"Tieši skarba patiesība palīdz saņemties." Fizioterapeite Ieva par cīņu ar krūts vēzi

Ieva, pastāsti, kā tu nonāci līdz diagnozei – krūts vēzis. Vai tas notika nejauši ārsta pārbaudēs vai kā citādi?

Tas notika pirms diviem gadiem. Smērējot ķermeni ar eļļiņu, sajutu tādu kā bumbulīti krūts muskulī, sirds rajonā. Pirmā doma man kā fizioterapeitei bija, ka esmu atradusi trigera punktu, ko noteikti nepieciešams izmasēt. Nākamajā vakarā atkal raudzīju, vēl joprojām tas tur bija. Izlīdzināt diemžēl tā arī neizdevās. Tad pagāja laiks, un sāku domāt, ka tomēr vajadzētu pārbaudīties.

Meklēju iespējas, kā pēc iespējas ātrāk tikt uz ultrasonogrāfiju. Saskāros ar problēmu, ka to nemaz tik ātri nav iespējams izdarīt. Solīja pēc diviem trim mēnešiem. Sapratu, ka tas tomēr ir par ilgu. Lai gan sen jau strādāju Liepājas slimnīcā, tikai tad uzzināju, ka tur ir arī krūts kabinets. Sākumā bija ultrasonogrāfija, tajā pašā dienā – mamogrāfija. Un, starp citu, arīdzan tajā pašā dienā ārsts mani nosūtīja un jau pieteica uz biopsiju, jo BI-RADS bija augsts. Viss notika ļoti strauji un šokējoši reizē!

Vai tu izjuti arī kādas sāpes?

Nē, tad, kad sajutu šo veidojumu, nekas nesāpēja. Tikai pēc tam, kad kaut kas jau bija atklāts un es gaidīju galīgo diagnozi, sāku just, ka tomēr sāp. Parādījās diskomforts. Tagad, atskatoties uz to, grūti precīzi pateikt, vai patiešām sāpēja vai tas bija psiholoģisks efekts.

Pieņemu, ka radās jautājumi – kāpēc tieši tev? Tu sporto, ēd veselīgi, esi bezgala pozitīva, ceļo...

Kāpēc tas notika ar mani? Sākotnēji šis jautājums bija ļoti aktuāls. Atceros, ka pēc ultrasonogrāfijas, atgriežoties savā darba kabinetā, es pirmo reizi mūžā ierakstīju "Google" meklētājā "krūts vēzis". Ja tā godīgi, līdz tam par to nekad nebiju domājusi vai uztraukusies. Iespējams, tāpēc, ka tas mani nekad personīgi nebija skāris.