Ieva Ādamsone: palīdzu karavīriem, kuri jau trešo gadu ir sūdos, dubļos un asinīs līdz ausīm  (7)

Ievas pašaizliedzīgo darbu un ieguldījumu Ukrainas labā novērtējusi arī valsts augstākā amatpersona – 2024. gadā viņu apbalvoja ar Atzinības krustu par nozīmīgu pilsonisko iniciatīvu, nesavtīgu darbu un ievērojamu ieguldījumu Ukrainas karavīru un civiliedzīvotāju atbalstīšanā. Kā Ieva smej, apbalvojums daudziem pierādīja, ka viņa nav nenormāla.

Šī ir viena no tām neparastajām un emocionāli piesātinātajām sarunām, kas liek apstāties un pārdomāt – kas patiesībā ir drosme? Kas ir pašaizliedzība? Un kā mēs katrs varam būt daļa no lielākas uzvaras? Ieva, uzņēmēja un brīvprātīgā, negaidīja citu rīcību – viņa pati sāka palīdzēt. No audumu meklēšanas maskēšanās tīkliem līdz pat bruņojuma iegādei Ukrainas karavīriem – viņas stāsts ir apliecinājums tam, cik daudz iespējams paveikt, ja nepaliek malā.

Viņa nespēja noskatīties bezpalīdzībā un nolemtībā, tāpēc rīkojās. "Man tāda faila nav – stāvēt malā," viņa saka. Un tā vietā, lai klusībā cerētu uz pārmaiņām, viņa atrada veidu, kā tās īstenot – piesaistīja ziedojumus, savienoja palīdzības lūdzējus ar palīdzētājiem un kļuva par tiltu starp tiem, kas cīnās par savu brīvību, un tiem, kas grib, bet nezina, kā atbalstīt.

Šis nav tikai par materiālo palīdzību. Tas ir arī par cilvēcību un uzticību. Par vēstulēm no frontes līnijas, kurās skan jautājums: "Tu neaizmirsīsi mūs?" Par to, kā nolemtība karavīru balsīs lēnām pārtop cerībā, jo viņi zina – viņus atbalsta. Un par to, kā, lai arī dzīve turpinās, ir brīži, kad emocijas izlaužas – kā asaras, kas negaidīti sāk ritēt Rīgas ielās, jo karu nevar vienkārši "izslēgt".

Ievas stāsts ir par drosmi darīt. Par to, ka pat šķietami mazas lietas – kā vilnas sega vai krūzīte silta dzēriena – var kļūt par milzīgu atšķirību tur, kur apstākļi ir skarbākie. Un par ticību, ka labais ne tikai pastāv, bet arī uzvarēs.