Bērns, kuram nekur nav vietas. Agitas un Evitas stāsts

Lai arī par vietu, kur Evita uzturas pašlaik, Agitai sūdzību nav, viņa uzsver, ka tas nav tas, kas meitai nepieciešams. Daudziem vecākiem, kas atrodas līdzīgā situācijā, vienīgā iespēja ir tā sauktās grupu mājas. Latvijā to trūkst, turklāt esošajās mēdz neuzņemt cilvēkus ar tik smagiem traucējumiem kā Evitai.

Vai tiešām vecāku un tuvinieku vienīgā iespēja ir atteikties no savas dzīves, lai ziedotos? Agita tam nepiekrīt. Tiesa, dzīvot savu dzīvi, rūpēties arī par citiem saviem bērniem un turpināt strādāt ir ļoti grūti. Ne visiem vecākiem tas izdodas.

Raksts tapis, lai atbalstītu biedrības "Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi" uzsākto iniciatīvu "Miljons sveču grupu mājai". Tās mērķis ir izveidot un uzturēt grupu māju, kurā dzīvot un jēgpilni ikdienu aizvadīt var cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem. Uzzināt vairāk par iniciatīvu, kā arī to atbalstīt ir iespējams šeit un šeit.

"Man ir vecākā meita, nākamais gaidāmais bērns bija Evita." Viņa piedzima pirms 23 gadiem. "Protams, viss likās saulaini, skaisti un rožaini, visi bērni ir tik ļoti gaidīti un mīlēti. Liekas – kas tur varētu būt slikts? Sākotnēji viss arī bija labi. Evita piedzima. Viss bija normāli," stāsta Agita. Nebija nekādu noviržu rādītājos, bet, kad Evitai bija gads un astoņi mēneši, šķita, ka viņas attīstība sāk regresēt, – meitene sāka mazāk runāt, noslēdzās.

"Protams, mēs sākām meklēt, kas notiek." Tajā laikā vārdu "autisms" īsti nezināja, un tikai tad, kad meitenei bija pieci gadi, noteica diagnozi "autisms no bērnības". Evitai, kā izrādījās, bija viena no smagākajām pakāpēm. Agita skaidro, ka autisms parasti izpaužas kā komunikācijas grūtības, bet smagākos gadījumos ir ļoti daudz dažādu problēmu. Evitai ir smaga garīga atpalicība.