Intervijā, kas publicēta grāmatā "Kā gūt panākumus Latvijā", Dagnija atbild uz tās autoru jautājumiem par to, kas zinātnē ir tik vilinošs, kāpēc starp Nobela prēmijas ieguvējiem ir vairāk vīriešu nekā sieviešu, kā arī – kā sākās pašas Dagnijas ceļš pretim profesionālajiem sasniegumiem?
Dagnija Loča
Dzimusi: 1982. gada 27. jūnijā;
Izglītība: Rīgas Tehniskā Universitāte, inženierzinātņu doktora zinātniskais grāds materiālzinātnes nozares polimēru un kompozītmateriālu apakšnozarē;
Darbības nozare: zinātne;
Šā brīža nodarbošanās: Rīgas Tehniskās Universitātes Rūdolfa Cimdiņa Rīgas Biomateriālu inovāciju un attīstības centra direktore;
Pirmais darbs: Latvijas Valsts Koksnes ķīmijas institūts, laborante;
Iedvesmas avoti: līdzcilvēku pozitīvisms, optimisms un vēlme aktīvi darboties;
Vaļasprieki: makšķerēšana, sēņošana, veikbords, atpūta pie jūras;
Zinātnieces karjeras sākums
Tā kā mans Žūriņš ir ķīmiķis, bet māte – Sandra Žūriņa mediķe, skolas laikā es sliecos uz to, ka mana karjera varētu būt saistīta ar kādu no šīm profesijām. Tomēr, kad vajadzēja izvēlēties, aizgāju uz sagatavošanas kursiem Latvijas Universitātes Žurnālistikas fakultātē, jo biju izdomājusi, ka tā varētu būt ļoti laba profesija. Kursos man patika, un biju jau nosliekusies par labu šai izvēlei, kad pēkšņi draudzene man piedāvāja mēnesi padzīvot Vācijā. Tā bija lieliska iespēja, jo ārzemēs vēl nebiju bijusi un viss brauciens bija apmaksāts, taču ceļojums sakrita ar iestājeksāmenu laiku. Tomēr braukt gribēju!
Ātrumā izpētīju, kur varētu iestāties bez iestājeksāmeniem, un, tā kā man vidusskolas atestātā bija labas atzīmes matemātikā un ķīmijā, pieteikuma dokumentus iesniedzu Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātē. Ķīmiju vai fiziku mācīties vien negribēju, tāpēc izvēlējos materiālzinātnes novirzienu, kurā bija pa nedaudz no visa. Tā es aizbraucu uz Vāciju, bet vēlāk mācījos par to, par ko esmu kļuvusi. Un nevienu mirkli to nenožēloju.
Nevaru teikt, ka zināšanas man nāca viegli un pēkšņi kļuvu gudra. Citiem mācībās mēdz iet vieglāk. Piemēram, manam vīram, kurš bija mans studiju biedrs, pietika vienreiz izlasīt tēmu, lai viņš būtu gatavs eksāmenam un labi to nokārtotu, bet man vajadzēja lasīt to vismaz divas reizes, lai izprastu kādu mehānismu vai procesu. Tāpēc man visas zināšanas ir nākušas ar pamatīgu apgūšanu.
Arī mērķtiecība ir svarīga – un saprast, kāpēc tev ir jāstrādā, kurp tu ej, ko mēģini sasniegt, kā uzlabot dzīves kvalitāti. Ja visu mūžu negribi, piemēram, dzīvot pie vecākiem vai viens pats vienistabas dzīvoklītī ar malkas apkuri, bet gribi ģimeni, māju, dārzu, automašīnu, tad saproti, ka ir jāstrādā. Ideālā variantā izvēlētā profesija kļūs par tavu hobiju, padarot katru dienu interesantu, pilnu pārsteigumiem un pozitīvām emocijām.
Es sāku strādāt studiju pirmajā kursā, jo ļoti gribēju mobilo telefonu. Tēvs man teica – gribi telefonu, nopelni! Tā es kā laborante sāku mazgāt traukus Latvijas Valsts Koksnes ķīmijas institūtā. Pēc kāda laika jau sāku aktīvāk darboties laboratorijā, mēģinot saprast, kas ir koks un ko ar to var darīt. Tur biju nostrādājusi vairāk nekā gadu, līdz pārgāju uz Latvijas Organiskās sintēzes institūtu (LOSI). Skolas salidojumā satikos ar savu fantastisko klases audzinātāju un ķīmijas skolotāju Vēsmu Sūnu, kuras vīrs strādāja LOSI, un painteresējos, vai arī man būtu iespējams tur pastrādāt. Manu lūgumu uzklausīja, un tā es aizgāju pie viņa uz laboratoriju. Tā izrādījās pavisam cita pasaule!
Organiskā sintēze esot kā ēst gatavošana – šķipsniņa tur, šķipsniņa tur, vēl pilīte šeit, un viss sanāk. Taču man bija 19 gadu. Kāda ēst gatavošana?! Tad mani aizveda uz citu laboratoriju – pie Osvalda Pugoviča, kurš no tā brīža deviņus gadus man bija brīnišķīgs priekšnieks – ļoti gudrs un saprotošs. Tam, pie kāda priekšnieka tu nonāc 18 – 20 gados, manuprāt, ir milzīga nozīme. Piemēram, ir svarīgi, ka tavas idejas nenoniecina, kaut arī dažkārt tās ir nejēdzīgas, priekšnieks izrāda, ka tic tavām spējām arī tad, ja tu sākotnēji neko nesaproti, bet centies, klausies un izmisīgi māj ar galvu, ka ar tevi runā kā ar līdzīgu, kaut vēl īsti neko neproti.
Otra svarīga lieta, ko iemācījos LOSI, bija šī sistemātiskā pieeja iegūtajiem datiem. To man iemācīja, kā es viņu saucu, "mana mazā priekšniecīte" Marija Trifonova. Pa vidu tam visam trešajā kursā pieteicos "Erasmus" programmas stipendijai studijām ārzemēs. Šī iniciatīva deva man iespēju iepazīties ar diviem progresīviem RTU profesoriem Rūdolfu Cimdiņu un Līgu Bērziņu – Cimdiņu. Tā nu sanāca, ka trīs mēnešus, ko pavadīju Vācijā, arī profesors Rūdolfs Cimdiņš tur bija darba darīšanās, un tā es diendienā mācījos no viņa, kas ir īsta zinātne un pēc kādiem rezultātiem ir jātiecas. [..]
Taču sākumā negāja viegli, nekas nebija kā pasakā – viss skaisti, uzreiz visu esmu iemācījusies un gudra. Tā nebija. Vakaros nāca miegs, bieži vien šķita, ka sēžu laboratorijā bezjēdzīgi, ka tā vietā varētu iet izklaidēties. Sākumā pilnīgi neko nesapratu no analītiskās ķīmijas, kas man bija jāapgūst, bet pamazām, lēnā garā zināšanas nāca klāt.
Gadu es strādāju bez atalgojuma, vēlāk saņēmu nelielu stipendiju. Domāju, ka tas sākumā ir tikai normāli, ka tev kā studentam nemaksā. Darba devējam vajag tevi novērtēt, vai vispār esi potenciāls darbinieks. [..] Tomēr - jo agrāk students sāks kaut kur strādāt, jo ātrāk sapratīs, kur ir viņa īstā vieta.
Kas zinātnē ir tik saistošs?
Man ļoti patīk strādāt zinātnē, patīk darboties ar jauniešiem, patīk komunikācija, patīk braukt pa pasauli un smelties jaunu pieredzi, vest to mājās un izmantot šeit. Taču galvenais – es gribu, lai manam darbam ir reāli augļi, un zinātnē es tos varu redzēt. Ja es varu izveidot materiālu, ko var ielikt cilvēkā, un tas viņam palīdz – tāds ir mans darba mērķis -, tad es redzu sava darba vērtību.
Tas mani zinātnē piesaista visvairāk. Lai iedvesmotu topošos studentus, varu teikt, ka darbs zinātnē ir interesants, daudzpusīgs, izglītojošs, ar lieliskām iespējām paplašināt redzesloku. Ja tu sāc saprast, ka ka tev tas tiešām patīk, ka gribi sniegt ieguldījumu pasaules attīstībā, palīdzēt cilvēkiem vai dabai, tad tu tiešām vari daudz ko izdarīt. Ja tev piemīt tāds patriotisms, tad tu kļūsti par cilvēku ar augstu pievienoto vērtību.
Tas, pie kā strādāju, vienkāršotā valodā runājot, ir mākslīgais kaulu materiāls. Kā to lietot praksē? Pieņemsim, ka cilvēkam nav zoba un viņš pēc vairākiem gadiem grib jaunu zobu, bet ārsts konstatē, ka nepietiek žokļa kaula, kur šo jauno zobu varētu ieskrūvēt. Tad ārsts to vietu atgriež vaļā, ieber mākslīgo kaulu materiālu un aizšuj ciet, bet kaula šūnas uz šī materiāla bāzes sāk veidot jaunu kaulu. Pēc pusgada jau ir izveidojusies nepieciešamā kaula masa, kurā var ieskrūvēt skrūvi un uzlikt jaunu zobu. Lūk, pie tāda materiāla mēs strādājam, un tas reāli palīdzēs cilvēkiem. [..]
Zinātnē var daudz ko darīt. Ir fundamentālā un ir lietišķā jeb praktiskā zinātne. Var kaut ko pētīt pašos pamatos un pētījumu rezultātus publicēt labos pētnieciskajos žurnālos, bet, pajautājot, kā šos pētījumus iespējams izmantot praksē, atbildi var arī nesagaidīt. [..]
Materiālzinātnieks ir kā praktiķis. Viņš piemeklēs materiālus, izpētīs to funkcionalitāti un piemēros cilvēka vajadzībām. [..] Jāteic gan, ka viens pats zinātnieks nav cīnītājs. Lai ideju pārvērstu produktā, ir vajadzīga komanda, un ideāls kolektīvs ir tāds, kura ir gan fiziķis un ķīmiķis, gan biologs un materiālzinātnieks. Katrs uz konkrēto materiālu vai problēmu skatīsies no sava viedokļa, viss saliksies kopā, un būs rezultāts.
RTU vispārīgās ķīmijas tehnoloģijas institūtā esam apmēram 30 cilvēku, un mēs esam fantastiski kolēģi. Viens pats savā laboratorijā tu vari rakties un rakties, taču neko neuztaisīsi, bet, kad ir komunikācija starp vismaz trīs cilvēkiem, tad jau viss notiek! Zinātnē kolektīvs darbs ir ļoti, ļoti nozīmīgs. [..]
Lai gūtu panākumus zinātnē, ir jābūt labai komunikācijai starp dažādām struktūrām. Tu kaut ko piedāvā no sevis, kaut ko paņem no citiem. [..] Daudzās iestādēs, domāju, ir subordinācija, turklāt strikta – projektus vienmēr rakstīs profesors un piesaistīs tikai tos cilvēkus, kurus gribēs. Tas ir saistīts ar konkurenci – ja tā ir veselīga, tad nebūs grūti piesaistīt jaunus, gudrus prātus. Mūsu Rūdolfa Cimdiņa Rīgas Biomateriālu Inovāciju un attīstības centrā ir daudz jaunu cilvēku, vidējais vecums aptuveni 30 gadu. Mūsu vadītāja atrod iespējas, lai uz konferencēm varētu aizbraukt jaunieši, kas vēl nav beiguši studijas, - lai viņi paplašina redzējumu. Tas ir ļoti pozitīvi un svarīgi. Protams, visas iespējas ir ļoti atkarīgas no finansējuma, un tas, mums, zinātniekiem, ir jāmeklē katru dienu.
Vai Latvijā zinātnieks var labi nopelnīt?
Iespējas ir. Taču ir daudz jāstrādā, jābūt ļoti darbīgam un aktīvam, jo finansējums ir jāizcīna – jāraksta publikācijas, jāuzlabo zinātnieka indekss, jāpiedalās projektos. No valsts puses nodrošinājums nozarei ir pārāk mazs, un valsts maksātie līdzekļi zinātniekam Latvijā ir tādi, ka dažkārt nepietiek pat dzīvošanai. Tāpēc var teikt, ka viss ir atkarīgs no projektiem.
Kad tie ir, tad ir baltā svītra, kad nav – melnā, nedaudz jāpaciešas, un atkal ir baltā. Kad ir labi laiki, tad var atlikt kaut ko sliktajiem, jo dažkārt mēdz gadīties, ka nekādu projektu nebūs ilgāku laiku, varbūt gadu. Mēs ar to rēķināmies un atliekam. Un tad varbūt trīs gadus atkal būs ļoti labi. Ir tāds zināms periodiskums, un pie tā esam pieraduši.
Protams, viss ir atkarīgs no tā, ko tu gribi. Var jau sēdēt, rokas klēpī salicis, un gaidīt, kad kāds visu pasniegs uz paplātes. Var arī tā, un viss ir kārtībā, ja pašam ar to pietiek. Tomēr, ja mērķi ir augstāki un gribi sasniegt labākus rezultātus, ir jāstrādā daudz. [..]
Zinātniskajās konferencēs var pasekot līdzi pētījumiem pasaules līmenī, lai saprastu, vai mēs Latvijā ejam pareizā virzienā. Jāteic, mēs dažkārt ejam pat pa priekšu citiem. Jā, komunikācija ir ļoti svarīga.
Laika menedžments
Darbs zinātnē nav tāds – no deviņiem līdz pieciem, un prom. Zinātnieks – tas ir dzīvesveids, tam ir jābūt asinīs. Neraugoties uz to, ka tev ir ģimene, bērni, māja, dārzs, tu periodiski strādāsi arī brīvdienās no mājām un brauksi komandējumā. Lai zinātni savienotu ar privāto dzīvi, ir jāmāk plānot. Tāpēc spēja visu samenedžēt, manuprāt, ir ļoti svarīga īpašība. Nevajag sēdēt dīvānā un vaimanāt, ka nekam nav laika un neko vairs nevari. Ja pratīsi pareizi saplānot laiku, varēsi izdarīt visu. Jo vairāk tu darīsi, jo vairāk varēsi izdarīt. [..]
Jau studiju laikos, atceros, lekciju laikā sēdēju darbā, jo man bija eksperimenti un jāmāk to visu apvienot. Tagad, strādājot biomateriālu centrā, man darbi sarakstīti uz lapas, citreiz 50 rindiņā. Tad es tos daru atkarībā no steidzamības. Tad daži darbi izkrīt, jo ir jau par vēlu, bet atkal uzrodas citi, un tas ir tāds apburtais loks. [..]
Vīrs strādā ar mani vienā profesijā, tāpēc man ir paveicies, ka viņš manu aizņemtību saprot, bet tajā pašā laikā – mums abiem ir konferences, kas zinātnieka redzesloka paplašināšanai ir ļoti svarīgas, un, ja mums konferences abiem ir vienā un tai pašā laikā, tad mēs lūdzam vecāku vai draugu palīdzību pieskatīt bērnus. Sākumā gan nebijām tik prātīgi.
Kad mūsu pirmajam bērnam nebija vēl gadiņš, mēs paņēmām viņu līdzi uz konferenci Sicīlijā, pēc tam braucām uz Veronu, pēc tam – atpūsties uz Krētu, bet tad viņš saslima, un kopš tā laika bērnus līdzi nevadājam. Tad mēs abi vienlaikus rakstījām disertāciju – vienas brīvdienas es ar bērnu braucu uz laukiem, vīrs palika mājās rakstīt disertāciju, otras brīvdienas – otrādi. Tieši tāpat ir ar publikāciju un projektu rakstīšanu. Kad abi rakstām, bērnus pieskata mūsu vecāki vai arī bērnus noliekam gulēt un rakstām pa naktīm.
Man nebija neviena īsta dekrēta atvaļinājuma – ar pirmo bērnu es rakstīju disertāciju, ar otro – projektu. Ja aiziet dekrēta atvaļinājumā un pēc tam ir ar bērnu mājās, paiet kādi divi gadi, bet zinātnē tā ir mūžība! Nevar sākt kādu pētījumu un aiziet dekrētā ar domu, ka pēc tam to turpinās, jo pa to laiku tas jau sen būs izdarīts, publicēts, izpētīts un beidzies. Tādēļ zinātniecei ģimene ir kutelīgs jautājums, jo ar katru bērnu viņa savu karjeru tomēr nedaudz apcērp. Tāpēc Nobela prēmiju vairāk ir vīriešiem. Ne jau tāpēc, ka sievietes būtu mazāk gudras. Viņām vienkārši ir citas prioritātes. [..]
Darbs ar studentiem
Tāpat kā mācībās, arī darbā panākumu pamatā, manuprāt, ir darbaspējas. Ne vienmēr ir svarīgi, lai tu būtu ļoti gudrs jau pirmsākumos, bet darbaspējām un motivācijai strādāt noteikti ir jābūt. Potenciāls ir tad, kad tu ej un dari, mēģini izdarīt arī tad, ja nesaproti, nevis gaidi, ka tavā vietā izdarīs kāds cits vai visu tev pateiks un parādīs priekšā. [..] Darba devējs vērtēs, ar kuru darbinieku ir jāauklējas, bet kurš ir darbspējīgs – varbūt piecreiz viņam nesanāks un tikai ar sesto reizi sanāks, bet viņš rezultātu būs sasniedzis pats, strādājot vaiga sviedros.
Mums uz institūtu nāk studenti, un liela daļa uzreiz gaida, ka viņiem maksās, lai ko un kā viņi darītu. Taču jāatzīst, ka spējīgu studentu ir ļoti maz. Tikai viens no desmit ir spējīgs pats kaut ko izdomāt, aiziet uz laboratoriju un kaut ko pamēģināt. Maz ir arī labu darītāju, kuri izdarīs visu, ko viņiem pateiksi priekšā. [..] Pareizai attieksmei būtu jābūt tādai, ka ir vēlme kaut ko darīt. Piemēram, pašam sameklēt literatūru, izlasīt un uzzināt, no kā tas kauls sastāv un kā to var uztaisīt, nevis gaidīt, kad tev pateiks priekšā.
Es gan teiktu, ka tā ir izdevība spējīgiem, motivētiem cilvēkiem – ja vien piemīt pareiza attieksme, Latvijas zinātne piedāvā lieliskas karjeras iespējas.
Interviju pilnā apjomā iespējams izlasīt grāmatā "Kā gūt panākumus Latvijā".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
