Neiekrampēties nepatīkamajā un pieklusināt skrējienu. Saruna ar Agnesi Drunku

Stress ir mūsdienu cilvēka dzīves sastāvdaļa, un pilnībā no tā izvairīties nav iespējams. Bet var kaut ko darīt, lai neizsīktu fizisko un garīgo spēku rezerves. Mums katram ir sava stresa pārvarēšanas un enerģijas atjaunotnes formula. Kāda tā ir TV3 raidījuma "Bez tabu" vadītājai Agnesei Drunkai?

Es cenšos dienā padarāmo saplānot, jo tad retāk rodas stresa situācijas. Skaidrs, ka vienmēr no tām neiznāk izvairīties, un to vislabāk zina mana ģimene, jo mēdzu uzsprāgt, vakarā pārnākusi no darba. Tad mani viss kaitina un traucē, pamanu katru putekli un vietā nenoliktu mantu. Taču es mācos savaldīties un ļauties notiekošajam. Mēģinu stresu uztvert kā neizbēgamu dzīves sastāvdaļu, ko dažkārt vajag nopurināt kā pīlei ūdeni.

Neiekrampēties kaut kādās nepatīkamās izjūtās. Atklāšu, ka ģimenē īsta stresa menedžere ir jaunākā meita, kura mums māca būt pacietīgiem. Kad esmu kopā ar viņu, ļaujos Rūtas ritmam. Koncentrējos uz cilvēku, kas man jāauklē, jāaudzina, nevis uz putekļiem un izmētātām rotaļlietām.

Domāju, ka nevajag iekrist nevienā no galējībām – ne katru sīkumu ieplānot, ne ļaut, lai viss rit pašplūsmā. Man palicis prātā mācītāja Induļa Paiča padoms par dienas kārtības plānošanu. Viņš ieteica vismaz vienu dienas pirmajā pusē ieplānoto darbu nepaveikt. Šādi rīkojoties, cilvēks aptver, ka ir brīvs, pats spējīgs pieņemt lēmumus savā dzīvē.

Nesen skrēju kā vāvere ritenī, jo bija jāapvieno darbs radio, televīzijā, ģimene un mazs bērns. Taču šis komplekts no manis ne tikai ņēma, bet arī deva. Vadot radio raidījumu "Ģimenes studija", intervēju daudz zinošu un interesantu cilvēku, kuru padomi palīdz arī man. Tā, sarunājoties ar jogas speciālistiem, uzzināju, kā pareizi jāelpo, lai pieklusinātu stresu un nomierinātos. Tos izmantoju pirms tiešraidēm, kad pārņem lampu drudzis. Pirms ētera ieeju tualetē, lai kolēģiem nebūtu jāskaidro, ko es daru, un vairākas reizes mierīgi un dziļi ieelpoju un tāpat izelpoju. Man tas palīdz.

Man ir paveicies ar ģimeni, ar tuvākajiem cilvēkiem un kolēģiem. Viņi balsta mani un ļauj sevi balstīt.

Dažkārt ar kolēģiem esmu vairāk kopā nekā ar ģimeni. Tā bija, kad gatavojāmies TV3 jaunās sezonas sākumam un "Bez tabu" 15. dzimšanas dienai, kad vairākas dienas bijām izbraukumā, strādājot no astoņiem rītā līdz desmitiem vakarā. Jā, nogurām, bet arī smējāmies, līdz sāka sāpēt vaigu un vēdera muskuļi.

No rīta pamostoties, es smagi nenopūšos, ka jāiet uz darbu, jo daru to, kas man patīk, un man apkārt ir cilvēki, ar kuriem man ir viegli darīt to, kas man patīk.

Sportiskām aktivitātēm pievēršos viļņveidīgi, jo esmu baigā sliņķe! Es zinu, kas man rada prieku, bet tam vajadzīgs laiks un gribēšana. Tomēr apziņa, ka jābūt atbildīgai par sevi, savu fizisko formu un pašsajūtu, liek izkustēties.

Aizrauj ūdens aerobika, jo baseinā jūtos kā zivs ūdenī. Ja arī kāds no vingrinājumiem nesanāk, manu tizlošanos redz tikai trenere, bet pārējie nemaz nemana, kas notiek zem ūdens. Šovasar ar māsu izmēģinājām, kā ir airēties uz SUP dēļa. Sanāca un patika! Vēlreiz gribu pamēģināt karsto jogu. Kad to pirmoreiz apmeklēju, izjutu diskomfortu. Pēc tam sapratu, kāds tam iemesls. Gaidīju meitiņu, bet grūtniecēm karstā joga nav ieteicama.

Mani arī iedvesmo henna. Ar to iepazinos, pateicoties hennas guru Inesei Dāvidsonei. Viņa savulaik bija mana kolēģe, bet nu jau kādu laiku ir atradusi savu kaislību hennu un ar to inficējusi arī mani. Henna – tā ir ļaušanās hennas māksliniecei, kas pati pagatavojusi dabīgu hennas pastu, kuras smarža ir iedvesmojoša un nomierinoša vienlaikus. Tie ir raksti, kas piemeklēti tieši man. Tās ir skaistas rokas un spēks manī. Ar hennu rotāta, es jūtos īpaša un esmu pārliecināta, ka zīmējumā iekodētais strādā.

No ikdienišķām domām un vāveres riteņa man palīdz atslēgties kristīgā meditācija. Diemžēl daudziem tā savā ziņā kļuvusi par modes lietu. Es iespēju doties pie Jura Rubeņa uz viņa Elijas namu uztvēru kā negaidītu dāvanu. Pēc trim tur pavadītām dienām sapratu – tas man ir nepieciešams, bet vienlaikus kristīgā meditācija man ir izaicinājums. Sākumā nespēju atslēgties no ikdienišķām domām, pa galvu visu laiku vandījās domas par to, kas jāizdara un jāpagūst. Vēlāk izdevās koncentrēties un sevi nešaustīt par nepaveikto.

Bērniņš, kuru tolaik gaidīju, ļāva saprast, vai man tas izdodas vai ne. Tiklīdz nomierinājos, meitiņa arī bija mierīga, bet, kad manas domas sāka skriet, viņa darīja to pašu.

Ir vērtīgi no rīta un vakarā vismaz piecas, desmit minūtes atvēlēt prāta un gara sakārtošanai. Tāpat kā rūpējamies, lai mūsu fiziskais ķermenis būtu tīrs.