![Slimnīcā mums pateica: "Jūs varat viņu atdot". Zane un Jānis par jauniešiem ar invaliditāti Slimnīcā mums pateica: "Jūs varat viņu atdot". Zane un Jānis par jauniešiem ar invaliditāti](https://images.delfi.lv/media-api-image-cropper/v1/64735ff6-a1dd-42bd-b115-88ddd3f8ddc3.jpg?w=576&h=324&r=16:9)
Privātās skolas "Patnis" dibinātāja un Neatkarīgās izglītības biedrības vadītāja Zane Ozola nu radījusi jaunu projektu. Sociālais uzņēmums "Brāļi un māsas" šobrīd piedāvā tālākizglītību jauniešiem pēc speciālās pamatizglītības. Zanei ir 19 gadus vecs dēls ar Dauna sindromu, tāpēc viņa līdz kaulam zina, kāpēc kas tāds Latvijā ir vajadzīgs. Par savu pieredzi, jauno projektu un iecerēm stāsta Zane pati un arī viņas vīrs Jānis Ozols, kurš projektu atbalstīja.
"Brīdī, kad piedzimst bērns ar invaliditāti, viss apgāžas kājām gaisā"
Pirms 19 gadiem Zanes un Jāņa ģimenē ienāca bērns ar īpašām vajadzībām. Dēlam Jānim ir Dauna sindroms. Turklāt viņš ir arī nedzirdīgs. "Protams, bija šoks, bija briesmīgi, bet strādājām ar sevi un terapeitiem, lai dzīvi sakārtotu. Jo tajā brīdī, kad piedzimst bērns ar invaliditāti, viss apgāžas kājām gaisā," stāsta Zane. Jānis ir trešais bērns ģimenē, kur viņam ir arī vecāks brālis un māsa – jau izauguši un aizgājuši savu dzīves ceļu.
Tagad viņi dzīvi puslīdz sakārtojuši, bet teic, ka vajadzīga liela loģistika, lai aizvestu dēlu no vienas skolas uz otru, no viena pulciņa uz otru... "Jo viņš nekad nebūs ļoti patstāvīgs. Jancis pabeidza Ēbelmuižas pamatskolu, kas primāri paredzēta nedzirdīgajiem bērniem."
Bet viņš auga. Kļuva spēcīgs, un arī jaunas intereses radās. Vecāki saprata, ka pēc skolas taču vajadzīgi kādi pulciņi, kādas nodarbes, citādi viņš, gluži kā teju jebkurš pusaudzis, to vien grib darīt, kā spaidīt telefonu. Un to varēja darīt visu pēcpusdienu. "Apzinājāmies, ka tādas problēmas ir ne jau mums vienīgajiem. Ir liela atšķirība, vai bērns ir ar fizisku invaliditāti vai arī ar intelektuālās attīstības problēmām. Lai gan papīros skaisti rakstīts, ka Rīgā ir 150 interešu iestādes un visas ir atvērtas iekļaušanai, būsim reālisti – tā nav. Cilvēki nemāk ar to strādāt. Un reizēm tas nav iespējams, jo šiem īpašajiem bērniem ir specifiskas izglītības vajadzības," skaidro Zane.
Protams, daudzus var iekļaut sabiedrībā, bet ne vienmēr. Pati viņa ir liela iekļaušanas entuziaste un atgādina, ka "Patnis" vispār bija pirmā skola, kas iekļāva bērnus ar invaliditāti jau 1995. gadā. "Bijām celmlauži, neko nezinot par to, kā tas vispār būs. Izveidojām klasi, kas iekļāva bērnus tieši ar fizisku invaliditāti."
Kāpēc ne vienmēr var iekļaut?
Lūk, Zane ilustrē: no rīta dēls stundu vai pat divas var siet kurpes. Vai tik ilgi krāmē somu. "Un neko tur nevar izdarīt – vari vien pasist viņu padusē un nest uz mašīnu. Bet, kad bērns ir izaudzis liels un vairs nevari pasist padusē, ir jāapbruņojas ar pacietību. Un, ja ir 20 bērnu klase, kur visi garderobē ģērbjas, uz to vienu vienmēr jāgaida, jo viņš vienkārši tāds ir. Jocīgs mazliet," viņa ar smaidu nosaka. Protams, ģimenē ar to iemācījušies sadzīvot, bet ne visi un visur to var izdarīt.
Tāpēc Zane sākusi cītīgi meklēt, ko nu šādiem bērniem darīt. Viņiem taču arī tik daudz spēka un interešu. "Bet neko neatradu. Tāpēc paši izveidojām trīs pulciņus, kas saistīti ar sportu, mūziku un vizuālo mākslu. Toreiz pulciņš notika Barona ielā – bērni nāca, sākām strādāt ar kādiem desmit."
Un tagad ir nākamais posms – šie bērni ir izauguši. Un ko darīt viņiem?
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv