Brīnumi nenotiek un būt skaidrā ir ļoti grūti – Sanda cīņa ar atkarībām

Niekošanās ar marihuānu un alkoholu, ko vidusskolas posmā veicināja arī popkultūra, pārauga nopietnā atkarībā. Sanda pieredze izgaismo, cik greizi ir uzskatīt, ka "vieglās" narkotikas postu nenodara un ka alkohols ir mazāk kaitīgs par aizliegtajām vielām. Viņa stāsts noteikti tāds nav vienīgais.

Sandis stāsta, ka jau vairākus gadus mēģināja apstāties, bet tas nav izdevies, līdz brīdim, kad 2024. gada februārī piedalījās Minesotas programmā slimnīcā "Ģintermuiža", kurp devās pēc savas iniciatīvas. Pirms tam kādā svētdienas vakarā ieslīdzis pārdomās par savu dzīvi – bijis bez naudas, bez nekā. "Tu pilnīgi redzi sevi no malas, un ne jau pirmo reizi. Tu atkal esi nonācis tajā punktā, ka nu ir pakaļā – tev ir gandrīz 40 gadu, bet tev nekā nav. Draugi no tevis novēršas, un nav pilnīgi nekādas vīzijas par nākotni."

Šis raksts ir daļa no "Delfi" rakstu sērijas par narkomāniju Latvijā, kurā mēģināsim saprast problēmas apmērus un ietekmi uz cilvēku dzīvi. Lai to izdarītu, runāsim ne tikai ar atkarību ekspertiem, bet arī pašiem lietotājiem, bijušajiem lietotājiem un viņu tuviniekiem.

Kārtējo reizi grimstot bezcerības sajūtā, Sandis vērsās pie tuviniekiem, bet pēc tam pie narkologa, kas ieteica apmeklēt šo programmu. Tiesa, tas nebūt nebija tik vienkārši, jo tuvākais iespējamais laiks, kad uzsākt, bijis pēc trim mēnešiem. "Bļāviens, es taču pēc trīs mēnešiem jau būšu miris!" savas tā brīža pārdomas atklāj Sandis.

Kā sākās Sanda atkarības ceļš? Vīrietis norāda – tas ir ļoti garš stāsts, visu nevar izstāstīt. Pirmie aizmetņi parādījušies jau skolas laikā – ar aliņiem, ar alkoholu. "Alkoholu es uzskatu par lielāku draņķi, salīdzinot, piemēram, ar marihuānu vai kādām citām narkotikām," saka Sandis. Un piebilst: "Es uzskatu, ka marihuāna no visiem ļaunumiem ir mazākais, bet, protams, arī tā nav nekāda dievgosniņa vai kaut kas nekaitīgs, no tās arī var būt stipra atkarība un pēc tam psihiskie traucējumi."