Aizdomājoties par savu mammu, atceros viņas līmētos plāksterus un bučas uz vienmēr nobrāztajiem ceļgaliem, man sēžot izlietnē un tikai smejoties par kārtējo pušumu. Atceros nesatricināmo mieru, man mājās pārrodoties pārāk vēlu un ar kārtējo nosmērēto bikšu pāri, taču acīs mirdzot vai visam pasaules priekam par pagalmā pavadīto dienu. Atceros pāri plūstošo mīlestību un tik spēcīgo drošības sajūtu, ka man vienmēr būs sabiedrotais, pie kā vērsties arī tad, kad nobrāzto pušumu sāpes pārvērtīsies jau pirmajās lauztās sirds mokās.
Bērnībā mamma ir visa mūsu pasaule un arī, gadiem ritot, šī sajūta gluži maģiskā veidā nezūd. Protams, tā pārvēršas, mainās, iegūst citu skanējumum, mums pieaugot un, iespējams, pašām kļūstot par mammām, taču šī nesaraujamā saikne starp mums valdīs vienmēr.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
