Zaga, laupīja un lietoja katru dienu. Vladimirs par narkotikām un atbrīvošanos no atkarības

Nē, Vladimiram tā nebija. "Man ir ļoti laba ģimene, neviens neko nav lietojis, vecāki mūs abus ar brāli (viņš ir sešus gadus vecāks) mīlēja. Strādīgi un uzmanīgi. Tā ka nav, uz ko novelt vainu, visu es pats!"

Šis raksts ir daļa no "Delfi" rakstu sērijas par narkomāniju Latvijā, kurā mēģināsim saprast problēmas apmērus un ietekmi uz cilvēku dzīvēm. Lai to izdarītu runāsim ne tikai ar atkarību ekspertiem, bet arī pašiem lietotājiem, bijušajiem lietotājiem un viņu tuviniekiem.

Vladimira ģimene uz Rīgu pārcēlās no Sahalīnas. Lai iekārtotos jaunajās mājās, vecāki daudz strādāja. "Atskatoties pagātnē, laikam man deva pārāk daudz brīvības, un šo uzticību es izmantoju nepareizi, ļaujoties neīstajām autoritātēm, vecākiem puišiem no kaimiņu pagalmiem Imantā."  

Līdz 8. klasei Vladimirs mācījās labi, skola patika (ne viss, protams), trenējās džudo, pēcāk boksā. Pirmoreiz narkotikas parādījās 14 gadu vecumā. "Savu pirmo reizi labi atceros: klīdām pa rajonu, nedaudz iedzērām, mani draugi – pilngadīgie – paņēma mani līdzi, braucot pēc marihuānas, un piedāvāja kompānijā uzpīpēt. Ilgi pierunāt nevajadzēja. Bija viegli un ļoti smieklīgi – zviedzām līdz vēdera krampjiem."

Drīz vien viņš zālīti sāka pīpēt gandrīz katru dienu. Un meklēt naudu tās iegādei. "Kur 14 gadu vecumā var tikt pie naudas? Vecāku kabatās – nācās mānīties. Atņēmu citiem skolēniem. Ne visi par to sūdzējās, tādēļ skolas reakcija nebija diez ko spēcīga."  

Ilgu laiku vecāki par narkotikām nenojauta. "Pāris reižu atrada man kabatās papirosus "Belomorkanal" – tos visvieglāk varēja piepildīt ar zāli. Prasīja, kam man tie. Sameloju. Un viss. Tagad es narkomānus atpazīstu jau ar pusskatienu, vecāki tolaik pat nezināja, kā tas izpaužas, agrāk tas nebija piedzīvots, arī īpašas informācijas nebija. Bet, ja es mājās ierastos piedzēries, to uzreiz saprastu."

Ar laiku marihuāna vairs nesniedza prieku – "vairs nebija tik smieklīgi, nu jau vajadzēja vispirms iedzert, tikai tad uzsmēķēt, lai "ieštirītu". Bet pēc tam es sev atklāju arī citas narkotikas". 

Pēc pāris gadiem ar zālīti nāca piedāvājums izmēģināt ko stiprāku. 16 gadu vecumā viņš pirmo reizi dūries. "Tā bija tā sauktā boltuha – efedrons, ko ieguva no kristāliem, pirktiem pie barigām. Daži draugi to jau kādu laiku bija lietojuši – ārēji nekas slikts nebija noticis. Apmierinātiem ģīmjiem jautri stāstīja: vai atceries, cik kruta tusējām..." atceras Vladimirs. "Kādu laiku centos nešķērsot to robežu starp uzpīpēt vai iešņaukt un iedurt, taču ziņkāre uzvarēja."  

Pēc pirmās duršanās vairs bremžu nebija, atceras Vladimirs. Narkotiku izvēle bija atkarīga no kompānijas: LSD, efedrons, zālīte.