Tomēr, tā vietā, lai nolaistu rokas un paklausītu Rietumu medicīnas solījumiem par dzīvi ratiņkrēslā, viņa uzdrošinājās izmantot situāciju sev par labu.
Kopš diagnozes uzstādīšanas ir pagājuši septiņi gadi. Lai gan toreiz ārsti apgalvoja, ka slimība nav ārstējama, un ieteica meitenei atvadīties no kustīga dzīves veida, šodien Ance ir enerģiska un vesela.
Viņa studē naturopātiju un uztura terapiju Londonā Naturopātijas medicīnas koledžā (College of Natuopathic medicine), regulāri sporto, atkal un atkal pārliecinoties, ka veselības atgūšanai un uzturēšanai vajadzīgs kas vairāk par ķīmisku iejaukšanos.
Kā mūsu sarunā atklāj Ance, šobrīd meitenes ikdiena ir ļoti spraiga un iegriezusies pamatīgā notikumu virpulī, kurā Ance tomēr cer saglabāt iekšēju mieru, kas gan nav viegli, jo pašai gribas skriet laikam pa priekšu.
Tomēr meitene joprojām ieklausās savā organismā, cītīgi to uzmanot un saudzējot dārgāko, kas mums dots - veselību.
"Pirms diagnozes atklāšanas biju ļoti, ļoti ambicioza. Man bija svarīgi sasniegt visu, kas ienāk prātā. Jebkuru mērķi, ko es sev uzstādīju, bija jārealizē. Bija svarīgi uzkāpt ikvienā virsotnē, un visam, ko es darīju bija jāsniedz rezultāti. Vēlējos redzēt sava darba augļus.
Aktīvi nodarbojos ar dažādiem sporta veidiem, jāju ar zirgiem, braucu ar snovbordu, dejoju. Visu laiku bija aktuāli – iet, darīt, pierādīt. Reizēm pat pāri savai varēšanai," atminas Ance.
Pēc laimīgās bērnības meitenes dzīvē ienāca skarbas pārmaiņas - 14 gadu vecumā ārsti Ancei konstatēja ļoti smagu saslimšanu – reimatoīdo artrītu. Tur arī beidzās laimīgā bērnība, radot apjukumu un tomēr - arī vēlmi cīnīties.
"Četrpadsmit gadu vecumā uzzināt šādu diagnozi nav viegli. Godīgi sakot, sākumā es nemaz nesapratu, ko tas nozīmēs man – kā tas mainīs manu dzīvi. Es nespēju pieņemt faktu, ka es kaut ko nevarēšu. Jau no bērnības tiktu audzināta ar domu, ka spēju visu, tāpēc man šāds liegums – pateikt visam “Nē!” un aizgriezties – bija pilnīgi nesaprotams.
Sākotnēji es ļoti, ļoti pārdzīvoju. Atceros, kā nokritu slimnīcā ceļos un raudāju pa visu tās koridoru. Man šķita, ka tās ir beigas visam, ko es savā dzīvē biju paredzējusi," stāsta Ance.
Pēc diagnozes atklāšanas slimnīcā ar meiteni bija Ances ģimene. Tieši ar tuvinieku palīdzību meitene noticēja sev un tam, ka viss ir iespējams un, neraugoties uz saslimšanu, dzīve tikai sākas.
Pateicoties Ances mammai, kura, kā atklāj meitene, vienmēr ir bijusi ar vienu kāju tautas un netradicionālajā medicīnā, Ance intensīvi sāka meklēt visas iespējamās ārstēšanās metodes, kā sev palīdzēt ārpus slimnīcas un tās piedāvātās Rietumu medicīnas.
"Ārsti man būtībā piedāvāja tikai metotreksātu, kas ir izplatītākais medikaments reimatoīdā artrīta gadījumā, bet tam ir tiešām šausmīgas blaknes, sākot ar svara pieaugumu, augšanas aizturi bērniem un osteoporozi, un beidzot ar smagiem ādas izsitumiem, infekcijām, drudzi un citām blaknēm.
Šis medikaments spēj pārvērst cilvēka izskatu līdz nepazīšanai, esmu arī redzējusi dzīvus piemērus, tāpēc uzreiz pēc iznākšanas no slimnīcas apmeklēju tradicionālās Ķīnas medicīnas ārstu un arī homeopātu un pilnībā mainīju savus uztura paradumus. Tas viss notika secīgi. Mēs ķērām visas iespējas, ko vien varējām," atklāj Ance.
No ārsta puses reakcija uz to, ka meitene cenšas ārstēties ar cita veida medicīnu, bija ļoti skeptiska un kritiska, apšaubot jebkādu pozitīvu iznākumu. Tomēr ar neatlaidību un spītu Ance pierādīja pretējo, nu iedvesmojot līdzcilvēkus un sniedzot palīdzību citiem.
"Es mainīju visu. Pakāpeniski, protams. Uztura ziņā kļuvu par veģetārieti (pēc četru gadu pauzes gan šobrīd atkal uzturā mēreni lietoju dzīvnieku izcelsmes produktus). Tāpat es sāku sekot dalītā uztura pamatprincipiem un, balstoties šajā uztura programmā, izveidoju arī savu plānu, pēc kura vadoties jūtos vislabāk.
Mūsu ķermeņi ir tik ļoti atšķirīgi, mūsu dzīvesveidi - dinamiski, un šis laikmets... paši netiekam tam līdzi! Tas viss prasa nepārtrauktu pielāgošanos, tāpēc ne tikai atšķiras tas, kas der katram no mums, bet arī noteiktos periodos mums pašiem nepieciešams ko pamainīt," stāsta Ance.
Līdztekus uzturam meitene pilnībā mainīja arī savu dienas ritmu: "Es sāku iet gulēt ap desmitiem, kaut arī skolā mani gaidīja mājasdarbu jūras un parādi, taču es katru vakaru izdarīju izvēli par labu savai veselībai - es nesēdēju garas nakts stundas rakstot, es gāju gulēt, lai no rīta justos labi."
"Ar laiku es sāku arī agri celties, lai no rīta mierīgi padzertu siltu ūdeni ar citronu, ne par ko nedomājot, un izstaipītos, izvingrotos vai izskrietu krosiņu un tad možuma pilna sāktu savu dienu. Es daudz vairāk sāku sportot, taču tie nebija konkrēti sporta veidi, viss sākās ar fizioterapiju, par kuru man ir milzīgs paldies jāsaka trenerim Raivim Aršauskim. Ar viņa palīdzību es šobrīd cilāju svarus, nevis iekustinu stīvuma pilnas locītavas. Progress ir tiešām acīmredzams!
Man arī ļoti patīk skriet, jo īpaši tad, kad esmu mājās, Latvijā. Skrienu pa Ložmetējkalna skaistajām alejām, ieelpoju meža smaržu un smaidu pretim rīta saules stariem. Šī vien ir dziednieciska saikne ar dabu. Es ticu, ka, tikai esot pie dabas vien - pļaujot zāli, grābjot lapas, laistot puķes - tu saņem milzīgu enerģiju no apkārtējās vides," tā Ance.
Kā meitene pajoko, "augstāki spēki vienmēr spicē austiņas", tāpēc arī šodien, kad smagākās dienas šķiet atstātas aizmuguras, Ance tomēr nevienam atklāti nesaka, ka ir pilnībā dziedināta.
"Es jūtos vesela, tas gan, vesela, veselāka, kā jebkad! Taču es esmu mierā ar vārdu remisija. Nevēlos kaitināt Rietumu medicīnu un tās praktizējošos ārstus, kurus cienu. Jo viņi visu dara pēc savas tīrākās sirdsapziņas un pēc tiem šabloniem, kuri viņiem ir mācīti.
Es nevaru pateikt konkrētu datumu, kurā varēju paziņot, ka esmu vesela - tas ir vairāku gadu garumā iets ceļš ar daudz kāpumiem un tikpat daudz kritumiem. Mans Ķīnas medicīnas ārsts pirmās vizītes laikā teica, ka, lai atveseļotos, ir nepieciešams vismaz tik ilgs laiks, cik ilgi ir manifestējusies slimība. Ja savu diagnozi zini, piemēram, septiņus gadus un neko neesi darījis, lai to labotu, tad arī septiņi gadi būs nepieciešami, lai sevi atveseļotu," atklāj meitene.
Saistībā ar drīzumā gaidāmo grāmatu "Topi Vesels" Ance šobrīd iesaistījusies dažādos pasākumos un grāmatas publicitātes akcijās, kas savukārt rada atgriezenisko saiti saistībā ar meitenes aizraušanos.
"Mani aicina piedalīties dažādos pasākumos, nometnēs un kampaņās un stāstīt par veselīgu uzturu. Šobrīd rakstu žurnālam "Mājas Virtuve", tur katru mēnesi var atrast veselu atvērumu ar labumiem, par kuriem runāju sakarā ar kulināriju un veselību. Plānā ir vēl daudz un dažādu projektu, viens no tiem, iespējams, sāksies jau martā - esmu aicināta Kanāriju salās vadīt meistarklases un runāt par un ap visu veselīgo vegānu un svaigēdāju nometnes ietvaros.
Tāpat šobrīd apgūstu uztura terapiju, naturopātiju, iridoloģiju, apmeklēju dažādus praktiskus un veselīgās kulinārijas kursus, plānoju nākotnes sapņus - iegūt sporta uztura terapeita kvalifikāciju, GAPS konsultanta sertifikātu un augu terapeita diplomu," savas ieceres ieskicē Ance.
Latvijā meitene vada kulinārijas nodarbības kopā ar savu mammu, palīdzot cilvēkiem, kuri ir saskārušies ar līdzīgu veselības problēmu. Paralēli tam visam Ance papildina arī savu mājaslapu TopiVesels.lv, rakstot jaunas receptes, daloties zināšanās un padomos.
Taujāta par to, kā slimība mainījusi Ances personību, meitene atzīst, ka šobrīd viņa sev patīk krietni vairāk.
"Labākā mācība, ko šī slimība man ir sniegusi, viennozīmīgi ir tas, ka dzīvē viss ir jāpieņem. Arī mana slimība bija saslimšana, ar ko pārsvarā sirgst cilvēki, kuri nespēj pieņemt noteiktas situācijas - piemēram, to, ka ar viņiem kaut kas var notikt, ka viņi kaut ko var arī nevarēt un ka kaut kas nav pa viņu prātam.
Šī sevis, lietu kārtības un arī citu cilvēku pieņemšana ir liela atslēga manam šodienas dzīvesveidam un tam, kā skatos uz lietām," uzskata Ance.
"Tāpat arī esmu atklājusi, ka esmu eksperimentētāja pēc dabas. Cik reižu esmu sadusmojusi savus vecākus ar savu kārtējo vēlmi izmēģināt kaut ko, lai redzētu, vai tas strādā, tā vietā, lai vērstos pie mūsu ārsta pēc profesionāļa palīdzības!
Tomēr tieši brīžos, kad negāja tik gludi kā gribētos un emocionālā pasaule un nervi pastrādāja savu, radot saasinājumus veselībā, es vienmēr gribēju vispirms mēģināt visu saviem spēkiem, citiem līdzekļiem. Man tā bija spēle un nebeidzami meklējumi, un tāda laikam ir arī mana daba," rezumē Ance.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
