Tāda brīvība ir fantastiska – ķirurgs un zemessargs Dzintars Ozols par Latviju

Papildus tam jau vairākus gadus esi zemessargs...

Jā, Zemessardzē iestājos 2015. gadā. Esam tā saucamais Krimas iesaukums. Pēc Krimas okupācijas iesaistījāmies, sapratām, ka jāiestājas Zemessardzē, lai gatavotu sevi kaut kādiem notikumiem vēlāk. Jau tajā laikā sapratu, ka Krievija, visticamāk, neapstāsies un arī mēs varam būt mērķis.

Lai nebūtu tā, ka ir pienākusi stunda X, visus mobilizē un trīs nedēļas apmāca, sapratu, ka labāk ir zināt un iemācīties šādas zināšanas jau laikus – būt gatavam. Ja zini, kas jādara, ir daudz mazāk stresa. Pamatapmācība ir trīs nedēļas, bet tas ir ļoti īss laiks. Un, ja pēc tam jādodas uz fronti, ir smagi un grūti.

Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc aizgāju. Tad septiņus gadus nodienēju kājniekos – Ogrē. 54. bataljonā man bija fantastiski rotas komandieri un instruktori, kas apmācīja. Tajā laikā, piedaloties mācībās, sapratu, ka vajag vairāk zināšanu, lai pilnvērtīgi vadītu vienību – zinātu, kā viss notiek. Tāpēc gāju papildu mācībās, ieguvu kaprāļa pakāpi, pēc tam pabeidzu kājnieku nodaļas komandiera kursu un beigu beigās pabeidzu zemessardzes vada komandiera kursu, lai būtu gatavs vadīt apmēram 40 cilvēku lielu vienību, kas jau ir salīdzinoši sarežģīti. 2022. gadā pievienojos arī medicīnas rotai un šobrīd esmu mobilo ķirurgu vienības vadītājs.

NAA Zemessardzes vada komandiera kursu absolvējot.

Tālu esi ticis, bet vai atceries pašu sākumu – ar kādām grūtībām saskāries?

Protams! Pirmkārt ir jāizkāpj ārā no sava lauciņa – tomēr esmu ārsts, man ir medicīnas zinātņu doktora grāds. Un tad visus savus grādus noliec malā un esi vienā ierakumā vai uzdevumā ar jauniem cilvēkiem – daudz spēcīgākiem par tevi. Un uzdevumi ir jāpilda.

Viens no pirmajiem instruktoriem man bija kaprāle Vilne – viņa bija tikko pabeigusi jaunsargus, 18 gadus veca meitene ar augstāku pakāpi nekā man. Un tad viņa mūs komandēja – man tajā laikā jau bija gandrīz 40 gadu. Darījām, ko viņa liek. Ar laiku sapratu savus trūkumus un gāju mācīties papildus, lai vēl vairāk uzlabotu kaujas spējas.

KNK (kājnieku nodaļas komandiera) kursā motivētākā vienība. Instruktors pirms reida pateica: "Uzņemsim foto, jo nevar zināt, kurš pēc kaujas atgriezīsies."

Sarunā ar "Sargs.lv" esi teicis, ka apzinājies Zemessardzes kā militāras struktūras saistību ar maz ticamu, taču potenciāli iespējamu karadarbību, tāpēc sākumā tev prātā bijušas visādas filozofiskas domas, jo parasti ārsti ir tie, kas mēģina karā ievainotos glābt, nevis paši dodas kādu dzīt nāvē. Kā tiki galā ar savām filozofiskajām pārdomām?

Tādas pārdomas tolaik bija, bet tad, kad esi tajā situācijā, piemēram, uzdevuma izpildē, domā tikai par mērķi – uzdevuma izpildi. Un, ja kāds pretinieks traucē uzdevuma izpildei, saproti, ka tas ir tavs uzdevums, un vairs neanalizē domu, kā tur būs... Tajā brīdī domā tikai par savu un savas vienības izdzīvošanu.

Tāds instinkts nāca ar laiku vai jau pašā sākumā?

Tas rodas uzreiz. Izdzīvošanas instinkts ir cilvēka pamatu pamats. Apdraudējuma situācijā cilvēks grib izdzīvot, tāpēc viņš darīs visu. Pretinieks ir tavs apdraudējums. Grūtākais varbūt ir morāli saņemties un aizbraukt, doties tajā uzdevumā, bet pēc tam paliek tikai instinkti un tas, cik labi esi apmācīts. Un krīzes situācijā zināšanas nāk ārā – vienalga, vai ir nakts vai diena. Ja esi to kārtīgi apguvis, varēsi uzdevumu izpildīt. Un tas palīdzēs izdzīvot.

Militārās medicīnas mācībās Vācijā

Ir iespiedies atmiņā kāds konkrēts gadījums, kad bija fiziski vai emocionāli ļoti grūti?

Tādu situāciju ir daudz... Biju ielikts kā nodaļas komandieris – komandēju vienību ar astoņiem cilvēkiem. Toreiz mums bija jāveic reids, uzdevums bija kaut ko iznīcināt. Un kopā maršruts, ko nogājām, bija kādi 50 kilometri. Bet vēl jāizvairās no pretiniekiem... Nāk vakars, un visa vienība ir nogurusi, bet vēl līdz tam vienam punktam jāaiziet.

Mums bija iespēja atstāt daļu no ekipējuma, un man vienība prasa: "Nu, vai mums guļammaisus ņemt līdzi?" It kā tas guļammaiss būtu ārkārtīgi smags... Teicu, ka nezinu, – mēs droši vien visu nakti iesim, nu kāda tur gulēšana! Viņi atstāja. Un, protams! Sanāca tā, ka aizgājām ātrāk un mums bija kādas divas stundas, lai atpūstos. Bet guļammaiss nevienam nebija līdzi... Un tad vienība bija uz mani ārkārtīgi dusmīga, teica: "Kā tā?! Kāpēc nepateici, ka vajag!" Bet es nezināju... Un tas bija tāds smags brīdis, jo visa vienība bija noskaņota pret mani – viss, tu esi slikts komandieris.

Pēc tam jau viņi saprata un izanalizēja, un teica, ka saprot – es tiešām nezināju. Bet tagad katrs zina, ka savs ekipējums ir jāņem līdzi. Ir jābūt līdzi tam minimālajam, ar ko izdzīvot 24 stundas. Tai skaitā guļammaisam!

Bet ir zemessargi, kas nevar tikt skaidrībā – vai zemessargs, kas uz mācībām ņem līdzi guļammaisu, ir optimists vai pesimists. Un kā tev šķiet?

Laikam tā nedalīšu! Minimālajam ekipējumam ir jābūt – ir jāvar izdzīvot vismaz tās 24 stundas, bet pamatā mācām izdzīvot 72 stundas, un tajā laikā ir jāvar izdzīvot bez pārapgādes. Respektīvi, jābūt pietiekamam munīcijas daudzumam, ekipējumam, ēdienam, sausām drēbēm un tā tālāk. Tad labāk nest kaut ko lieku, nekā pēc tam slapjam vai nosalušam gulēt mežā, tas būs daudz lielāks diskomforts.

Tāpēc arī šobrīd manā vienībā nekad vairs nav jautājumu par ekipējumu, kas būtu jāņem līdzi. Pat ja nesanāk pagulēt, tāpat tas guļammaiss var būt noderīgs – kaut no lietus piesegties. Nav diskusiju par to, vai vajag vai nevajag, vai būs vai nebūs. Vairāk es tādas kļūdas neatkārtošu...

Bija vēl viens gadījums pirms kādiem desmit gadiem februārī, kad komandieris saka: "Jums būs uzdevums! Jūs divos naktī izlaidīs, jāaiziet līdz tādam punktam un jāveic izlūkošana. Nekādas gulēšanas nebūs! Neko neņemiet līdzi, nekādas maiņas drēbes, nekādus guļammaisus! Jūs pārvietosieties, būs karsti un liekais traucēs." Un tā mēs arī izdarījām. Aizgājām naktī līdz noteiktajam punktam. Bija četri no rīta, bet uzdevums sākās sešos. Un ko tad mums divas stundas tagad darīt? Gulēt! Bija kādi mīnus divi vai trīs grādi, un tā mēs arī gulējām saspiedušies – ugunskuru kurināt nedrīkstēja.