Mammas stāsts: narkotikas pusgada laikā atņēma abus dēlus  (2)

Pie Ilzes ciemos dodos vēlā darbadienas vakarā. Viņa dzīvo visai nomaļā Kurzemes ciemā, palielā lauku mājā. No tuvākās mazpilsētas šķir grants ceļš vairāku kilometru garumā. Māja ir omulīga, silti izkurināta, tomēr vakara gaitā manī gulst smaguma sajūta – domājot par dzīves neparedzamību. Vēl pirms gada šeit, šajā pašā mājā, cilvēku smiekli un sarunas bija ikdiena. Taču tagad – Ilze ir viena pati. Pirms sākam runāt, sieviete brīdina, ka viņai nepatīk sirsnīgas sarunas: "Ko mēs raudāsim viena otrai uz pleca? Nevajag man to!"

Šis raksts ir daļa no "Delfi" rakstu sērijas par narkomāniju Latvijā, kurā mēģināsim saprast problēmas apmērus un ietekmi uz cilvēku dzīvi. Lai to izdarītu, runāsim ne tikai ar atkarību ekspertiem, bet arī pašiem lietotājiem, bijušajiem lietotājiem un viņu tuviniekiem.

Ilze ir divu dēlu mamma, un par dēlu bērnības dienām viņa stāsta ar ļoti platu smaidu: "Viss bija ļoti forši. Skolā vecākais rūpējās par mazāko, bet ārpusskolas šeptēs bija kopā ar saviem vienaudžiem, tad gan sīkais traucēja. Viņiem bija sešu gadu starpība. Un, starp citu, četrus kilometrus garo ceļu uz skolu viņi gāja atsevišķi, ieturot piecu minūšu intervālu, lai, nedod Dievs, nesaskrietos un kāds cits nepamanītu kopā. Vai lija lietus, vai sniga sniegs – viņi nekad nesūdzējās." Taču laiks gāja, un abi brāļi galu galā kļuva par ļoti labiem draugiem. Vecākais brālis, kuru jaunākais bieži uzskatīja par paraugu, nevis ar ļauniem nodomiem, bet vairāk izklaides pēc ievadīja viņu arī smago narkotiku pasaulē.

Sarunas laikā Ilze vairākkārt uzsver: "Es tiešām nezinu, kas bija tas palaidējmehānisms, kāpēc puikas izlēma ko tādu pamēģināt. Jā, mēs dzīvojām laukos, deviņdesmitie gadi bija traki – naudas maz, mamma vienmēr aizņemta, iespējams, par maz viņiem pievērsu uzmanību..."