Foto: Vadims Kožins

"Savā būtībā un sirdī esmu pianiste, un kādu brīdi mana slavas gaisma spīdēja ļoti, ļoti spoži," par sevi saka pianiste Liene Circene. Kādu brīdi viņa no aktīvas koncertēšanas bija pagājusi malā, taču pašlaik maziem, maziem solīšiem apņēmīgi iet uz to, ka pavisam drīz varēs atkal spīdēt un laistīties savā slavas zenītā. Par to, ka sieviete reiz apmeklējusi mūzikas skolu, kur atklājusi savu talantu, jāpasakās ģimenei, kas viņu pieņēma tad, kad Lienei nebija apritējis pat gadiņš. Viņas bioloģiskie vecāki pilnvērtīgas rūpes par meitenīti uzņemties savulaik nespēja, un arī vecvecāki to izlēma nedarīt.

Liene 1994. gadā ieguva otro vietu "Eirovīzijas" jauno mūziķu konkursā, savulaik arī aktīvi koncertējusi ārpus Latvijas, kādu brīdi par mājām saukusi Franciju. "Un tad bija viens brīdis, kad arī draugi mani sāka uzrunāt uz "jūs". Man tik ļoti tas nepatika, ka es darīju visu, lai nolaistos līdz tā parastā mirstīgā līmenim," viņa atceras. "Bet acīmredzot biju pārcentusies. Un tagad atkal domāju, ka ir jākāpj atpakaļ." Lienei ir pieci bērni, viņa ir tikusi pie sava sapņa – privātmājas. Pašlaik viņa ir koncertmeistare studentiem, šobrīd Pāvilostā arī vienu skolotāju aizvieto kā pedagogs. "Bet būtībā esmu ceļā atpakaļ uz skatuvi!" viņa priecājas. Taču atzīst, ka par to jāpasakās nevis bioloģiskajai mātei, bet mammai, kas tieši viņu izvēlējās par savu meitu, kad Lienei nebija pat vēl gadiņš. "Es tiešām zinu, ka mana īstā mamma nevestu mani uz mūzikas skolu, tiešām zinu, ka viņa man nepakārtotu savu dzīvi," viņa saka.

Šis pieredzes stāsts papildina Labklājības ministrijas sākto kampaņu "Saknes ir svarīgas!" ar mērķi aicināt adoptētājus laikus atklāt bērniem viņu adopcijas stāstu, jo tas ir pamats bērna identitātei, pašapziņai un emocionālajai stabilitātei. Katra cilvēka stāsts ir šī cilvēka īpašums, un arī adoptēto bērnu stāsts pieder tikai un vienīgi viņiem, skaidro eksperti. "Es pieņemu, ka 90 procenti bērnu, kad izaug, grib redzēt savus vecākus. Un es pat pieņemu, ka ne tāpēc, lai pārmestu: "Paskaties, kā tu tā pret mani? Esmu dižs izaudzis!" Bet tiešām aiz lielas un dziļas intereses, kas ir manas saknes, jo tam arī ir nozīme," atklāj pianiste.

Liene par faktu, ka ir adoptēta, uzzināja apzinātā vecumā. "Man, šķiet, bija ja ne 18, tad tuvu tiem. Mans tētis uzskatīja, ka es jau sen visu zinu, tikai tajos laikos par to nebija pieņemts runāt, tie bija postpadomju laiki – visi visu slēpa. Bet, zināt, bērni pagalmā ir diezgan nežēlīgi," stāsta Liene. "Viņi bieži man skraidījuši pakaļ un teikuši, ka man nav ne mammas, ne tēta." Liene šādās reizēs esot skrējusi mājās un vaicājusi, vai mamma un tētis ir viņas īstie vecāki. Abi vienmēr atbildējuši apstiprinoši. "Līdz ar to kaut kā tas fakts man lidoja garām, bet tētis domāja, ka es noticēju tiem pagalma bērniem, nevis vecākiem."

Lienes mamma runāja krieviski, bet tēvs – latviski. "Kā viņi tā kopā visu mūžu nodzīvoja, es tā arī nesaprotu," viņa sirsnīgi smej. "Mamma tā arī latviski runāt neiemācījās, savstarpēji viņi runāja krieviski. Bet es ar tēti runāju latviski, ar mammu automātiski krieviski," Liene atceras. Mamma viņu vienmēr saukusi par "лелле" jeb lelli, taču, ja Liene bija nogrēkojusies, tad par Ļenu.

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!