Žurnāliste Anda Burve-Rozīte: Skatos ar tādu veselīgu pazemību uz saviem mērķiem

Labu laiku Andu sociālajos medijos sastapt nevarēja – viņa apzināti no tiem bija aizgājusi. "Savulaik "Twitter" un "Facebook" biju populāra, jo visu ko diezgan dumpīgi komentēju. Līdz ar to cilvēkiem bija interesanti lasīt, bet vienā brīdī saprastu, ka man tas traucē, jo es mazāk lasu, mazāk domāju, un man to nevajag, jo tās tīklu diskusijas, protams, kaut kādā ziņā uzvelk," žurnāliste godīgi pastāsta, kādēļ no sociālajiem tīkliem pazudusi.

Līdz 31. janvārī "Facebook" kontā pavēstīja: "Beidzu savu 26 gadus ilgušo karjeru medijos. Tā bija liela laime, strādāt ne tikai ar talantīgākajiem un gudrākajiem, bet tādiem, kuriem rūp demokrātiska Latvija un Eiropa un kuri tās labā izdarījuši tik daudz – sākotnēji laikrakstā "Diena", tad "Ir". Mīlu un pateicos!" Šīs ziņas mērķis bijis pavisam vienkāršs – nevis radīt intrigu, bet gan pateikt aģentūrām, zinātnes un kultūras institūcijām, uzņēmējiem un citiem, ka pašlaik pie Andas ar idejām vērsties nevajag, jo viņai vajadzīgs miers un klusums – lai rakstītu grāmatu!

"Tur nav nekādas intrigas, kā cilvēkiem varētu likties: ja reiz esmu viena no "Ir" dibinātājām un ilgstošām autorēm, tad varbūt kaut kas "Ir" notiek, ir iekšēji konflikti, iet slikti un es eju no tā kuģa klāja nost. Tā tas nav – "Ir" viss tiešām ir labi, un to saku no sirds. Es eju rakstīt grāmatu, un, lai to uzrakstītu, man vajadzīgs laiks pašai sev. Zinu, ka ir cilvēki, rakstnieki, kas var vienlaikus strādāt algotu darbu un uzrakstīt grāmatas. Nu, man ir citāda tā psiholoģiskā pasaule, es tā nevaru."

***

Uz saviem mērķiem žurnāliste skatās ar veselīgu pazemību. "Tikpat labi viss var arī izgāzties. Es to uztveru ar pazemību un humoru. Tikpat labi varbūt grāmata nonāks plauktos un mūsu labākie kritiķi pateikts: "Anda Rozīte, "f**k you", neizdevās!" Es ar to rēķinos, jo dzīvē var būt visādi – sapņi un labas apņēmības mēdz izgāzties."

***

Mūsu sarunā Anda stāsta, ka liela daļa žurnālistu, līdzīgi kā aktieri, iekšēji vēlas mieru. Dzīvot klusumā mežā, savā privātajā būdiņā. "Mans sapnis: jā, ka es dzīvošu tādu budistisku dzīvi. Vienkārši uzrakstīšu latviešu tautai labu grāmatu vai vairākas. Tad būšu ļoti laimīga. Un līdz savai nāvei labprāt sēdētu tajā meža būdiņā. Bet es arī domāju, ka nedaudz "feikoju", jo ticu, ka pēc kāda laika tajā meža būdiņā domātu: kur ir mans "The Atlantic"? Kur ir BBC un CNN? Kur ir mana redakcija? Ir jāraksta slejas, intervijas. Tas ir mānīgi. Kamēr esi straujajā ritmā un stresā, tev gribas prom. Kā mans mūžībā aizgājušais vīrs, bērnu ķirurgs Džeimss Rozītis, teica: "Nu, zini, es atvaļinājumā varu, maksimums, četras nedēļas būt prom. Pēc tam man vienkārši prasa rokas to nazi rokās." Ne fiziskā nozīmē, bet metafiziskā vērtības nozīmē – meklē, kur ir tavi pacienti, gribi tiem cilvēkiem palīdzēt, jo tas ir svarīgi. Tas ir dzīves kodols, un, man šķiet, žurnālistiem ir līdzīgi – tikai tas skalpelis nav rokā, bet galvā."