Viņa jau bērnībā nebija nekāda leļļu meitenīte, labprātāk ar lielajiem puikām skrēja pa pagalmu un jau tad mammai teica, ka būs karavīrs. "Labi, labi, meitēn, nestāsti pasaciņas!" Tomēr tās nebija maza bērna fantāzijas, un tagad Antoņina Bļodone no špicbuka mazā ciematā Latgalē kļuvusi par pulkvedi, Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Štāba bataljona komandieri. Tas ir vēsturisks notikums, jo nekad iepriekš sieviete nav komandējusi kādu no NBS regulārajām vienībām.
Par to, kāds bija viņas ceļš no mazās pagalma meitenes ar rotaļu pistolīti rokās līdz īstiem ieročiem arī pasaules karstajos punktos, kas pulkvedi aizrauj civilajā dzīvē, kā rodas mīlestība un kādas tradīcijas Bļodonu ģimene iekopusi Ziemassvētku laikā, sarunā portālam "Delfi" stāsta Štāba bataljona komandiere, kuru plašāka sabiedrība iepazina šogad, kad viņa komandēja 18. novembra parādi.
Jūsu vārdu plašāka publika līdz šā gada 18. novembrim nezināja, bet vienā dienā bijāt kļuvusi par zvaigzni, nonākot televīzijas kameru priekšā un neskaitāmu fotokameru fokusā. Neradās mulsums no tādas pēkšņas uzmanības?
Jā, dzīvē nekad šādas uzmanības nav bijis, bet es labi apzinos, ka uzmanība veltīta nevis man, bet tēlam, kas ir NBS virsnieces tēls. Tāpēc es to uztveru vienkāršāk, jo tas ir mans amats un mans tēls.
Skatījos parādi televīzijā. Viss bija lieliski, bet dažbrīd jūsu acīs varēja manīt nelielu pozitīvu satraukumu. Tāds bija?
Braucām automašīnā uz parādi. Paskatījos pār plecu, un tobrīd braucām garām Brīvības piemineklim, kura pakājē bija sapulcējušies daudz cilvēku. Nezin kāpēc manās plaušās apstājās gaiss, šoferis vaicāja, vai man ir uztraukums. Atbildēju, ka nezinu, bet kaut kāda nepazīstama sajūta mani piemeklējusi. Tad izkāpu no mašīnas, paņēmu zobenu, uzvilku cimdus, un tā sajūta pazuda. Uztraukums bija, bet to īso mirkli, un tad aizgāju kā uz darbu. Tagad atskatoties es apzinos, ka man bija ekskluzīva iespēja pirmo reizi redzēt parādi no–līdz. Pirms tam parādē ir vai nu soļots ierindā, redzot tikai vienu daļu no visa, vai būts skatītāju rindās, kad vīrs soļoja. To dienu izbaudīju!
Paraudzīsimies, kas notika pirms 26 gadiem. Bija kāds īpašs stimuls, lai sāktu dienesta gaitas NBS? Šobrīd saistībā ar karu Ukrainā daudziem ir īpaša motivācija stāties Zemessardzē, bērnus iesaistīt Jaunsardzē? Jums bija šāda veida impulss?
Man nav skaidras atbildes – varbūt bērnībā? Mamma ir stāstījusi, ka es, vēl maza būdama, teicu, ka būšu karavīrs. Varbūt sava loma bija divus gadus par mani vecākajam brālim, kuram visu laiku esmu gribējusi būt līdzās un darīt lietas kopā un kuru vienmēr esmu ļoti mīlējusi. Allaž viņam esmu gribējusi būt līdzvērtīgs rotaļu un blēņu biedrs. Varbūt arī mana personība. Es mīlu šo darbu, es iederos šajā vietā.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
