'Pārnākot mājās, priekšnieces tēls ir jāaizmirst,' - piecas sievietes, viņu dažādā ikdiena un vaļasprieki  (12)

Mans ikdienas amats ir biroja administratore. Darba pienākumos ietilpst lietvedība un komunikācija ar klientiem. Īsāk sakot, tas ir darbs ar papīriem un datoru. Liels pluss šim darbam ir kolektīvs, kurā darbojos. Kā mīnusu varu minēt to, kas tas ir vienmuļš.

Savukārt mans hobijs ir kāzu dekorēšana, ar ko es sāku aizrauties kopš pagājušās vasaras. Viss sākās ar manas māsīcas aicinājumu palīdzēt viņas īpašās dienas organizēšanā, un pēc tam radošais process man tik ļoti iepatikās, ka nolēmu šai jomā darboties arī turpmāk.

Apvienot darbu ar hobiju nav grūti, jo pārsvarā visi pāri izvēlas precēties brīvdienās, un, tā kā es strādāju no pirmdienas līdz piektdienai, tad nedēļas nogalēs esmu brīva un varu ļauties dekorēšanai. Iemesls tam, kāpēc kāzu dekorēšana kļuva par manu hobiju, ir patīkamā gaisotne, kas valda kāzās - mīlestība, prieks un laimīgās uzlādē un padara skaistāku manis pašas vienmuļo ikdienu.

Ikdienā strādāju birojā, principā koordinēju visu biroja darbību, lai pārējie kolēģi var strādāt, neuztraucoties par ikdienišķām lietām un katrs var pievērsties saviem darba uzdevumiem.

Kā vienkāršākie mana darba uzdevumi ir klientu sagaidīšana un ikdienas biroja darbu veikšana, klientu konsultēšana, dažādu atskaišu sagatavošana. Pie svarīgākajiem un arī nervus kutinošākajiem pienākumiem jāpiemin visdažādāko problēmsituāciju risināšana. Visus uzņēmuma darbībai nepieciešamos pakalpojumus pērkam ārpakalpojumā, tāpēc, lai atrisinātu problēmas, ir iesaistītas vairākas puses - gan konsultanti, gan ārpakalpojumu sniedzēji.

Hobiji man mainās atkarībā no gada laikiem, Mēness fāzēm vai pat laika prognozes. Mierā nosēdēt nevaru, un rutīna, dzīvei ritot maršrutā darbs – mājas, noteikti nav piemērota man.

Dzīvē vēl esmu sevis meklējumos - gan profesionālajā jomā, gan arī hobijos, tāpēc, kamēr vecums to atļauj un ģimene un draugi atbalsta, plānoju tā arī turpināt.

Primārā man vienmēr ir bijusi izaugsme un "neatrofēšanās". Vienmēr, papildus darbam, papildinu savas zināšanas - ar valodas kursiem, "kārtējās" augstākās izglītības iegūšanu vai visdažādāko mākslas veidu izmēģināšanu - tamborēšanu, zīmēšanu vai gleznošanu.

Izglītošanās ir mans ilgākais "hobijs" - jau kopš skolas laikiem iesācies un, darba gaitas uzsākot, turpinājies. Zināšanu uzkrāšana ir ilgtermiņa ieguldījums, turklāt, apgūstot pamatus pie profesionāļiem, pēc tam savas prasmes var papildināt pašmācības ceļā. Tā var darboties gan ar valodas, gan mākslas apgūšanu - galvenais jau ir saprast būtību.

Piemēram, pie mākslas nonācu pilnīgi nejauši, kur tā vairāk bija nepieciešamība, lai sasniegtu noteiktu rezultātu, nevis manis pašas interese. Tomēr nu jau pāris gadus ar pārtraukumiem dodos uz gleznošanas nodarbībām. Gleznošana ir diezgan ekonomisks hobijs – krāsas un audeklu var iegādāties par dažiem eiro, lielākā ir nodarbību maksa, bet tām cenu grupas ir diezgan atšķirīgas, un var jau arī meklēt piedāvājumus ar atlaidēm.

Neatņemama manas ikdienas sastāvdaļa, protams, ir ceļošana – vismaz dažas reizes gadā cenšos izbraukt no valsts. Jāpiemin, ka visas savas aktivitātes man gan ir rūpīgi jāplāno, jo sevi simtprocentīgi uzturu pati, dzīvoju viena īrētā dzīvoklī un arī iekrājumus nekādus dižos izveidot neizdodas, tāpat alga arī nav tūkstošos mērāma. Galvenais, kas nepieciešams, ir vēlme darboties un uzņēmība, pārējo var atrisināt.

Ceļojumi tiešām ir mana vislielākā kaislība, kas paņem diezgan lielu daļu manu brīvo līdzekļu. Kā jau minēju, neesmu krājēja, līdz ar to mana galamērķu izvēle ir finansiāli ierobežota, kur no vienas algas iegādājos biļetes un no nākamās vai divām - sedzu dzīvošanu un citus izdevumus. Biļetes parasti gan pērku aptuveni mēnesi vai divus iepriekš, jo, tā kā esmu nepacietīga, ilgāk neizturētu.

Izdevumus parasti rūpīgi plānoju, tāpēc galvenās iespējas ir pēdējā brīža piedāvājumi. Apceļot "tuvās ārzemes" var ne tikai ar lētajām aviokompānijām, bet arī autobusu. Šo iespēju diezgan bieži arī izmantoju – kāpēc maksāt vairākus simtus par aviobiļeti, ja ir iespējams 20 stundu laikā nonākt Vācijā, Čehijā utt. Protams, var oponēt par nelietderīgi iztērētu laiku, bet arī šīs 20 stundas var izmantot lietderīgi - izlasīt kādu grāmatu vai noskatīties filmas, kas ir sen jau gribēts, bet vienmēr atlikts laika kavēklis.

Tā kā mani neiedomājami interesē kultūru un arhitektūras dažādība, nakšņošanai man nevajag pieczvaigžņu viesnīcu, galvenais, lai ir, kur atstāt mantas un izgulēties. Mēdzu arī izmantot "couchsurfing" opcijas ceļojumos, pieredze vienmēr ir bijusi tikai pozitīva. Ir satikts ļoti daudz lielisku cilvēku, no kuriem ar daļu esmu tikusies atkārtoti, tāpat ir redzētas daudz vietas, kurās es pati kā tūrists noteikti nebūtu nokļuvusi.

Mans dzīves vislielākais sasniegums, kā es pati uzskatu, ir mana mīļā meitiņa. Esmu izaudzinājusi krietnu cilvēku, kurš pats ir mērķtiecīgs, godīgs, atvērts cilvēkiem – draudzīgs, izpalīdzīgs, un man nav šaubu par viņu.

Mans otrs realizētais mērķis, ar ko lepojos, ir mana profesija - finanšu direktore. Lai arī raibs, tāls un sarežģīts ceļš ir bijis līdz tam, kā nonācu šeit un tagad, tas man ir devis spēku un izturību. Mans darba koncepts, to īsi raksturojot, ir šāds - attīstība, pārmaiņas, problēmas un risinājumi. Izstrādāju un ieviešu jaunus vadības grāmatvedības principus, sagatavoju vadības atskaites gan Latvijā, gan kopējās uzņēmuma grupas vadības atskaites. Šobrīd strādāju firmā "HeidelbergCement Group" – "Baltik Saule SIA", esmu šeit jau 15 gadu.

Jāpiebilst, ka mans darbs palīdz ne tikai profesionālajā, bet arī ikdienas dzīvē. Tāpat uzskatu, ka sevi vajag nemitīgi pilnveidot, piemēram, ar kursiem, semināriem arī citās jomās.

Man patīk psiholoģija, lielas aizraušanās ir ceļošana, dejošana, peldēšana, slēpošana. Ik nedēļu dodos uz fitnesa klubu, lai trenažieru zālē pavingrotu, vai arī uz baseinu. Vasarā vai rudenī aizraujos ar skrituļslidošanu. Patīk arī ekstrēmas lietas, piemēram, lēkt ar izpletni, lidot ar paraplanieri, deltaplānu, gaisa balonu, traukties lejup pa krācēm kalnos ar laivām, izbaudīt, kas ir bobslejs, vai vienkārši lidot ar "kukuruzņiku" un helikopteru. Ik gadu kaut kur dodos atvaļinājumā, pavadot laiku labā un aktīvā atpūtā.

Interesē arī viss par un ap dizainu un modi, kur radoši varu izpausties. Ir nācies palīdzēt draudzenēm arī darba ofisu iekārtošanā no "a līdz z". Tāpat arī patīk gatavot ēst, rīkot pasākumus un svētkus, pirkt dāvanas - tas man ir saldais ēdiens.

Kā to visu paspēju? Stresa dzīvē paliek aizvien vairāk. Attiecības ar sevi pašu un citiem prasa aizvien lielāku uzmanību, darbam jāvelta lielas pūles, taču, ja veiksmīgi prot dienas režīmu saplānot, nav problēmu. Jā, tas ir mans mazais noslēpums!

Arī citām sievietēm es novēlu būt ar pozitīvu domāšanu, neatteikties no mērķiem, būt sievišķīgām – skaistās kleitās, maigām, mīlošām, bet stiprām - ar mugurkaulu, būt laimīgām – darīt to, kas patīk, un atcerēties, ka mājas pavardu uztur sievietes, ieviešot mājīgumu vietā, kur ģimene ik dienu pēc darba un skolas atgriežas ar prieku.

Ikdienā esmu vadošā finanšu partnere skandināvu IT uzņēmumā "Tieto". Amats apvieno sevī finanšu kontroli (ikmēneša rezultātu iegrāmatošanu un analīzi, finanšu grāmatvedības principu pareizu pielietošanu, budžeta sastādīšanu utt.) ar biznesa atbalstu no finanšu puses (stratēģisku lēmumu pieņemšanā, nākotnes plānu sastādīšanā, situāciju risināšanā, sliktu rezultātu uzlabošanā, utt.).

Nodaļa, ar ko strādāju, nodarbojas ar IT infrastruktūras (serveru, datubāžu, platformu, mākoņpakalpojumu) uzturēšanu. Sākumā neko no IT nesapratu, bet tagad jau esmu iemācījusies runāt ar biznesa darbiniekiem vienā valodā - un tieši tas ir svarīgākais, lai izveidotos laba sadarbība starp finansēm un biznesu.

Man ļoti patīk mans darbs. Daru visu pēc labākās sirdsapziņas un gandarījumu gūstu, kad varu redzēt darba augļus, tas ir, kad mani ieteikumi palīdz uzlabot uzņēmuma rezultātus un ievieš kārtību.

Negatīvā puse manā profesijā – bieži gadās aizstrādāties. To skaidroju ar augsto atbildības sajūtu un vēlreiz ar to pašu - man ļoti patīk tas, ko daru.

Brīvā laika nav pārāk daudz, un to mēģinu sadalīt starp vairākām sirdslietām, no kurām īpaši tuva ir apģērbu dizainēšana un šūšana. Man jau kopš mājturības stundām pamatskolā patika šūt, un mamma un tētis papildus vēl izstāstīja pāris knifu. Šūt ir ļoti interesanti, jo salīdzinoši ātri var redzēt rezultātus - vienkāršiem svārkiem vairāk par četrām stundām nevajag, un kleitu var sašūt astoņu līdz 15 stundu laikā. Laikam esmu mazliet nepacietīga un ļoti tendēta uz rezultātiem.

Kādreiz šuvu tikai pēc "Burdas" piegrieztnēm, bet tad pamazām pievērsos savu modeļu dizainam. To nekur īpaši mācījusies neesmu, tikai gāju zīmēšanas kursos, lai visas galvā radušās idejas varētu uzlikt uz papīra un tad vēlāk arī sašūt.

Maniem zīmētajiem modeļiem parasti ir lielas, gandrīz citplanētiešu galvas un stilizētas kājas, kas ap potītēm saplūst kopā. Citreiz ir tā, ka iedvesma vai ideja nāk prātā lidmašīnā, tad skice un pieraksti var tapt arī uz iekāpšanas talona otras puses.

Mans ieteikums citām darbaholiķēm ir nezaudēt savu sievišķību. Darbā ir jākonkurē ar vīriešiem un šo spēcīgās sievietes tēlu ir ļoti viegli arī atnest mājās, un turpināt visus izrīkot. Nevajag. Mājās vajag ieritināties vīrieša azotē un palūgt palīdzēt izņemt no krāsns smago, karsto un neērto lazanjas trauku. Lai mājās ir harmonija un ir skaidrs, kurš ir stiprais dzimums. Darbā - nē, lai tie vīrieši sargās!

Pēc profesijas esmu prečzine. Savā laikā mācījos Korporatīvajā Tehnikumā. Strādāju bāzē, pēc tam audzināju bērnus, tad arī mazbērnus. Protams, pa vidu arī bija šādi tādi darbiņi, bet tas nav tik būtiski. Pašlaik laiks tiek pavadīts veikalā, pārdodot preces. Kad mazbērni jau bija lieli, zaudēju sev divus tuvus cilvēkus. Paliku viena un tad vajadzēja aizpildīt laiku, lai nebūtu sēdēšanas mājās, domāšanas un skumšanas pēc tuviniekiem.

Tā nu devos uz adīšanas pulciņu, kur ar citām kundzēm apguvām dažādus rokdarbus. Tāpat manu laiku aizpildīja sieviešu kora nodarbības un pasākumi. Adīšanas pulciņā vislabāk man patika tamborēt, tad nu izlēmu, ka savam kora kolektīvam uztamborēšu brošiņas ziedu formā. Ar to arī principā viss sākās.

Pasniedzēja, kas mācīja šos rokdarbus, parādīja rotas, kuras pati bija izveidojusi ar tamborēšanas tehniku. Tas man iepatikās. Sāku ar elementārākajām tehnikām un rotām, līdz pat sarežģītākām. Sapratu, ka pērļošana ir mans lauciņš. Visas rotas, ko veidoju, tiek dāvinātas, gan ģimenei, gan draugiem, gan kolēģiem, gan paziņām. Tāpat ar savām rotām piedalījos izstādē. Nodarbojos ar to gandrīz katru dienu - vakaros skatos ziņas vai kādu filmu un "pērļoju".