Pasaules drūzma, trokšņi un steiga šķiet atstāta kaut kur tur ārā – aiz slēgtām durvīm, un, šķetinot šo gaišo sarunas kamolīti un skatienam laiku pa laikam kavējoties pie Dainas zīmētajām mandalām, kur sarežģītos ornamentos izzīmēti gan smiekli, gan izsāpēti pārdzīvojumi, saprotu, jā, arī man derētu reiz apstāties un ieelpot. Kā Daina smejas, pasaule taču nesagrūs, ja mēs uzdrošināsimies to izdarīt!
Kā tavā ikdienā ienāca joga un mandalu zinības?
Esmu dzimusi Latvijas skaistākajā pilsētā - Siguldā. Turpat arī mācījos. Skolas laikā dejoju, sportoju, un arī māksla man vienmēr ir bijusi tuva. Tā nu es izmācījos par bērnudārza audzinātāju un kādu laiku savā profesijā arī ar lielu prieku pastrādāju. Jāpiebilst, ka pedagoga darbā gūtās zināšanas man lieliski noder arī šodien.
Pēc darba bērnudārzā strādāju Līgatnes skolā, kur man piedāvāja ritmikas skolotājas amatu, kam piekritu. Pats sākums bija grūts. Biju pieradusi strādāt ar maziem bērniņiem, bet nu man priekšā nolika astotās, devītās klases skolniekus. Viņi taču jau ir lieli! Bet beigu beigās ar šiem bērniem saradu gan es, gan viņi pierada pie manis, un sapratāmies ļoti labi.
Kopīgi organizējām aerobikas festivālus, un tā to padziļināti nolēmu apgūt arī es pati. Izgāju aerobikas kursus, ieguvu vairākus sertifikātus, kā arī apguvu to Latvijas Sporta un pedagoģijas akadēmijā pie Vairas Kazinieces, skolotājas, kura man ir ielikusi lieliskus pamatus, turklāt tie teicami noder joprojām.
Nākošais solis bija atbraukšana uz Rīgu, kur kādu laiku strādāju pie Gunāra Ķirsona "Lido" sporta kompleksā, pasniedzot darbiniekiem aerobiku un jogu. Man viss apmierināja, taču vēlējos lielāku enerģijas apmaiņu ar līdzcilvēkiem, jo nodarbības pasniedzu viena. Tā nu pēc kāda laika nāca sadarbības uzsākšana ar Ilvitu Kļaviņu. Izmēģinājām dažādus jogas veidus, līdz atradām to, kas tuvāks tieši mūsu sirdīm un vīzijai tam, kā vēlamies ikdienā strādāt. Protams, jo dziļāk šai jogas pasaulē ienāc, jo lielāka interese par to rodas - jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas.
Vai "savas lietas" vienmēr atrodi vien mēģinājumu rezultātā, pārbaudot visu uz "ādas"?
Ar mani ir tā, ka nevaru pieņemt kāda viedokli par noteiktu lietu, kamēr pati neesmu to izmēģinājusi. Tāpēc es atrodos nemitīgā pasaules izzināšanas procesā un patiešām izbaudu šo sajūtu. Pati pasniedzu karsto jogu un Iņ jogu. Tā ir aktīva, taču mierīga jogas prakse, kas iedarbojas uz locītavām, stiprinot to veselību. Kad kustamies ātri, it kā darbinām visus muskuļus un arī locītavas, taču šī kustība neaiziet dziļumā. Tā nu Iņ joga palīdz locītavu veselībai, to elastībai un arī mūsu pašsajūtai. Man šī joga ļoti patīk, šķiet, tāpēc, ka pati pēc dabas esmu tāda lēnīga… (smejas)
Protams, pavisam skumji ar mani arī nav. Laiku pa laikam izmēģinu ko aktīvāku, kaut to pašu aštangu, kas sniedz citu enerģiju. Manuprāt, vajadzētu praktizēt pēc iespējas vairāk jogas veidu, tā sevi pilnveidojot.
Lēnīgums un slinkums šķiet ar tavu ikdienu nesavienojami jēdzieni!
Jogu pasniedzu ne tikai Rīgā, bet arī Līgatnē, pusseptiņos no rīta vadot nodarbību. Man ir lieliska, ļoti neliela grupa, kurā vairākas sievietes jogojam un darbojamies kopā. Tāpat vadu nodarbības arī Siguldā vakara grupās un, protams, mēroju ceļu uz Rīgu Mana ikdiena rit uz riteņiem maršrutā Līgatne – Sigulda – Rīga – Līgatne.
Protams, manī mīt vēlme pēc pilnīga miera, pēc dzīves bez stresa un nemitīgajiem dzenuļiem, taču pasaule ir tāda, kāda tā ir, un atliek vien pieņemt šo dzīvi, par to priecājoties.
Vērtīga atziņa, kas ne vienmēr nāk ātri un viegli. Kā radi šo dvēseles mieru?
Jogu praktizēju jau astoto gadu. Šķiet, labākais, ko joga man devusi, ir viegluma sajūta gan ķermenim, gan domām. No rīta pieceļos un jūtos labi, man nav jāgaida, kad es beidzot iekustēšos, vai jāiemet mutē kāda tabletīte, lai ķermenis ieietu ritmā. Un caur šo fizisko sajūtu miers ienāk arī manās domās.
Vai tiešām spēj tik vienkārši neļauties tam haosam, kas valda apkārt un nereti – arī mūsos?
Būtiska loma tavā ikdienā ir arī maģiskajam aplim – mandalām…
Man vienmēr ir paticis nodarboties ar ko radošu – ādas izstrādājumu veidošanu, pudeļu apgleznošanu, zīmēšanu. Taču vienā brīdī mani piemeklēja radošs tukšums. Šķita, ka neredzu nevienu krāsu un vispār vairs neko nespēju. Tā nu apmeklēju kādu mandalu veidošanas semināru, un šī nodarbe mani nekavējoties ierāva sevī. Pirmajā brīdī zīmēju pa trim mandalām dienā. Man burtiski bija jāizzīmē sava dvēsele un tās sajūtas, kas sēž un sēž, sirdī sakrājušās.
Mandalas tiek konstruētas ar cirkuli un vēlāk izkrāsotas. Pats mandalas termins apzīmē apli. Kad mandalas zīmēju, nekad tās iepriekš neizdomāju, bet ļauju rokai brīvi plūst. Tā nu es zīmēju, zīmēju, līdz vienā brīdī pamanu, kas ir tapis.
Šķiet, tas ir tas valdzinošākais – nezināt, ko no sevis var sagaidīt!
Jā, šeit nozīme ir vien plaukstas kustībām, spējai koncentrēties uz sevi, savām mirkļa vēlmēm un sajūtām, ilgām un bēdām. Mandalu zīmēšana ļauj satvert dūrītē to sevis kodolu un saprast, ko ar to iesākt. Caur mandalām sevi vari sakārtot, gūt atbildes, vajadzīgo mieru vai motivāciju.
Būtiska nozīme ir arī mandalu simbolikai – aplī ir kaut kas svēts.
Saule ir aplis, planēta ir aplis. Arī rotaļās un rituālos mēs ejam aplī. Un katram aplim ir tā centrs – protams, tas nav uzzīmēts, bet šo punktu viennozīmīgi var iztēloties. Mandalu zīmēšana ir tiekšanās pretim šim centram un sevis sadzirdēšana šādā veidā. Tu ieej sevī kā Dieva dārzā.
Bet mandalas izzināšana savukārt ir bezgalīgs darbs. Iespējams, tās tulkošanā pat vērts piesaistīt kādu neitrālu cilvēku. Var skatīties krāsas, formas, ornamentu skaitu, pielietojot pat numeroloģiju.
To var pētīt un pētīt, jo ir neskaitāmi mandalu tulkošanas veidi. Tā ir tāda iešana sevī! Es pati sevis zīmētās mandalas saglabāju, jo man patīk laiku pa laikam caur tām palūkoties uz sevi.
Protams, ja mandalā izzīmētas sāpīgas un negatīvas emocijas, to labāk saplēst vai sadedzināt. Tu izsāpi šo sāpi, izsēro to un attīries, nenesot smagumu sev tālāk līdzi. Tā ir absolūta dziedinoša meditācija – tu apsēdies, uzzīmē, izvērtē, izelpo…
Redzu, ka tev ir prieka, sirds siltuma un mīlestības mandalas. Vai ir arī tādas, kurās izsāpētas skumjas?
Kā ar tavu ikdienu sadzīvo bērni un vīrs?
Man ir divi bērni, meitai ir 28 gadi un dēlam - 25. Viņi ir pieraduši pie mana dzīvesveida un interesēm jau kopš bērnības. Uzaudzinot viņus, esmu sapratusi, ka mātei bērns vienmēr paliks bērns, neraugoties uz viņa vecumu. Tā nu es šobrīd cīnos ar šo vēlmi viņus paturēt pie sevis, jo apzinos – mazais cilvēciņš ir izaudzis un viņam laiks doties savā dzīvē.
Savukārt mans vīrs ir īsts eņģelis – to var droši rakstīt lieliem burtiem! Kad ieeju procesā – vai tās būtu mandalas vai jogošana – tad negribu ne taisīt ēst, ne uzkopt māju, jo man dotajā brīdī vajag darīt konkrēto lietu. Ikdienas dzīve apstājas. Un viņš to saprot, atbalsta un pat mudina mani turpināt iesākto.
Tā ir skaista vide arī sievišķības plaucēšanai…
Protams, man ir savas sievišķīgas vājības. Piemēram, brīvdienās sevi patiešām lutinu, ilgi guļot, gultā dzerot kafiju un ēdot biezpiena sieriņu. Zinu, ka nevajag un nedrīkst, taču tik ļoti gribas! Es labi saprotu visus veselīga uztura pamatprincipus, taču man tik ļoti garšo!
Gultā es arī lasu, jo zinu, ka, tiklīdz piecelšos, tā diena uzreiz uzņems apgriezienus, mani paraujot līdzi. Sekos pienākums pēc pienākuma, ierastā rutīna un darbi, un laika sev nebūs. Līgatnē dzīvojam meža vidū, mums ir dīķis, bet samērā plašā rādiusā nav kaimiņu. No vienas puses tā ir idille, no otras – darbs dzen darbu, jo pienākumi atradīsies vienmēr. Tā nu es sev nozogu kādu brīvu brīdi un ļauju sev par tiem aizmirst.
Cik liela plānotāja un cik prasmīga dzīves baudītāja esi?
Savā dzīvē cenšos plānot notikumus pēc iespējas mazāk. Tāpat kā nav iespējams neapzināti uzzīmēt divas vienādas mandalas, arī jogas nodarbībās es katru reizi daru ko citu – gan sajūtu, gan fiziskajā līmenī. Protams, kaut ko var nolemt iepriekš, taču, ierodoties uz nodarbību, saprotu, ka telpā valda pilnīgi cita atmosfēra, cilvēkiem ir vajadzīgs kaut kas cits…
Kas pie tā vainīgs?
Būtiskākais faktors, kas to ierosina ir, manuprāt, mūsu vēlmes. Tie trakie virpuļi, kuros sevi ieraujam, dzinuļi, pēc kā nebeidzam tiekties… Protams, arī dzīves ritms, ko ne vienmēr varam ietekmēt. Ja sadūšosimies apstāties, apstāsies arī visa ikdiena, tā ierobežojot mūsu iespējas nodrošināt sevi, savus mīļos. Domāju, ka ļoti lielai daļai tieši šis ir galvenais stresa faktors – atbildības sajūta un nosacīts aizliegums apstāties.
Taču, kur gan tas ir teikts, ka apstāties nedrīkst? Pasaule taču nesagrūs, ja vienreiz uz kādu brīdi to izdarīsim! Protams, to ietekmē arī ambīcijas un vēlme sevi pierādīt – tie priekšstati, ka man jābūt tieši tādai un ne citādai, lai es būtu labākā…
Kaut kādā brīdī mēs esam pazaudējuši spēju saskatīt, sadzirdēt vairāk par to virskārtu…
Mēs esam tik ļoti piebāzti ar visu… Gribētos dzīvot tādā savā pasaulē, kur valda miers un ir iespējams koncentrēties uz sevi, taču… nekā! Rēķini atgādina, ka jāatceras arī par realitāti!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
