"Tā bija absolūta personības sašķelšanās." Kā pianiste Liene Circene uzzināja, ka ir adoptēta

Liene 1994. gadā ieguva otro vietu "Eirovīzijas" jauno mūziķu konkursā, savulaik arī aktīvi koncertējusi ārpus Latvijas, kādu brīdi par mājām saukusi Franciju. "Un tad bija viens brīdis, kad arī draugi mani sāka uzrunāt uz "jūs". Man tik ļoti tas nepatika, ka es darīju visu, lai nolaistos līdz tā parastā mirstīgā līmenim," viņa atceras. "Bet acīmredzot biju pārcentusies. Un tagad atkal domāju, ka ir jākāpj atpakaļ." Lienei ir pieci bērni, viņa ir tikusi pie sava sapņa – privātmājas. Pašlaik viņa ir koncertmeistare studentiem, šobrīd Pāvilostā arī vienu skolotāju aizvieto kā pedagogs. "Bet būtībā esmu ceļā atpakaļ uz skatuvi!" viņa priecājas. Taču atzīst, ka par to jāpasakās nevis bioloģiskajai mātei, bet mammai, kas tieši viņu izvēlējās par savu meitu, kad Lienei nebija pat vēl gadiņš. "Es tiešām zinu, ka mana īstā mamma nevestu mani uz mūzikas skolu, tiešām zinu, ka viņa man nepakārtotu savu dzīvi," viņa saka.

Liene par faktu, ka ir adoptēta, uzzināja apzinātā vecumā. "Man, šķiet, bija ja ne 18, tad tuvu tiem. Mans tētis uzskatīja, ka es jau sen visu zinu, tikai tajos laikos par to nebija pieņemts runāt, tie bija postpadomju laiki – visi visu slēpa. Bet, zināt, bērni pagalmā ir diezgan nežēlīgi," stāsta Liene. "Viņi bieži man skraidījuši pakaļ un teikuši, ka man nav ne mammas, ne tēta." Liene šādās reizēs esot skrējusi mājās un vaicājusi, vai mamma un tētis ir viņas īstie vecāki. Abi vienmēr atbildējuši apstiprinoši. "Līdz ar to kaut kā tas fakts man lidoja garām, bet tētis domāja, ka es noticēju tiem pagalma bērniem, nevis vecākiem."

Lienes mamma runāja krieviski, bet tēvs – latviski. "Kā viņi tā kopā visu mūžu nodzīvoja, es tā arī nesaprotu," viņa sirsnīgi smej. "Mamma tā arī latviski runāt neiemācījās, savstarpēji viņi runāja krieviski. Bet es ar tēti runāju latviski, ar mammu automātiski krieviski," Liene atceras. Mamma viņu vienmēr saukusi par "лелле" jeb lelli, taču, ja Liene bija nogrēkojusies, tad par Ļenu.