Suņi, kas nes cerību slimnīcās. Ciemos pie kanisterapijas samojediem Carnikavā

Ričards stāsta, ka viņam vienmēr patikušas "primitīvās šķirnes" – suņi, kas ir vistuvākie vilkam. Haskiji, malamuti, samojedi. "Es viņus saucu par īstiem suņiem, jo viņi ir dabīgi. Vasarā viņiem nav pārmērīgi karsti, ziemā nav auksti. Saslapinājies? Nekas nenotiks. Pūdelim, piemēram, ja pēc peldes neizžāvē, rodas dermatīts un vēl kaut kas. Šie baltie sunīši ir gatavi dzīvot mežā jau šobrīd. Nu, grūtāk būs ar to ēdiena atrašanu, bet visdrīzāk viņi atradīs formātu, kā izdzīvot." Jau 8. klasē viņš zinājis, ka grib sev tādu suni, ar kuru var iet Ziemassvētkos iepriecināt bērnus bērnunamā. Stipri, stipri vēlāk pie viņa nonāca pirmais suns – Mona. Tagad viņai ir pieci gadi. "Nebija viegli, gāja diezgan grūti," Ričards apstiprina, ka izaicinājumi bija. Taču viņš nav padevies, bet gan devies uz servisa suņu biedrību "Teodors", kur viņi arī pašlaik darbojas kā brīvprātīgie. "Teicu galvenajai kinoloģei Zaigai Kļaviņai, ka gribu iet pie bērniem, gribu, lai mans suns ir labs. Viņa salika plānu, sākām darboties, un tā arī viss sākās."

Kanisterapijas speciālists Latvijā nav profesija, skaidro Ričards. Tie ir brīvprātīgie, kas pierāda, ka ir spējīgi suni kontrolēt, un zina, ko drīkst (pareizāk sakot, ko nedrīkst) darīt ar pacientiem. Īstie terapeiti un dakteri ir suņi, kuri ir ieguvuši atbilstošu sertifikātu. Darbs ir aizraujošs, taču īstens sapņu darbs būtu tad, ja arī cilvēkam būtu mediķa izglītība, piemēram, ergoterapeits, psihoterapeits. "Mēs vienmēr strādājam tandēmā ar kādu no speciālistiem, bet vieni paši varam aiznest tikai prieku. Mēs neesam kompetenti, lai uztaisītu ārstēšanās plānu īpašajam bērniņam un pēc tam mērītu rezultātus," Ričards paskaidro. Ja viss izdosies, viņš nākotnē iecerējis kādu no šīm izglītībām iegūt. Īpaši viņu uzrunā Bērnu slimnīcas psihoterapijas nodaļa. "Šķiet, ka sunīši tiem bērniem ir ārkārtīgi vajadzīgi," vīrietis saka.

Pirms gada pūkainie dakteri uzsāka savas vizītes Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, dodoties ciemos pie mazajiem pacientiem. Šoruden "baltie mākoņi" sāka ciemoties Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Paliatīvās aprūpes nodaļā. Lai arī emocijas abās slimnīcās ir dažādas, viens ir skaidrs – ciemošanās nav emocionāli viegla. Arī ķepaiņi pēc vizītēm ir piekusuši un nākamo dienu labprāt pavada, laiski gulšņājot un uzņemot jaunus spēkus.

"Bērni zina, kas ir prieks, viņi zina, ka vajag priecāties. Viņi tās jūtas pauž. Senioriem ir citādas, bet ārkārtīgi vajadzīgas emocijas. Īpaši paliatīvajā aprūpē – viņi ir no dzīves noguruši, visbiežāk arī vīlušies dzīvē, ka kaut kas nav noticis tā, kā vajag. Un tad atnāk tāds sunītis un atnes to prieku atpakaļ, viņi iedod atmiņas – bērnībā bija sunītis, ar kuru kopā gāju ganīt govis, vai biju aizbraucis ciemos pie radiniekiem un viņiem bija tāds sunītis. Suns iedod to spēju atcerēties labo," Ričards stāsta.