Dzimusi: 1967. gada 8. novembrī;
Izglītība: Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāte, maģistra grāds;
Darbības nozare: uzņēmējdarbība;
Šā brīža nodarbošanās: izdevniecības "Lietišķās informācijas dienests" biznesa attīstības vadītāja; katamarānu ražošanas uzņēmuma "O Yachts" partnere;
Sarakstītās grāmatas: "Savs bizness" (2007); "Mani septiņi soļi biznesa uzsākšanā" (2009); "Biezā maciņa noslēpumi: kāpēc vienmēr pietiek naudas?" (2010);
Pirmā nopelnītā nauda: par ārstniecības augu vākšanu;
Iedvesmas avoti: labi un interesanti žurnāli;
Vaļasprieks: fotografēšana.
Aiva Vīksna ir pieredzes bagāta Latvijas uzņēmēja, kas šajā nozarē darbojas teju ceturtdaļgadsimtu. Lai gan parasti Aivu asociē ar izdevniecību "Lietišķās informācijas dienests", viņa ir bijusi iesaistīta ļoti daudzos biznesos.
Savulaik nodibinājusi modes salonu, izdevusi kulinārijas žurnālu, izveidojusi metāla pārstrādes uzņēmumu, pašlaik Aiva ir metusies jaunā izaicinājumā – luksusa klases katamarānu ražošanā. Uzņēmēja ir plaši pazīstama arī kā aktīva dalībniece dažādās jauno uzņēmēju atbalsta organizācijās. [..]
Grāmatas "Kā gūt panākumus Latvijā" autoru veidotajā intervijā Aiva dalās ar vērtīgākajām uzņēmējdarbībā gūtajām atziņām, savu stāstu sākot ar laiku, kad visas lielās dzīves izvēles bijušas tikai priekšā.
Drosmīgā Gulbenes meitene
Esmu dzimusi Gulbenē. Atbraucot uz Rīgu, jutos tāpat kā, iespējams, tie jaunieši, kas tagad dodas uz Ņujorku vai Singapūru. Bija 1987. gads. Izvēlējos studēt ķīmiju, jo tā ļoti patika. Man vispār padevās eksaktās zinātnes. Kad tuvojās augstskolas beigšana, tika piedāvāts trīsistabu dzīvoklis un skolas direktores amats. Taču es no tā atteicos un metos pilnīgi aukstā ūdenī – uzņēmējdarbībā.
Nezināju, kas ir mārketings un finanses, jo tādas gudrības augstskolās tolaik nemācīja. Tas ir stāsts par to, kas vēlies būt. Kādu brīdi mēs katrs stāvam izvēles krustcelēs. Varam ļauties plūsmai un kļūt tādi, kā visi. Tad ir jācīnās, kuram ir vairāk zināšanu, kurš labāk kotējas darba tirgū un var piedāvāt savus pakalpojumus par augstāku cenu.
Otrs variants – veidot savu dzīvi pašam. Manā dzimtā sievietes ir bijušas ļoti spēcīgas. Vecmamma pati izaudzināja divas meitas. Iespējams, līdera raksturs un mērķtiecīgums manī ir ielikts ģenētiski. Līdztekus tam manā ģimenē vienmēr bijusi pazīstama labestība un laipnība. Gan mani uzņēmumi, gan es pati daļu līdzekļu ziedoju labdarībai. Uzskatu, ka uzņēmumam ir jābūt sociāli atbildīgam, jāveido vide, kurā strādājam, gan uzņēmuma līmenī, gan plašāk – ciemata, pagasta un pat valsts mērogā. Tas ir mūsu pienākums – nevis prasīt, kas būs, bet pašiem veidot, jo mēs esam atbildīgi par to, kur un kā dzīvojam.
Sava māja bez kredītiem
Jau kopš skolas laikiem vienmēr esmu spējusi noteikt mērķi, ko vēlos sasniegt. Spilgts piemērs tam bija mana pirmā intervija televīzijā deviņdesmito gadu sākumā par nodokļu tēmu, ko tolaik biju tikai sākusi mācīties, jo mēs izdevām grāmatvedības literatūru.
Man uzdeva jautājumu: "Ko jūs vēlētos, kāds ir jūsu sapnis?" – un es žurnālistam vienkārši atbildēju: "Ziniet, man būs māja." Tolaik mēs īrējām dzīvokli, sava īpašuma manai ģimenei vēl nebija. Tobrīd domāju: "Vēl nezinu, kā, bet vispirms izveidošu uzņēmumu, kas ļoti labi strādā, un tad uzbūvēšu māju, kur manai ģimenei un bērniem dzīvot." Pēc dažiem gadiem tā arī notika, jo biju ļoti skaidri nospraudusi šo mērķi.
Savā dzīvē nekad neesmu ņēmusi kredītus, arī māja netika celta par kredītiem. Jā, daži ir teikuši, ka biznesu varēja attīstīt ātrāk. Iespējams. Toties mēs – mans dzīvesbiedrs un mani darbinieki – to kopā izveidojām, lai uzņēmums turpinātu strādāt. Saņemot peļņu, varēju atļauties mājas būvniecību. Domāju, tas ir pareizāk nekā ņemt kredītu un nopirkt jaunāko mašīnu un māju. Šī sapratne ir ieaudzināta manā ģimenē. Savā ziņā vispirms jāpadomā par citiem un tikai pēc tam par sevi. [..]
Starp grāmatām, modi un alumīniju
Biznesā esmu kopš meitas piedzimšanas, tātad, vairāk nekā 24 gadus. Studējot piektajā kursā Ķīmijas fakultātē, pievērsos tirdzniecībai. Taču pamats ir izdevniecība "Lietišķās informācijas dienests", kam šogad aprit 22 gadi. Man ir piederējis arī alumīnija otrreizējās pārstrādes uzņēmums "Baltmetāls". Biju vienīgā sieviete gan Latvijā, gan Baltijā, kam šajā nozarē bija līdzīpašnieces statuss. Šo biznesu pārdevām. Biznesā nav vietas rozā brillēm, it īpaši, ja redzi, kā tirgus mainās. [..]
Man piederēja arī modes nams "Elve", izdevniecībai bija meitas uzņēmums Ukrainā. Arī šos uzņēmumus pārdevām, jo vienā brīdī sapratām, ka ir par daudz jomu, un sākām vairāk fokusēties, kas biznesā ir pareizāk. [..]
Katamarānu vilinājums
Pašlaik man ir jauns izaicinājums. Manā pārziņā ir nesen dibināts uzņēmums – SIA "O Yachts", kas nodarbojas ar katamarānu būvniecību. Man tā ir pilnīgi jauna nozare, ko mācos no nulles. Man tas patīk. [..]
Priecē apziņa, ka spējam dot darba vietas jauniešiem. [..] Uzskatu, ka Latvijai ir jātiecas uz ražošanu, ne tikai pakalpojumu sniegšanu. Daudzi saka, ka būtu jāattīsta jūrniecība, zvejniecība – sfēras, kas Latvijā ir pazīstamas gadu simtiem. [..]
Panākumu atslēga uzņēmējiem
Panākumu vienīgā atslēga esam mēs paši – kādus mērķus nospraudīsim, tā arī būs. Var diskutēt par veiksmes faktoriem, taču ļoti būtisks ir cilvēka raksturs un tas, ko viņš vēlas. [..] Ko tad, ja attur bailes un neziņa? Kuram tā nav! Atceros, bērnībā braucām uz Gaiziņkalnu slēpot. Stāvot pašā augstākajā punktā, bija bail braukt lejā. Bailes ir dabiskas. Tad jāizdomā, pa kuru trasi un kā tomēr nobraukt. Līdzīgi ir biznesā.
Katra diena ir atšķirīga, spēles noteikumi mainās, pašlaik izjūtam ģeopolitisko notikumu ietekmi. Jā, mums visiem ir iekšēji kādas bailes, bet ir jāspēj izšķirties – vai iesim kā multenītē baidīties uz bēniņiem vai arī apdomāsim, kā situāciju risināt. [..] Tā nav parotaļāšanās smilšu kastē – pacepam pankūkas, izjaucam un aizejam. Ja mēs šo ceļu izvēlamies, tad skaidri un gaiši pasakām – tā ir mūsu atbildība.
Būs šaubas, bet tādēļ mēs izglītojamies, pieņemam gudrākos darbiniekus, lai kopā veidotu spēcīgu komandu. Komanda ir atslēgas vārds jebkurā biznesā. Var lietot taktiku "skaldi un valdi", bet cik ilgi? Otra svarīgākā prasme pēc komandas veidošanas ir prasme deleģēt. Jā, sākumā groži jātur īsākā pavadā, bet ar laiku tā kļūst garāka. Kontrolei vienmēr ir jāpaliek, taču to nevajag iedomāties kā sēdēšanu un elpošanu pakausī, jātiecas rast līdzsvaru starp kontroli un darbinieku brīvību. [..]
Treškārt, svarīga ir arī prasme fokusēties. Darbojas mentoru programma, ko ir izgājuši vairāk nekā 500 dalībnieku. [..] Labāk ir paņemt baltu lapu, vienā pusē uzrakstīt vēlmes, otrā pusē – kurās jomās esi stiprāks, vai jau ir izveidojusies komanda – un vairāk fokusēties uz spēcīgāko pušu attīstīšanu, mazāk uzmanības veltot papildlietām. [..] Sākumā ir jāstrādā melnu muti, varbūt pat sešpadsmit stundas dienā. Man tā tagad ir ar katamarānu uzņēmumu un tāpat bija, sākot izdevniecības vadīšanu.
Domāju, ka par uzņēmējiem visbiežāk kļūst noteikta rakstura cilvēki, to apliecina arī pētījumi. Daudz ko nosaka gēni un, protams, izglītība, taču visa pamatā ir raksturs. Vecmammai mēs bijām četri mazbērni, visi kopā augām, tomēr es vienīgā kļuvu par uzņēmēju. Jau toreiz, spēlējot veikalu, pārdevēja biju es, skolu – skolotāja biju es. Iespējams, tā notika, jo biju vecākā, taču gadu starpība nebija liela. Personību ietekmē arī vecāki, skola un apkārtējā vide.
Palasot slavenu cilvēku biogrāfijas, varam uzzināt, ka skolas gados daži nav gana mācījušies, tomēr ir bijuši līderi citā ziņā. Tālāk šos talantus var attīstīt. Varbūt tā ir taisnība, ka no visa lielā cilvēku skaita tikai maza saujiņa var būt uzņēmēji. [..] Ir tikai jautājums par vēlmēm – daudzi grib saulainu nākotni lielā kompānijā Ņujorkā, Vašingtonā vai Dubaijā, kur varēs tikai laiski raudzīties pa kabineta logiem. Protams, arī šāda nākotne ir iespējama, bet tikai dažiem. Biežāk tas ir smags darbs. Rozei ir skaisti ziedi, tomēr arī daudz ērkšķu. [..]
Intuīcijas spēks biznesā
Iesaistoties biznesa attiecībās, man ir svarīgi, lai tas patiktu un būtu vēlme ar to nodarboties ilgāku laiku. Svarīgi, lai attiecības būtu godīgas un ētiskas, lai partneriem sakristu vērtību skala. Esmu atteikusies no biznesiem, kuros sadarbības partneriem bija atšķirīgs vērtību mērs. [..] Cilvēkus nevar pārmācīt, raksturus – pārmainīt, un patiesībā tas nemaz nav vajadzīgs. Man ir svarīgi, lai partneriem būtu viens virziens un mēs saprastos no pusvārda. [..]
Nereti uzņēmuma vadītājs grib būt tas gudrais un visu zināt. Pārcilvēku nav, un arī ideālās pasaules nav, tāpēc prātīgāk ir veidot spēcīgu komandu, lai, visas sadaļas saliekot kopā, varētu izveidot to skaisto, sulīgo ābolu, kas būs patīkams klientam. [..]
Mana aizraušanās ir fotografēšana, taču arī papildus tai vienmēr prasās kaut ko darīt, attīstīt kādas jaunas biznesa idejas. Protams, dažkārt ir jāmācās arī neko nedarīt. Bija periods, kad ļoti daudz lasīju grāmatas, bet pašlaik vairāk lasu žurnālus. Kādreiz pavērojiet, kas notiek, kad skudru pūznī iemet salmiņu – sākumā valda haoss, bet pēc minūtes vai varbūt pat mazāk atkal ir struktūra. Par to ir vērts padomāt.
Crazy, bet kāpēc ne?
Man patīk tikties ar cilvēkiem. Latvijā biedrība "Līdere" ieviesa mentoringa programmu – tā ir iespēja dalīties ar uzkrātajām zināšanām, neturēt sveci zem pūra, bet ļaut, lai labs padoms nes augļus. Populārās psiholoģijas grāmatās raksta, ka, visu laiku koncentrējoties uz kādas problēmas risināšanu, var nonākt strupceļā. Tā notiek, jo bloķējam smadzenes un zemapziņu, neļaujam tām atbrīvoties un strādāt. Tāpēc darbs dažbrīd jāatliek malā.
Var gadīties, ka risinājums atnāk pats, cepot pankūkas vai vārot zupu. Man patīk lasīt grāmatas, īpaši, tā sauktās biznesa pasakas, kur caur puķēm ir pateiktas skaistas dzīves gudrības. Bet svarīga ir arī īstā dzīves pieredze, kas nāk ar laiku. Uzņēmējiem dažreiz jābūt kā bērniem – brīviem, uz visu jāraugās ar atvērtām acīm. Nevajag likt klapītes "to nevaru, kā es izskatīšos, ko par mani padomās". Patiesībā citiem cilvēkiem ir pilnīgi vienalga, ko tu dari. Trakajiem pieder pasaule!
Dažreiz cilvēki domā, ka būs laimīgi, ja dzīvē viss būs beidzot iepazīts un sakārtots. Bet, manuprāt, tas ir garlaicīgi. Ja viss ir kārtībā, vajag atkal ko jaunu. Tas dod jaunību, mirdz acis, un cilvēks ir laimīgs. Mēs visi gribam laimi, taču tai nav vienas definīcijas. Laime ir labs darbs, laime ir bērni, laime ir ģimene, laime ir uzņēmums. Laime ir šodiena, jauka vasaras diena. Laime ir ņemt un dot. Brīdī, kad to piedzīvojam, ļoti labi strādā galva un smadzenes. [..]
Jauki, ka jau skolās sāk veidoties sapratne, ka zāli var izkrāsot arī zilu, nav obligāti jābūt zaļai. Mēs katrs pasauli varam skatīt citādi, daudz kas vienmēr būs kopīgs, tomēr veiksme ir atšķirties. Kas ir bizness? Spēja atšķirties, pārdot to, ko patiesi vajag, nevis sekot visiem. Man patīk darīt tā, kā citi nedara. Crazy, bet kāpēc ne?
Interviju pilnā apjomā iespējams izlasīt grāmatā "Kā gūt panākumus Latvijā".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
