Kristians Brekte: Tie, kurus viss kaitina, jau ir ellē

"Kas ir pareizi, kas ir nepareizi, kā drīkst, bet kā nedrīkst, kas ir labs, kas ļauns? Man patīk daba un Austrumu kultūras, jo tur visu laiku ir melnais ar balto, iņ un jaņ. Katrā melnajā ir baltais, katrā baltajā ir melnais, tāpat kā uz augšu un leju, viss ir mainīgs," viņš saka, piebilstot, ka ir jāsaprot, kad esi zemākajā punktā. Tad, darot tālāk, atkal būsi augstajā. Un augstajā nedrīkst aizmirst, ka vienmēr var arī nokrist. "Man ļoti patīk iet uz tādu risku, man tas palīdz dzīvot. Mazie riski ļauj pašam neiestagnēt un mainīties."

Kā tu nonāci līdz mākslai?

Pamatskolā mammai un tētim teicu – viss, eju armijā. Bet tā nebija tikai tāda biedēšana, man militārais bija kā variants. Otrs bija par dakteri. Man patika bioloģija, pēc tam anatomija, un tagad mākslā varu beigtus dzīvniekus modificēt, ielikt spirtā. Man ir čūskas, kuras atrodu mežā vai nobrauktas uz meža ceļiem. Vai tās pašas vardes, kuras vācu, sagraizu un taisu kolāžas. Nu, jā, es noteikti būtu riktīgi foršs dakteris.

Vai tā bija ģimenes ietekme?

Es kaut kā baigi turējos pretī, bet nu beigu beigās, jā, kaut kā visas kārtis sakrita uz to, ka māksla. Lietišķās mākslas skolā nomācījos tēlniekos un zināju, ka akadēmijā nākšu uz scenogrāfiju. Scenogrāfs Andris Freibergs bija mans skolotāju skolotājs, viņš man ir ielicis ļoti, ļoti daudz. Un teātrī ir tik daudz citu mediju – visa telpa, krāsas, tā pati glezniecība, tur ir trešā dimensija, vide, pats materiāls, ar ko tu strādā. Ja arī tev negribas lasīt, tev vienkārši jālasa. Vismaz sevi attālinu no demences!