Biju pārliecināts, ka tā arī nomiršu. Edijs Vītoliņš lietoja sešus gadus diendienā  (3)

Nu jau 11 gadus Edijs ir skaidrā un skaudrajā pagātnē spēj saskatīt vērtīgas mācības. Viņa stāsts ir ar laimīgām beigām. Tā nenotiek bieži, atzīst pats Edijs. Tieši tādēļ viņš savu dzīves ceļu spēj pieņemt un nemainītu neko no notikušā, jo tas viņu veidojis par cilvēku, kāds ir šodien. Un tomēr bija brīdis, kad domāja – tieši šādi arī nomirs, kā narkomāns. Un – jo ātrāk, jo labāk.

Edijs ir dzimis un audzis Rīgā, lielākoties savu dzīvi aizvadījis Ķengaragā. Viņam bija parasta, diezgan priecīga un laimīga bērnība. Ģimenē viņš bija vienīgais bērns. Un ļoti nozīmīga loma viņa dzīvē vienmēr bijusi sportam. Taču tad nāca pusaudža gadi un tīņa vecumā pieļauti pirmie grēki. "Teiksim tā, mums ļoti ātri gribējās pieaugt. Un mēs to arī intensīvi un mērķtiecīgi darījām – sākot jau ar 4. vai 5. klasi, lietojām alkoholu," atceras Edijs. To dabūt neesot bijis grūti – lielākie puikas atraduši veidus, kā kādu pudeli ar stipro dzērienu sadabūt. Viens no lielajiem puikām bijis arī viņš pats. Vēlāk jau skolēni uzzinājuši, ka turpat skolai blakus ir točka. Tur viss pārdots vienmēr, vajadzēja vien "samesties kopā", lai pietiktu naudas.

Šis raksts ir daļa no "Delfi" rakstu sērijas par narkomāniju Latvijā, kurā mēģināsim saprast problēmas apmērus un ietekmi uz cilvēku dzīvi. Lai to izdarītu, runāsim ne tikai ar atkarību ekspertiem, bet arī pašiem lietotājiem, bijušajiem lietotājiem un viņu tuviniekiem.

Edijs atzīst, ka pusaudža gados juties tā, it kā kādam kaut kas jāpierāda. "Vienmēr jutos nedaudz nevienlīdzīgs, ne daļa no kompānijas, kaut gan īstenībā, ja tā paskatās, mani pieņēma un draudzējās, viss bija normāli. Bet iekšēji jutos ne tā kā visi, nespēju līdz galam iejusties. Nu, lūk, tad es visādi darījos, lai izceltos. Ja sportoju, tad vairāk par visiem. Ja tusēju, tad vairāk par visiem. Ja dzēru, tad visvairāk no visiem. Ja runāju pretī skolotājām, tad nu tā – uz robežas ar nepieklājību, un dažreiz, protams, arī pārkāpjot to. Diemžēl. Un tad, kad visi pievērsa man uzmanību, jutos – lūk, tagad esmu kaut kādā savā vietā, jūtos kā daļa no tā brīža kompānijas."

Edijs mācēja notiekošo notušēt tā, lai mamma par to nesatrauktos. Tā kā viņa dēlu audzināja viena, arī daudz strādāja. "Un tajā pašā laikā centās būt iejūtīga, saprast mani, jaunieti, kuru plēš uz visām pusēm," viņš paskaidro un piebilst, ka vienmēr radījis iespaidu – viņš saprot, ko dara, un ir ļoti patstāvīgs. Viņš spēja pagatavot sev brokastis jau kopš 2. klases, aizbraukt uz skolu, treniņiem cauri visai pilsētai. Mamma zināja, ka Edijam var uzticēties. Bet, ja gadījās izdarīt kaut ko nelegālu, galu galā – viņš taču ir tikai jaunietis. "Un zem šādas, var teikt, manipulācijas es arī to visu centos iegrozīt. Tad es to nesapratu, es vienkārši pats arī tam ticēju, ka, nu, šodien jā, bet es jau prātīgi un, lai kāds būtu, tāpat sestdienas rītā piecelšos un braukšu cauri visai pilsētai, lai desmitos būtu treniņā. Pat ja mājās būšu atnācis tikai četros no rīta. Tas atbilda realitātei. Sajūtas bija briesmīgas, bet es vienalga to darīju."

Jaunietis tolaik centās apvienot divas pilnīgi nesavienojamas lietas – vielu lietošanu un sportu. Sports vienmēr bijis ļoti svarīga Edija dzīves sastāvdaļa, jau kopš 13 gadu vecuma viņš bija Latvijas izlasē vieglatlētikā, precīzāk – skriešanā. "Diemžēl veselība mani nepievīla un ļāva man to darīt. Man bija ļoti liela rezerve, kas mani maldināja – tas jau nav nekas traks, jo, kas ir paģiras, es laikam uzzināju tikai 14 vai 15 gados, kad jau pāris gadu ik pa laikam biju lietojis alkoholu un pamēģinājis arī pirmās narkotikas."

Edijs stingri nosaka – pašas pirmās narkotikas, kuras viņš pamēģināja, bija alkohols. "Tas ir viennozīmīgi, cilvēki diezgan vieglprātīgi pret to izturas, taču pēc iedalījuma tā ir sedatīva viela," viņš saka. "Bet, ja runājam par tādām nopietnākām, tad pirmais bija amfetamīns 14 gados. Jā, tā pirmā reize bija iespaidīga." Stimulējošo vielu "caur visām taisnībām un netaisnībām" viņi bija dabūjuši no vecākiem jauniešiem, kas apmeklēja klubu "Essential". Taču arī rajons daudz ko nosaka, uzsver Edijs. Ir liela iespēja, ka kāds pazīst kādu, no kura vielas var dabūt.