Kādi bija tavi sapņi, ilgas, mērķi un apņemšanās pirms trīspadsmit gadiem? Iespējams, 2002. gadā biji tikko beigusi vidusskolu vai arī izbaudīji raibos studiju gadus. Varbūt tieši pirms trīspadsmit gadiem pasauli ieraudzīja tava pirmā, nu jau pusaugu vecuma, atvasīte? Iespējams, šogad atzīmēsi savu trīspadsmito kāzu gadadienu…
Tu man jautāsi, kāpēc tieši skaitlis "trīspadsmit"? Kāpēc ne "piecpadsmit", tas taču acīm tīkamāks... Veicot ierasto pavasara mājokļa uzkopšanu, ļāvos nostalģijai, pārlapojot trīspadsmit gadu vecus žurnāla "S" numurus un pamanot žurnālā rubriku "S meitene", kurā konkursa dalībnieces, iesūtot savas fotogrāfijas un īsu personības raksturojumu, sacentās par kandidēšanu žurnāla vākam.
Šobrīd atliek vien pasmaidīt par to brīnišķīgo naivumu, kas mūsos tolaik mājoja, tomēr manī pamodās arī ziņkāre.
Kā ir mainījusies konkursa dalībnieču dzīve? Kas piedzīvots šo maģisko trīspadsmit gadu laikā? Kādas veiksmes, neveiksmes un piedzīvojumi ir padarījuši toreiz vien padsmit gadus vecās meitenes par tām sievietēm, kas viņas ir šobrīd? Vai aizraušanās ar jogu, ceļošanu, braukšanu ar motocikliem un vēderdeju apgūšanu šo trīspadsmit gadu laikā nav zudusi? Vai ir piepildījies sapnis kļūt par aktrisi, izveidot ģimeni, atvērt savu uzņēmumu?
Kā pirmo uz sarunu aicināju Inesi Punduri. Tolaik sešpadsmit gadu vecā baldoniete ļāvās dzīves baudīšanai, kā savas aizraušanās minot interesēšanos par "Harley - Davidson" motocikliem un svešvalodām, neaizmirstot arī par mīlestības meklējumiem.
""S" bija tā laika populārākais meiteņu žurnāls – tāds "mazo" sieviešu pieaugušais žurnāls. Bilde, ar ko startēju vāka meitenes konkursā, bija, šķiet, pirmā fotogrāfija, kurā es sev pati patiku. Šobrīd fotogrāfija gan vairs nav manā īpašumā, šķiet, tā nonākusi ģimenes mājās pie vecākiem.
Atminos, ka toreiz paliku godpilnajā otrajā vietā. Uz vāka tikai cita meitene. Tagad, atceroties šo notikumu, man ir prieks par pirmās vietas ieguvēju, bet toreiz kāda asara nobira gan... Biju tik tuvu un tomēr nekā!" stāsta Inese, kuras ikdienā stabilu vietu joprojām ir saglabājuši gan "moči" un svešvalodas, gan mīlestība. Tiesa, nu jau citādā secībā.
"Šīs intereses joprojām ir palikušas manā ikdienā, tikai ir mainījusies to prioritārā secība. Nu mīlestība viennozīmīgi ir pirmajā vietā. Tomēr, pateicoties dzīvei, ko sniegusi mīlestība un mīļotais vīrietis, valodas un to zināšanas ar mani atkal un atkal koķetē ceļojumos.
Tā ir fantastiska sajūta, ka vari aizbraukt uz citu valsti, ieiet kafejnīcā un kaut kafiju pasūtīt vietējā valodā! Ceļošana ir otra brīnišķīgākā lieta aiz mīlestības. "Močus" šobrīd gan ir nomainījis drauga hobijs - kaitošana. Ik pa laikam gan vēl izbraucam, bet lielākoties tiek ķerts vējš pa Latvijas un pasaules pludmalēm," atklāj Inese.
Taujāta, kā ir iegrozījusies, starp citu, teju multimākslinieces ikdiena, kura vadīta gan apzaļumošanas, gan menedžmenta profesijās, Inese priecīgi attrauc, ka dzīve viņu nemitīgi lutina.
Kad jau šķita, ka esmu iedzīvojusies, mīlestība salika vajadzīgos punktus uz "i". Puisis, kurš līdz tam brīdim šķita tikai kā labs draugs, sagrieza manu dzīvi kājām gaisā, lūdzot atgriezties Latvijā - pie viņa! Kopš tā brīža ar rozā brillēm uz deguna dzīvojam kopā jau desmit gadus.
Tā nu es kopš sešpadsmit gadu vecuma esmu strādājusi visdažādākajos darbos, jo meklēju sevi un savu vietu. Reizēm jokoju, ka esmu plaša profila speciāliste no apzaļumošanas līdz menedžmentam, jo pieredze gūta visdažādākajās jomās.
Ieguvusi augstāko izglītību jurisprudencē, tūliņ iestājos Ekonomikas un kultūras augstskolā, lai apgūtu kultūras vadības studijas, kas šobrīd arī ir mans lielākais izaicinājums un ikdienas prieks!
Reizēm sev jautāju, kāpēc man nepatika mācīties, kad biju sešpadsmit gadus veca? Tagad, kad ir bez dažām dienām trīsdesmit, šķiet – kur es biju agrāk?" smejas Inese.
"Otrkārt, ir nepieciešams mācīties! Mācīties un izmantot visas tās unikālās iespējas, ko piedāvā studijas – apmaiņas programmas, prakses! Tas paver jaunas iespējas, paplašina redzes loku, iepazīstina ar jauniem cilvēkiem. Kaut pēc iespējas vairāk jauniešu saprastu šo tik vienkāršo kopsakarību."
Bet, prātojot par dzīvi pēc nākamajiem trīspadsmit gadiem, Inese atklāj, ka cer joprojām baudīt mīlestību un ceļojumus: "Godīgi? Redzu sevi citronkoku dārzā, zem siltas saules, spēlējoties ar meitiņu un vismaz trīs suņiem, kamēr vīrs zvejo vai sērfo! Man daudz nevajag laimei."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
