"Skatos spogulī, un tur sprāgoņa." Atklāti izbijušo atkarīgo stāsti raidījumā "Par to pašu"

Konstantīns bijis atkarīgs 12 gadus. Pirmā apreibinošā viela, ko viņš izmēģināja, bija alkohols. Tas bija šampanietis, ko vecāki iedeva pagaršot 11 gadu vecumā. Vai nu šī, vai kāda cita reize bija pie vainas, bet viņš kļuva par alkohola atkarīgo, un 17 gadu vecumā viņam sākās tā sauktie "plosti". Tiesa, pie tā viņš neapstājās. Nākamais, ko Konstantīns izmēģināja, bija marihuāna, kura likās "labāka", jo nebija paģiru un smakas. Tas jau aizveda pie vēl smagāku vielu lietošanas, tostarp metamfetamīna.

Darbam gan alkohola atkarība netraucēja – viņš strādāja vietā, kur tā bija norma. "No Padomju Savienības laikiem tur visi dzēra. Uz nedēļu, divām aiziet plostā – tas bija OK," stāsta Konstantīns. Taču par smagāko brīdi savā narkomāna dzīvē viņš uzskata zagšanu un mantu nešanu prom no mājām: "Ar algu, protams, nepietika, un tad es sāku nest no mājām mantas uz lombardu – mammas zeltu. Naudu no mājām ņēmu, ne savējo." Viņš atceras vienu konkrētu gadījumu: "Mana māsiņa tagad jau ir pilngadīga. Es viņai no krājkasītes kratīju naudiņu ārā, lai man būtu... Man iekšā viss kliedz: "Ko tu dari?" Es nekad nebiju zadzis."