Mums joprojām ir ļoti daudz sieviešu, kas tiek pārdotas. Saruna ar centra 'Marta' vadītāju Ilutu Lāci  (21)

- Kādi notikumi pirms 15 gadiem kalpoja kā starts "Martas" izveidei?

- Tā bija sajūta, ka kaut ko ir nepieciešams darīt sieviešu tiesību aizstāvībai Latvijā. Šāda ideja man bija jau sen, un tieši pirms 15 gadiem kopā ar Somijas – Zviedrijas sieviešu centru "Marta" man bija iespēja īstenot projektu Latvijas sievietēm. Tas bija projekts, lai veidotu atbalsta sistēmu sievietēm, lai viņas būtu veiksmīgākas darba tirgū, varētu uzsākt savu uzņēmējdarbību un pastāvēt par sevi. Šis projekts tika izmantots kā platforma, lai arī Latvijā izveidotu ilgtspējīgu organizāciju "Marta". Esmu lepna, ka tas ir izdevies un visus šos 15 gadus mēs esam bijuši atvērti sievietēm dažādās dzīves situācijās, ciešot no vardarbības, dažāda veida diskriminācijas, cilvēku tirdzniecības.

- Kādi ir galvenie pieturpunkti, kas panākti šo gadu laikā?

- Mūsu komanda ir palīdzējusi gan vairākiem tūkstošiem sieviešu uzlabot dzīves situāciju, gan mainīt sistēmu kopumā. Piemēram, pārmaiņas ir notikušas saistībā ar likumdošanu cilvēktirdzniecības jomā. Mums tagad ir arī pagaidu aizsardzība pret vardarbību, kas ir jautājums, par ko mēs iestājāmies jau pirms 10 gadiem. Savukārt šobrīd mums jau ir nākamie soļi izstrādāti, ko darīt tālāk, kā kustināt dažādus problēmjautājumus Latvijā.

- Vai šo gadu laikā mainījusies arī sabiedrība, vai vairāk iesaistāmies pret vardarbību?

- Es jūtu, ka ir diezgan lielas pozitīvas izmaiņas. Jūtu, ka ir daudz vairāk jaunu cilvēku, kas ir arvien gatavāki un drosmīgāk iesaistās aktivitātēs par sieviešu tiesību jautājumiem. Ja kādreiz "Marta" jutās samērā vientuļi, par šo visu runājot, tad nu jau mēs jūtam tādu kā atbalstu no dažādām citām organizācijām. Piemēram, pagājušajā gadā mums izvērtās diskusija par to, ka izvarošana nav pašas sievietes atbildība, bet gan varmākas atbildība. Mēs mēģinājām pārliecināt, ka nevienam nav tiesības izvarot sievieti pat tad, ja viņa ne tā paskatās vai ir ne tā apģērbusies. Toreiz Ģenerālprokuratūrai šajā gadījumā bija cits viedoklis, taču šīs diskusijas laikā mēs jutām lielu atbalstu no sabiedrības.

Tāpat jau no pagājušā gada ir jauna tendence, ka pie "Martas" nāk jaunas sievietes, kuras neredz iespēju par šiem jautājumiem runāt skolās un universitātē. Viņas neredz iespēju brīvi par to diskutēt, tāpēc saredz mūsu organizāciju kā platformu, kurā paust savu viedokli. Tas nozīmē, ka mēs tomēr neesam vienaldzīgi un esam gatavi kaut ko mainīt.

Kā arī jāpiemin, ka pirms šiem 15 gadiem tādas vardarbības pret sievietēm vienkārši nebija - nemaz nebija tāda koncepta. Kad mēs gājām un taisījām dažādas akcijas un demonstrācijas, tad bija neizpratne, par ko mēs vispār "cepamies", jo tās taču ir katras ģimenes individuālās problēmas. Ja šāda situācija bija realitāte pirms 15 gadiem, tad šobrīd tas noteikti ir mainījies, jo mēs jūtam atbalstu arī no politiķiem, neskatoties uz partejisko piederību. Noteikti varu teikt, ka attiecībā uz vardarbību mums ir atbalsts.

Bet ir arī jautājumi šobrīd, kuri likās pašsaprotami, bet to problemātikas ik pa laikam uzvīd un pārsteidz. Piemēram, sievietei ir neatņemamas tiesības uz savu ķermeni, bet izrādās, ka šī gada sākumā bija politiķi, kas gribēja ierobežot sievietes tiesības veikt abortus, apgrūtināt izvēli un iespēju to izdarīt. Šis piemērs pierādīja, ka no vienas puses mēs jūtam, ka ir sabiedrības daļa, kam ir daudz lielāka izpratne par sieviešu tiesībām, diskrimināciju un kas zina, ka ir kaut kas jādara šo lietu novēršanā, bet tajā pašā laikā ir arī strāvojumi pretī, kas arī ir samērā spēcīgi, ar savu nostāju un pārstāvniecību politiskajā elitē.

- Kas šobrīd Latvijā ir lielākais problēmjautājums?

- Problēmu, protams, ir ļoti daudz, taču tā viena tēma, par kuru mums ir ļoti grūti runāt un saņemt atbalstu sabiedrībā, ir prostitūcijas mazināšana, empātija pret sievietēm, kas ir nokļuvušas šādā situācijā, un pieprasījuma mazināšana. Es gribētu, lai mēs raugāmies uz cilvēku kā uz vērtību, jo tā būtu veselīgas sabiedrības pazīme. Mums joprojām ir ļoti daudz sieviešu un meiteņu, kas tiek pārdotas no laukiem uz pilsētu, no pilsētām uz Rietumu valstīm, un mums nepieciešams kaut ko darīt šī jautājuma risināšanā. Šis ir jautājums, kas mums jārisina, lai pierādītu, ka sieviete nav pērkama vērtība, ka viņai ir tiesības uz savu integrētu personību un sevi kā veselu personību. Mums jāsaprot, ka neviens bez sievietes pašas piekrišanas nevar viņai pieskarties vai kā citādi aizskart. Ja šis jautājums nav atrisināts, tad mēs nevaram runāt par veselu sabiedrību.

- Jūsu organizācija aktīvi darbojas attīstības sadarbības virzienā. Kādas ir galvenās aktivitātes, kas pēdējā laikā bijušas?

- Mēs attīstības sadarbības ietvaros esam veidojuši projektus ar dažādām valstīm. Gan Baltijas valstu līmenī, gan atsevišķām Eiropas valstīm, gan Krieviju, Moldovu, Uzbekistānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu. Tās ir valstis, kurās mēs esam dalījušies ar savu pieredzi, zināšanām, metodēm, kādā veidā mēs šeit Latvijā strādājam. Piemēram, Uzbekistānā un Kirgizstānā mēs devām tādas ļoti konkrētas zināšanas un atbalsta rīkus, kā veidot līdzīgas atbalsta struktūras, kā pie mums ir "Marta". 

Esam snieguši konkrētas zināšanas par to, kādā veidā organizēt palīdzības tālruņus, kā organizēt psihologa un jurista darbus, kā strādāt individuāli. Sadarbības ietvaros mēs esam uzņēmuši pārstāvjus no citām valstīm, rādot, kā mēs strādājam, kā risinām dažādas lietas. Mēs viņiem vairāk iemācām šo te individuālo pieeju, savukārt paši mācāmies kolektīvo atbalstu, jo mums Rietumos tas kolektīvais atbalsts nav tik spēcīgs. Tā kā vienmēr ir jāatrod šis līdzsvars starp individuālismu un kolektīvismu, mums ir svarīgi gūt citu pieredzi, lai neaizejam no viena grāvja otrā grāvī.

- Vai ir palicis atmiņā kāds labais piemērs no projektiem attīstības sadarbības jomā?

- Atceros, kā nesen Kirgizstānā iesaistījāmies vienā projektā, kur strādājām ar pašvaldību vadītājiem un nevalstiskajām organizācijām, lai stiprinātu viņu savstarpējo sadarbību. Mērķis bija panākt, lai viņi veidotu savus projektus sociālo problēmu risināšanai un ģenerētu jaunas idejas. Veidojām semināru, kas strādāja kā tāds ideju inkubators, jo mēs no semināra izgājām ar daudzām un dažādām idejām sociālo problēmu risinājumā. Projekts tiešām bija izdevies, un tas bija neatsverams ieguldījums tālākai attīstībai. Jutām, ka ir paveikts nozīmīgs darbs.

- Ko "Marta" kā labo praksi ir ieguvusi no citām valstīm, ko attīstīt pie mums?

- Kā labo praksi noteikti varu minēt savstarpējo atbalstu starp organizāciju un sievietēm, kurām tā palīdzējusi. Piemēram, ārzemēs, ja kāda sieviete no atbalsta organizācijas ir kaut ko ieguvusi, tad viņa arī mēģina šo atbalstu sniegt tai organizācijai pretī. Piemēram, ja sieviete pēc atbalsta programmas ir kļuvusi par veiksmīgu uzņēmēju, tad viņa neaizmirst arī šo organizāciju, kas devusi viņai iespēju. Šādas sievietes veido tādu kā atbalsta ķēdi, kā savstarpējo atbalsta sistēmu. Un tas, man liekas, ir kaut kas tāds ļoti foršs, pie kā mēs vēlamies vairāk piestrādāt, jo sievietes, kuras pašas izgājušas cauri grūtībām, noteikti var sniegt atbalstu arī citām sievietēm, kas nonākušas līdzīgā dzīves situācijā.

Papildus mēs gribētu attīstīt arī to, ka par sieviešu tiesībām vairāk runātu ne tikai sievietes, kā tas šobrīd ir Latvijā, bet arī vīrieši. Mēs gribam attīstīt šo perspektīvu, jo, piemēram, Skandināvijā ļoti daudz par šādām lietām runā tieši vīrieši. Arī ANO ir izveidojis kampaņu "He for She", kas ir brīnišķīga iniciatīva, ka vīrieši iestājas par sieviešu tiesībām.

- Vai kāds no attīstības sadarbības projektiem palicis īpaši spilgtā atmiņā, kad radusies pārliecība un gandarījums par paveikto?

- Man jau liekas, ka gandarījums ir visu laiku. Mēs uz šo sadarbību neraugāmies tikai tādā projekta izteiksmē, mēs raugāmies programmu izteiksmē, izvērtējot, ko mēs viens otram varam dot, kā mēs varam darbu attīstīt tālāk. Gandarījums ir nepārtraukti, kā arī rodas iedvesma no tā, ka tu satiecies ar cilvēkiem, apzinies viņu dzīves situācijas, redzi, kā viņi dzīvo un izdzīvo dažādos apstākļos, tas arī palīdz apzināties tās individuālās brīvības, kas ir mūsu sabiedrībā, un novērtēt to citādākā gaismā.

- Kā jūs redzat "Martu" pēc 10 gadiem?

- Man gribētos, lai "Marta" ir kā tāds ekselences centrs, kas tiešām var dot spēcīgas zināšanas, instrumentus, metodes dažādu sarežģītu problēmu risināšanai gan šeit Latvijā, gan arī ārpus Latvijas.