Kurzemes reģiona spēks: ārsts Tarasovs sniedz mieru dzemdībās un atveseļo onkoloģijā

Sergejs Tarasovs no sirds lepojas ar to, ka dzemdību nodaļā šobrīd vienlaikus ir zems ķeizargrieziena operāciju rādītājs (2023. gadā – 15 procenti, līdz 2024. gada novembrim – 12 procenti) un labi jaundzimušo veselības rādītāji.

Jūs atsaucāties piedāvājumam vadīt divas nodaļas stacionārā reģionā brīdī, kad jūsu profesionālā dzīve Rīgā noritēja labi – strādājāt Latvijas Onkoloģijas centrā, bija pagājuši četri gadi pēc pirmās rezidentūras. Šurp, uz Ziemeļkurzemes slimnīcu, tobrīd braucāt dežūrās...

Es nāku no mazas pilsētas, Balviem, un, kad sāku studēt Rīgā, likās – tur "viss notiek". Tagad saprotu – arī reģionos "viss notiek" un, ja ļoti vajag, divarpus stundu ceļš līdz Rīgai ir nieks. Sadzīviskā ziņā te pusstundas laikā varu apdarīt visus pienākumus – Rīgā pa to laiku nekur tālu neaizbrauksi. Arī par bērniem te ir drošāka sajūta – pat pirmklasnieku var palaist kājām uz skolu. Un – desmit minūšu attālumā ir skaistākā Latvijas pludmale! Tiku atbalstīts arī ar dzīvesvietas iespējām man un ģimenei (sieva slimnīcā strādā par galveno medicīnas māsu – aut.), pēc tam pats nopirku dzīvokli.

Profesionāli man bija svarīgi, ka mana vīzija par medicīnas attīstību reģionā sakrīt ar slimnīcas vadības skatījumu. Te domā ilgtermiņā, tāpēc ir daudz jauno speciālistu un ir komandas, atbalsta sajūta.

Man ir svarīgi, ka te dod iespēju darīt to, ko vēlies. Es gribu operēt – operēju. Turklāt te ir mūsdienīga, kvalitatīva operāciju zāle, jauna augstākās klases laparoskopijas iekārta – visas iespējas darīt to, ko gribu. Vadība atbalsta zināšanu pilnveidi ārzemēs, piemēram, biju Francijā apgūt progresīvās ginekoloģiskās endoskopijas tehnikas.

Ginekoloģija un dzemdniecība ir diezgan pieprasīta rezidentūra no jauno ārstu puses. Tomēr – nav tik daudz ārstu vīriešu šajā specializācijā. Kas jūs uzrunāja ginekoloģijā?

Jāteic, tikai postpadomju valstīs vēsturiski ginekoloģijā nav daudz vīriešu – citur Eiropā viņu ir ļoti daudz, īpaši operējošo ārstu, jo tas ir smags darbs, nepieciešama fiziska izturība kā jebkurā citā ķirurģijā vai traumatoloģijā. Es jau sākotnēji gribēju būt ķirurgs. Bet tad kādā brīdī aizdomājos – ko var darīt ķirurgs? Operēt, dežurēt, pieņemt ambulatori.

Turklāt ginekoloģijā lielākoties darbs ir ar jauniem cilvēkiem. Ja tu vari palīdzēt jaunam cilvēkam, tas vienmēr ir tik lieliski! Un arī sapni par ķirurģiju esmu īstenojis – gan dzemdniecībā, gan ginekoloģijā, gan onkoloģiskajā ginekoloģijā, kur smagas operācijas var ilgt daudz stundu.

Lielā interese par operēšanu nav traucējusi man sešus gadus nostrādāt Rīgas Dzemdību namā, kur pamatdarbs ir palīdzība dzemdībās. Strādāju tur no RSU otrā kursa. Šī pieredze ir neatsverama dzemdību nodaļas vadīšanā – reģionā ir ļoti svarīgas labas prasmes dzemdniecībā.

Šobrīd strādāju visā spektrā – veicu dažādas sarežģītības pakāpes operācijas, gan mazinvazīvi, gan atvērtā veidā, ārstēju nodaļas pacientes ar ginekoloģiskām kaitēm, man ir ambulatorā pieņemšana, aprūpēju grūtnieces, esmu dežurējušais ginekologs dzemdniecībā un akūtajā ginekoloģijā. Es ļoti gribētu šeit veikt arī onkoloģiskās ginekoloģiskās operācijas, bet šobrīd NVD neatbalsta šādu manipulāciju veikšanu vēl vienā slimnīcā reģionā. Tomēr svarīgi, ka te es varu pacientes novērot pirms un pēc onkoloģiskās ārstēšanas.

Slimnīcā Ventspilī gadā piedzimst gandrīz 500 bērnu. Jūs lepojaties ar dzemdību rezultātiem šeit – ir gan ievērota Pasaules Veselības organizācijas (PVO) rekomendācija nepārsniegt 15 procentu ķeizargrieziena operāciju skaitu, gan labi tā sauktie perinatālie iznākumi, respektīvi, bērniem nav veselības grūtību dzemdību traumu dēļ.

Jā, pieturamies pie PVO rekomendācijas par 15 procentiem. Es ļoti lepojos, ka mums ir zemākais ķeizargriezienu skaits Latvijā, šogad tas ir ap 12 procentiem. Piebildīšu, ka mēs necenšamies par varītēm samazināt ķeizargrieziena operāciju procentu, ļoti svarīgi, lai abi rādītāji ir labi – gan zems ķeizargriezienu skaits, gan labi perinatālie iznākumi, lai sieviete būtu saņēmusi piemērotāko aprūpi dzemdībās. Un mums abi šie rādītāji ir labi. Es ar to tiešām ļoti lepojos.

Acīmredzot kaut kas jūsu darbā, kolēģu virzīšanā, taktikā darīts pareizi. Esat analizējis, kas tieši?

Grūti pateikt... (Aizdomājas.) Nereti ir situācijas, kad sievieti ambulatorais ārsts nosūta uz ķeizargrieziena operāciju, taču riski, ko ietver operācija, ir lielāki nekā iemesls, kādēļ viņai nozīmēta operācija. Piemēram, sievietei ir rēta uz dzemdes no iepriekšējā ķeizargrieziena. Nereti (jāizvērtē konkrētā situācija) izrādās, ka viņai dzemdēt pašai ir mazāks risks, nekā atkal veikt operāciju. Tad mēs rūpīgi runājam ar sievieti, skaidrojam situāciju un piedāvājam dzemdēt pašai. Bieži vien viņām arī izdodas pašām dzemdēt. Līdzīgi – ļoti bieži (pie noteiktiem rādītājiem) var droši dzemdēt, ja bērniņš iegūlies ar dibentiņu, nevis galvu uz leju vai gaidāmi dvīņi.

Ļoti novērtēju, ka mums ir ļoti pieredzējušas un augsti profesionālas vecmātes, bērnu māsiņas, pediatri, ginekologi-dzemdību speciālisti, tas ir nozīmīgi labiem rezultātiem.

No vecmātēm esmu dzirdējusi, ka ir divu veidu ginekologi – vieniem patīk dzemdību izstumšanas periodā arī fizioloģiskās dzemdībās nākt un pastāvēt blakus, varbūt pieņemt dzemdības. Citi fizioloģiskās dzemdības pilnībā uztic vecmātei, zinot – ja būs sarežģījumi, viņu pasauks. Pie kura tipa piederat jūs?

Tas ir atkarīgs arī no vecmātes. Šeit, Ziemeļkurzemes slimnīcā, es pilnībā uzticos savām vecmātēm. Te vecmātes ne reizi nav mani pievīlušas divu gadu laikā. Nav bijis tā, ka mani pasauktu par vēlu. Ja vecmāte sauc, mēs vienmēr nākam. Un arī, ja beigu beigās viss ir labi un atrisinās fizioloģiski, – ļoti labi.

Jāatceras arī – jo mazāk cilvēku ir telpā, kur notiek dzemdības, jo labāk. Ideālā gadījumā tur ir sieviete, kāda viņas uzticības persona – vīrs vai dūla, vai sievietes mamma, draudzene – un vecmāte. Tikai, ja ir pamats, būtu jānāk papildus cilvēkiem – ginekologam, bērnu māsai, neonatologam...

Ko jums pašam nozīmē būt klāt dzemdībās?

Protams, vienmēr ir patīkams moments, kad bērns piedzimst, viņam viss ir labi, sieviete laimīga raud. Bet to nevar salīdzināt ar emocijām, kādas bija, pirmajās reizēs ieraugot, kā tas notiek. Toreiz tas bija tāds "woow" moments: pasaulē ienācis jauns cilvēks, viņš bļauj, viņš ir tāds interesants, violets, slapjš, krunkains un tad paliek rozā! Man patīk vecāku emocijas, kad viņiem piedzimst bērns un viņi pirmo reizi redz savu pēcteci. Tad viņiem ir tas "woow" brīdis. Man pēc dzemdībām vairāk ir labi padarīta darba sajūta – visi ir pelnījuši uzslavu.

Daļā dzemdību sievieti atbalsta dzīvesbiedrs. Vai jums dzemdībās gadās atbalstīt arī vīriešus? Varbūt tieši vīrietis vīrietim var labāk palīdzēt?

Es noteikti viņus apsveicu! Tēti ļoti dzīvo līdzi notiekošajam, viņi savā veidā "dzemdē līdzi".

Tāpat vecmātes un atbalsta personas sākumā tā līdzdarbojas. Pašā dzemdību brīdī, nezinu, vai vīriešiem vajag kādu atbalstu, viņi tobrīd ir ļoti procesā, bet pēc tam noteikti vīriešiem paspiežu roku.

Atgriežoties pie profesionālās pieredzes, jums tomēr gana daudz nākas būt klāt sarežģītās dzemdību situācijās…. Kā jūs atbalstāt sievieti tādā brīdī?

Man liekas, ka pats svarīgākais šādos momentos ir nekrist panikā – ja sieviete nopratīs, ka viss ir slikti, un vēl ārsts sāks krist panikā, nebūs labi. Kategoriski nedrīkst pacelt balsi uz sievieti. Es jebkurā situācijā mēģinu saglabāt mieru, jo zinu, ko protu, ko varu, un es pamatā varu izkļūt no jebkuras situācijas dzemdībās. Jebkurā situācijā es esmu pārliecināts par saviem spēkiem, zināšanām, esmu mierīgs, saku sievietei, ka viss ir labi un mēs zinām, ko darām, izskaidroju notiekošo. Tādā veidā, man liekas, miers arī tiek nodots sievietei.

Dažkārt smagāku situāciju risināšana dzemdniecībā nav maiga. Vai jūs pēc sarežģītām dzemdībām pārrunājat dzemdību gaitu ar šo sievieti? Nākamajā vai aiznākamajā dienā.

To mēs darām ne tikai pēc sarežģītām dzemdībām, arī pēc jebkurām dzemdībām. Izrunājam, kā sieviete jūtas, kādas ir sūdzības. Man tas liekas pats par sevi saprotams.

Viņa atceras, ja pret viņu ir kāds emocionāli vai fiziski negatīvi izturējies. Tādēļ es ļoti paturu prātā, ko jau teicu, – man jābūt mierīgam. Personāls nedrīkst pacelt balsi pret sievieti, kur nu vēl fiziski būt vardarbīgs. Protams, jautājums, ko kurš uzskata par fizisko vardarbību. Kāds arī vakuuma ekstrakciju par tādu uzskata. Jā, tā ir sāpīga, tāpat kā pašas dzemdības. Ja redzam, ka bez tādas manipulācijas nevar iztikt, mēs pirms tam skaidrojam, ko darīsim, kā tas palīdzēs. Un vēl arī pēc dzemdībām cenšamies pārrunāt, kāpēc šī metode tika izmantota, – sieviete var arī neatcerēties, ka dzemdībās viņai tas skaidrots.

Otrs jūsu pacientu loks ir sievietes ar onkoloģisku saslimšanu. Būtībā, ja mēs iepriekš runājām par dzīvību un biežāk tomēr priecīgiem notikumiem, tad te sievietes pie jums nonāk sarežģītā dzīves situācijā. Kā jūs piedzīvojat to, ka cilvēkam jāatklāj onkoloģiska diagnoze?

Mana pārliecība ir tāda, ka cilvēkam ir jāsaprot, kas ar viņu notiek. Jā, kādreiz ir smagi pateikt cilvēkam, ka viņam viss ir slikti un, piemēram, ir vēzis 4. stadijā, un prognozes ir sliktas. Es redzu apkārt, ka nereti neviens tā īsti negrib teikt, kas notiek, un tad cilvēks atnāk pie manis, īsti līdz galam nesapratis notiekošo. Kādreiz tiešām ir grūti, skatoties cilvēkam acīs, izskaidrot, ka viss ir slikti, bet, ja es to neizdarīšu, tad varbūt neviens to neizdarīs. Protams, jārunā iejūtīgi. Lasu pētījumus un arī pieredzē pārliecinos, ka psiholoģiskā atbalsta puse ir svarīga. Tas varbūt pat nav tik svarīgi ārstēšanā, bet tas ir svarīgi, lai cilvēks izārstētos, – viens ir ārsta rokām paveiktais darbs, otrs – ko ieguldi pacienta domāšanā. Ja cilvēkam ir pārliecība, ka viņš izārstēsies, rezultāti ir labāki.

Daļai cilvēku onkoloģiska diagnoze saistās ar nāvi. Par laimi, daudzos gadījumos mūsdienās tā ir slimība, ko var ārstēt vai kontrolēt. Ir pat versija, ka par to var domāt kā par hronisku slimību, kura ir jāārstē, pēc tam – jāpārliecinās, ka nav recidīva... Vismaz, kamēr tā nav ceturtā stadija…

(Nopūšas, ilgi aizdomājas.) Mūsdienās nekad, arī tad, kad ir ceturtā onkoloģiskās slimības stadija, nevar dot konkrētas prognozes. Es pazīstu ārstus, kuri pasaka pacientam – tev atlicis dzīvot pusgadu, citam – tev atlikuši daži mēneši. Bet tas, ko esmu redzējis realitātē, ir iemesls, kādēļ es nevienam nesaku, cik viņam atlicis dzīvot. Es esmu pārāk daudz redzējis! Es esmu redzējis sievieti, kura pēc olnīcu vēža diagnozes ceturtajā stadijā turpina dzīvot jau 20 gadus. Jā, viņa ir saņēmusi 63 ķīmijterapijas, bet viņa ir dzīva, un dzīves kvalitāte ir puslīdz laba.

Mūsdienās ir ļoti attīstītas ķīmijterapijas iespējas, ir bioloģiskā, mērķterapija, ir zāles, kas ļoti labi kontrolē onkoloģiskos procesus. Tādēļ, jā, uz to var raudzīties kā hronisku slimību. Turklāt bieži vien šī slimība ir pilnībā izārstējama.

Kas vispār bija jūsu motivācija kļūt par ārstu? Redzu, ka esat līdzjūtīgs cilvēks…

Vairāki faktori kopā. Man jau liekas – tu nevari būt ārsts, ja negribi palīdzēt cilvēkiem. Ir ļoti forši, ka tu ar savām zināšanām, ar savām prasmēm vari palīdzēt, un cilvēks aiziet prom pateicīgs, laimīgs un vesels. Lai arī nevaru teikt, ka vidusskolā biju strikti izdomājis kļūt par ārstu, tomēr savā ziņā jau no bērnības manī ir ieprogrammēta interese par ārsta profesiju. Mana mamma joprojām strādā par māsu Balvu slimnīcā (tētis bija policists, vēlāk robežsargs). Un bērnībā, kad gāju pie mammas uz darbu slimnīcā, atceros ārstus, kas baltos halātos gāja pa slimnīcas koridoriem, tādi nopietni, cienījami cilvēki. Iedvesmojos.

Jūs gana ātri pēc rezidentūras nonācāt vadošā amatā. Varētu teikt, ka reģionos karjerā var virzīties ātrāk?

Noteikti reģionos ir lielāka iespēja, ja tu esi ambiciozs un ir savs redzējums. Protams, tāpat ir vajadzīgas arī attiecīgas prasmes un zināšanas. Es te jutos gaidīts un atbalstīts.

Lai arī ginekoloģijā ir daudz rezidentu, reģionu slimnīcās joprojām šo speciālistu trūkst, daudzi izvēlas strādāt privātpraksēs. Es ļoti labprāt gribētu redzēt šeit ginekoloģijas rezidentus. Uzskatu, ka man ir prasmes un pieredze, kurā dalīties, ir iespēja sniegt nedalītu uzmanību.

Vai jums nav vēlmes strādāt tikai privātpraksē?

To es vienmēr varēšu izdarīt. Man pagaidām pietiek ambīciju un vēlmes palīdzēt cilvēkiem nopietnākās lietās – kādēļ tad es visu mācījos, lai "vienkārši sēdētu poliklīnikā"? Turklāt man arī šobrīd ir ambulatorā pieņemšana slimnīcā, gan valsts apmaksātiem, gan maksas pacientiem, kuriem jātiek uz vizīti ātrāk. Es uzskatu, ka jebkura sieviete ir pelnījusi kvalitatīvu ambulatoro aprūpi arī tad, ja viņai nav lielākas naudas apmaksāt vizīti. Mani priecē, ja sieviete, iznākot no mana kabineta, saprot, kas viņai kaiš, kā to tālāk ārstēt vai ko tālāk darīt, lai viņa var izrunāt visu, kas viņu satrauc, un iznākt no kabineta priecīga un apmierināta ar vizīti.