'Viņa pat gulēja mākslinieciski.' Atklāta saruna ar Aleksandru Vasiļjevu par Maiju Pļisecku  (1)

Par traģisko Maijas Pļiseckas aiziešanu pārdzīvo daudzi…

Ziniet, nekādas traģēdijas nebija. Viņa nodzīvoja garu mūžu - gandrīz līdz 90 gadiem, izbaudīja brīnišķīgu radošo dzīvi, uzrakstīja divas grāmatas, nodejoja vadošās partijas, bija baleta trupas direktore Romā un Madridē, godināta ar dažādiem apbalvojumiem gan savā dzimtenē, gan citās valstīs. Spānijā, Japānā, Itālijā un ne tikai. Viņa bija Pjēra Kardēna mūza. Viņai bija vairāki vīri, tostarp viens no tiem – brīnišķīgais komponists Rodions Ščedrins, kas speciāli viņai radīja baletu "Karmena", kurā viņa "spīdēja" tik ilgus gadus.

Es uzskatu, ka Maijas Pļiseckas dzīve kaut kādā ziņā varbūt bija sarežģīta, taču arī ļoti laimīga, jo viņa taču iepazina tādus panākumus un pasaules atzinību. Mēs visi kādreiz aiziesim, bet viņa kļuva par leģendu vēl dzīves laikā.

Es pastāstīšu, kā tas bija. Pēdējo reizi viņi bija ar Rodionu futbola mačā Vācijā. Pēc spēles viņai kļuva slikti, viņa zaudēja samaņu un nokļuva slimnīcā. Un, kad viņa nāca pie samaņas, tad redzēja Rodionu. Kad viņš viņai prasīja: "Tu mani pazīsti?", viņa sacīja: "Es tevi dievinu!", pasmaidīja un nomira. Es uzskatu, ka katrs cilvēks var sapņot par tādu nāvi - mīlestībā, blakus tuvam cilvēkam, ātri, bez mocībām, neesot piekaltam gultai.

Pēc tā es vairākkārt esmu bijis pie viņas mājas kāpņu telpas Minhenē un nolicis ziedus, jo visi gaidīja kremāciju, kas tā arī netika veikta. Rodions līdz pat šim brīdim glabā noslēpumu, kurā dienā viņš veica kremāciju. Domāju, ka viņas pelni kopā ar viņa pelniem kādā dienā, pēc viņu abu nāves, tiks izkaisīti virs Krievijas.

Viņas kāpņu telpa bija pilna ziediem, dega sveces. Un tas viss ļoti nepatika kaimiņam no Arābu Emirātiem, kurš bija pret to, ka kāpņu telpā būtu izkārtotas Maijas Pļiseckas fotogrāfijas. Viņš teica: "Kā? Triko tērptas sievietes fotogrāfija karāsies manā mājā?!" Viņam ar savu arābu mentalitāti bija pat neiespējami iedomāties, ka tā ir slavena balerīna, jo Emirātos nav tādas mākslas kā balets, ir tikai vēderdejas, bet tas, piekritīsiet, nepavisam nav tas pats. Es pats redzēju to arābu, viņš iznāca no sava dzīvokļa ar saviem apsargiem, bija ļoti neapmierināts.

Viņš bija kaut kāds augsta ranga emīrs. Es atnācu, atstāju ziedus un zīmīti uz savas atklātnes. Tās katru dienu zaga. Visticamāk, fanāti nolēma: "Nu, kaut vai Vasiļjeva atklātnīti aizstiepsim!"

Viņa bija pārsteidzoša sieviete. Es ar viņu strādāju dažas reizes, piedalījos filmas uzņemšanā Francijas televīzijai, kas filmēšanu daļēji veica manā mājā, Lietuvā. Viņa bija mana viešņa lietuviešu mājā, tas man bija ļoti svarīgs notikums. Es viņai gatavoju kostīmus baleta izrādei "Gulbju ezers". Savā laikā, pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā, viņa man pasūtīja trīs kostīmus priekš baleta izrādes "Kaija" Parīzē, un es zīmēju viņai šos kostīmus. Viņa man uzdāvināja arī dažas Pjēra Kardēna modelētas kleitas no savas kolekcijas un Koko Šaneles kostīmu, ko Šanele pati esot viņai uzdāvinājusi.

Mēs bieži tikāmies ar Maiju Parīzē un Londonā, Lietuvā un Krievijā. Es redzēju viņu uz skatuves, redzēju viņas triumfu, redzēju viņu uz Lielā teātra skatuves, pie Pjēra Kardēna, ar ko viņi cieši draudzējās, redzēju viņu izrādēs Londonā, Japānā. Tas viss ir manas lieliskās atmiņas par slaveno 20.gadsimta balerīnu. Viņa nodzīvoja ļoti skaistu dzīvi un bija pieminekļa vērta dzīves laikā, bet pēc nāves jau nu patiešām.

Un es sapņotu vien par to, lai visiem radošajiem cilvēkiem būtu tik piesātināta dzīve un tāda atdeve no publikas – viņu mīlēja un dievināja. Un bija, par ko. Viņa patiešām bija nepārspējama savā tehnikā, savā aktiermākslā, savā dramatismā, mīlestībā pret mūziku…

Un es saprotu, kāpēc viņa bija tik nikna uz padomju varu – viņas tēvu nošāva, bet māte tika notiesāta uz septiņiem gadiem nometnē Kazahstānā kā tautas ienaidnieka meita. Maija Pļisecka nebaudīja mātes pieķeršanos pēc dzimšanas. Viņu audzināja tante, balerīna Sulamīte Messerera.

Un daudzus gadus, kamēr Maija nesasniedza pensijas vecumu, bet baletā pensijas pienākas no 37 gadu vecuma, viņu pat neizlaida uz ārzemēm, jo ļoti baidījās, ka viņa tur arī paliks, kā to savā laikā izdarīja Rūdolfs Nurijevs. Un, lūk, kad viņa bija jau pietiekami veca, – viņi atļāva viņai uzstāties.

Es atceros, ka viņa reiz pateica šādu frāzi: "Ja es nebūtu tik slinka, es varētu uztaisīt pasaules slavenu karjeru". Mums viņas karjera jau bija pasaules līmenī, taču viņai šķita, ka varētu izdarīt vēl vairāk. Viņa redzēja savu apbrīnojamo potenciālu. Es viņu atminos ar milzu mīlestību, kā unikālu personību ar apbrīnojamu vitalitāti un apbrīnojamu radošo garu, – viņa it visā redzēja skaistumu. Es redzu māksliniekus, kuri mākslinieki ir tikai darba laikā, bet pēc darba viņi pārvēršas absolūti banālās un necilās personās. Viņai tā nebija. Viņa bija māksliniece visas 24 stundas diennaktī, vienmēr. Viņa pat gulēja mākslinieciski.

Jūs pieminējāt, ka gribat izveidot Maijas Pļiseckas muzeju Lietuvā… 

Kādreiz es biju ļoti tuvs viņai un bieži biju viņas mājā Lietuvā, Trāķos, bet viņas saimniecības vadītāja bija Nataša Kalašņikova, kura, starp citu, ir radiniece Kalašņikova automāta izgudrotājam. Un Maija teica: "Pēc manas un Rodiona nāves šeit būs mūsu muzejs. Nataša būs tā direktore, bet jūs, Saša, ar viņu visu organizēsiet". Laiks rādīs, kā tas patiesībā notiks. Katrā ziņā Rodions ir dzīvs, viņš laiku pa laikam māju izmanto. Taču es nenoliedzu tādu iespējamību, ka kaut kad viņu savrupmājā Trāķos, kur jau tagad ved cilvēkus ar helikopteru un ilgu laiku lidina virs ezera ar gulbjiem, kur viņi dzīvoja, un rāda māju, tiks izveidots muzejs.

Kā to pārdzīvoja Rodions? Turas?

Es domāju, ka viņš turas un sargā sevi no liekām emocijām. Rudenī būs 90 gadu kopš Maijas dzimšanas, un, iespējams, Lielais teātris sagribēs noorganizēt kādu galā koncertu, veltītu viņai. Un es neesmu pārliecināts, ka viņš atļaus. Es zinu, ka tagad plānojas galā koncerts ar baleta zvaigžņu piedalīšanos Nicā. Un Rodions aizliedza viņu pavadīt. Viņam no turienes atrakstīja, bet viņš teica: "Nē, es negribu". Domāju, tas ir saistīts ar emocijām. Viņam ieraudzīt mīļoto cilvēku uz skatuves, kino var būt ļoti liela dvēseles trauma. Mums nav tiesību nosodīt, taču es saprotu, ka viņš sevi sargā. Ļaujiet paiet laikam, vēl taču pat 40 dienas nav pagājušas… Tas viss vēl ir pārāk "svaigs". Tāpēc es esmu pārliecināts, ka mēs vēl svinēsim viņas 100 gadu dzimšanas dienu, bet man vēl būs desmitiem interviju par šo tēmu.

Viņa bija ļoti sabiedrisks cilvēks. Viņai bija ļoti daudz pielūdzēju. Viņai patika dalīt autogrāfus, patika izdalīt dāvanas. Daudzām balerīnām viņa dāvināja briljanta auskarus. Personīgi es zinu trīs – tā ir Silvija Gijema, pazīstama franču balerīna, viņa viņu ieraudzīja uz Avinjonas teātra skatuves, atnāca uz grimētavu, izņēma no ausīm auskarus un uzdāvināja. Lielā teātra balerīna Kozlova, kura, šķiet, palika Ņujorkā, un lietuviešu balerīna Egle Špokaite, arī viņai Maija uzdāvināja auskarus, ko izņēma no savām ausīm.

Ļoti daudziem viņa dāvināja savas kleitas. Zinu, ka Eglei Špokaitei ir četras Maijas kleitas. Viņai bija liela garderobe, un viņa tās dāsni izdāļāja dažādiem cilvēkiem. Ļoti daudzas no tām tika izmantotas filmās – gan mākslas, gan dokumentālajās...