Sievietes vēsturē: Edītei Piafai 100! No bordeļa meitēna līdz skatuves dīvai

Edīte Džovanna Gasjona piedzima saltā 1915. gada 19. decembra naktī Parīzes imigrantu rajonā Belevilā. Nostāsti vēsta, ka dzemdības sākušās tik strauji, ka, Edītes mātei, nepagūstot nokļūt līdz vietējai slimnīcai, bērns pasaulē nācis turpat uz trotuāra. Savukārt kāda cita vēstures liecība atklāj, ka Edītes māte, ielu dziedātāja Anete Maijāra, mazuli pasaulē laidusi Tenonas hospitālī, meitu nosaucot kādas īpaši sirsnīgas medmāsas vārdā.

Jāpiebilst, ka mīti, neskaidrības un dažādi nostāsti ir neatņemama leģendārās Edītes Piafas dzīves daļa. Tā iemesls ir neskaitāmās biogrāfijas, ko sarakstījuši Edītes laikabiedri, uzdodoties par leģendas draugiem, radiem, mīļākajiem un uzticības personām, kā arī vairumu nostāstu māksliniece izplatījusi apzināti, tā radot neiztrūkstošo noslēpumainības dūmaku, kas ap Edīti vijās līdz pat viņas mūža nogalei.

Hronikas vēsta, ka Edītes māte jau neilgi pēc dzemdībām rūpes par mazuli uzticējusi savai mātei, jo, vīram Luijam kara laikā atgriežoties frontē un Anetei dodoties pelnīt iztiku ar dziedāšanu ielās, bērnu gluži vienkārši nav bijis, kur likt. Pirms iesaukuma armijā Luijs ģimeni apgādājis, kā nu mācējis – lielākoties kā izbijis cirka akrobāts mētājoties no vienas Parīzes ieliņas uz citu, lai izklaidētu ļaudis un tā sagrabinātu kādu monētu. Par naudas ievākšanu, savukārt, rūpējusies Anete, pavadot vīru viņa gaitās un dziedot jautras dziesmiņas, kas papildinājušas Luija priekšnesumus. Tiesa, abu ienākumi bijuši pārāk niecīgi, lai pārītis spētu iztikt kaut cik pieklājīgi, tāpēc dzīvību vilkt nācies no rokas mutē.

Pēc Edītes piedzimšanas Anete atkal devās ielās, lai ar savu balsi izklaidētu pilsētniekus, savukārt mazā Edīte tika uzticēta vecmāmiņai Emmai, kura mazuli, šķiet, mīlējusi, taču pārlieku ļāvusies grādīgajām dzirām. Klīst nostāsti, ka, lai mazā būtu apātiskāka un miegaināka, Emma Edīti dzirdījusi ar vīnu, to atšķaidot ar pienu, kā arī nereti mazulītes brēkšanu nedzirdējusi pamatīgā skurbuļa dēļ, līdz, Edītei izmisīgi kliedzot, zīdaiņa raudas piesaistījušas kaimiņu uzmanību.

Anetei klaiņojot pa ielām un Emmai pavirši pieskatot Edīti, meitene pamazām iepazinusi Parīzes rensteles, augot nabadzībā, netīrībā un, kā vēlāk izrādījies, pilnīgā tumsā. Atgriežoties no frontes, Luijs savu meitu sākotnēji neatpazinis, ieraugot vien kaulainu un noskrandušu meitēnu, kas turklāt vēl izrādījies akls. Tas gan atklājies vēlāk, un, lai kaut nedaudz uzlabotu bērna dzīves apstākļus, Luijs, netaupot Anetei un Emmai veltītās lamas, Edīti aizvedis dzīvot kaut cik cilvēcīgākos apstākļos – pie savas mātes. Tiesa, Luīze nebūt nav līdzinājusies labajām vecmāmiņām no pasakām – apsviedīgā un ar asu mēli apveltītā kundze vadījusi publisko namu, kas nu kļuvis par Edītes bērnības mājām.

Edītei piedzīvojot, iespējams, pirmo kārtīgo vannošanos savā mūžā, prieka mājā atklājies, ka bērnam ir ne tikai kašķis, sīkajam augumiņam esot klātam ar neskaitāmām krevelēm un brūcēm, un citas veselības problēmas, bet arī nabadzības un netīrības izraisīts acs radzenes iekaisums, kas licis Edītei zaudēt redzi. Par to meitene gan nevienam nav sūdzējusies, atklājot, ka visu šo laiku "pasauli vērojusi ar ausīm".

Nostāsti vēsta, ka prieka mājas iemītnieces izkāmējušo meitenīti cienājušas ar gardumiem un visādi lutinājušas, sargājot arī no Luīzes stingrās rokas un labprāt apčubinot. Pamazām bērns atguvis veselību un arī acu gaismu. Kādā no Edītes biogrāfijām minēts, ka no akluma meiteni izdziedējusi Lizjē pilsētas svētvietas – Svētās Terēzes kapa – apmeklēšana, tomēr panākumus, visticamāk, nodrošināja Edītei pirmo reizi mūža sniegtā medicīniskā palīdzība.

Dzīvi starp daudzajām sievietēm Edīte ne reizi vien raksturojusi kā "paradīzi zemes virsū", tomēr drīz vien tai pienāca gals. Meitenei apritot 12 gadiem, pēc Edītes ieradies tēvs, abiem kopā atgriežoties Parīzē un Edītei iesaistoties ģimenes rūpalā – pilsētnieku izklaidēšanā ar akrobātiskiem priekšnesumiem, dziesmām un dejām.

Meitenes skanīgā balss teicami papildinājusi tēva uzvestās ainiņas pilsētas ielās, Edīti drīz vien atpazīstot arvien vairāk pilsētniekiem.

Redzot, kā publika arvien vairāk iemīl ar sīko augumiņu, tomēr vareno balsi apveltīto Edīti, Luijs bērnu lutināja, kā vien prata. Tiesa, Edītei nekādi neizdevās sadzīvot ar tēva mīļākajām, kuras Luijs mainījis ar apbrīnojamu regularitāti. Klīst nostāsti, ka pie vainas bijis ne tikai Edītes šerpais raksturs un nekaunīgās replikas, ko meitene spītīgi veltījusi sievietēm tēva dzīvē, bet arī tēva piegulētāju greizsirdība un nevēlēšanās dalīties Luija ienākumos, kurus, starp citu, nodrošināja tieši Edīte.

Pēc kārtējā skandāla Edīte nolēma uzsākt patstāvīgu dzīvi, pilsētas ielās uzstājoties viena. Pamazām Edīte iepazina ne tikai Parīzes ielas, bet arī vietējās ieskrietuves un dzertuves, atklājot arī vīriešu valdzinājumu un arvien lūkojoties pēc tēvišķas mīlestības, ko pusaudzei nespēja vai nevēlējās sniegt neviens no viņiem.

Par Edītes pirmā bērna tēvu kļuva viņas pirmā īstā mīlestība – Luijs Dupons, kurš meiteni savaldzināja viņai neticamā, tomēr apbrīnojami vienkāršā veidā – pasniedzot Edītei ziedus un pa retai dāvaniņai.

Par šādu izrādīšanos un izšķērdību neviens no pusaudzes iepriekšējiem kavalieriem pat nebija aizdomājies. Meitene acumirklī zaudēja galvu, un Edītes un Luija meita Marsela piedzima jau pavisam drīz – 1933. gadā, tomēr jau pēc diviem gadiem aizgāja viņsaulē. Nespējot savienot muzicēšanu ielās ar zīdaiņa kopšanu, Edīte rūpes par meitiņu uzticēja Luijam, taču Marsela saslima ar meningītu un nomira. Nespējot Luijam un sev piedot nodarīto (Edīte meitas nāvē sevi vainoja līdz mūža galam), jaunā sieviete ar skubu atgriezās ielās, muzicējot, uzdzīvojot un aizmirstoties vīna radītajā reibumā un mazpazīstamu vīriešu skavās.

Biogrāfijās vēstīts, ka Edītes pajukušās attiecības ar Luiju un neapzinātā kāre pēc sevis iznīcināšanas patiesi būtu rezultējusies panākumiem, ja vien Edīti nebūtu atklājis kabarē Le Gerny īpašnieks Luijs Leplē. Robusto vīru piesaistīja smeldzīgā un neparasti spēcīgā Edītes balss, kuras neparastais kontrasts ar dziedātājas trauslo ārieni nespēja atstāt vienaldzīgu nevienu.

Leplē ņēma Edīti savā paspārnē, nodrošināja viņai vokālās privātstundas, mācīja, kā uzvesties uz skatuves un sabiedrībā, Edītei pamazām izkopjot savas manieres un sākot kaut attāli līdzināties tai zvaigznei, par kādu viņu raksturo vēlākās laika liecības. Nespējot vien beigt brīnīties par Edītes sīko augumu, Luijs savu protežē parīziešu žargonā sāka dēvēt par zvirbulēnu (piaf - red.piez.) un pavēlēja Edītei atbrīvoties no tēva uzvārda, turpmāk uzstājoties vien ar pseidonīmu Edīta Piafa.

Kabarē publika, jāatzīst, visnotaļ nepievilcīgo dziedātāju sākotnēji uzņēma ar absolūtu vienaldzību – necils augums, neizteiksmīgi, kādam – pat neglīti sejas panti, vienkārša melna kleita… Tomēr jau pēc pirmās Edītes izpildītās dziesmas pieprasīja turpmāku Edītes uzstāšanos – zvaigzne bija uzlēkusi, runām par Edītes talantu pāršalcot Parīzi un mazajam zvirbulēnam kļūstot par Leplē kabarē vakara naglu.

Tiesa, Edītes slavas zenīts tikpat strauji, kā sācies, draudēja izdzist. 1936. gadā Leplē tika noslepkavots, policijai un sabiedrībai notikumu saistot ar Edīti. Nozieguma vaininieks netika atklāts, taču, ļaujoties baumu virpulim, dziedātājas talanta pielūdzēji no mākslinieces novērsās, muzicēšanas piedāvājumi apsīka un arī vietējās tenku lapas Edītei veltīja arvien netīkamākus komentārus.

Neizmērojamās skumjas par Leplē nāvi un šoks par publikas naidu, ko Edīte asi izjuta, lika māksliniecei mierinājumu, gluži tāpat kā pēc meitas nāves, meklēt vīriešu skavās un uzdzīvē – tiesa, šoreiz mīļākie bija izsmalcinātāki un vīns – dārgāks.

No pilnīga pagrimuma Edīti izglāba komponists Reimons Aso, kurš dziedātājai sarakstīja vairākas jaunas dziesmas, sagādājot arī iespējas atkal koncertēt. Mākslinieces atgriešanās tika gaidīta ar dalītām jūtām, tomēr Edītes sniegums kārtējo reizi savaldzināja publiku, viņai atgūstot sākotnējo popularitāti un iemantojot vairāku laika biedru simpātijas. Nu dziesmas Edītei rakstīja izcilākie komponisti, atmiņām par kādreizējiem frivolajiem un vulgārajiem meldiņiem, ko Edīte savulaik dungoja Parīzes ielās, nogrimstot nebūtībā.

Profesionālie panākumi Edītei ļāva baudīt arī vēl nepieredzētu bagātību – dārgi tērpi, izsmalcinātas rotaslietas, automašīnu kolekcija, milzu māja. Mazais zvirbulēns ar nepārējošām alkām piepildīja visu, pēc kā reiz tiecās, vienlaikus arī dāsni daloties savos ienākumos ar līdzcilvēkiem. Tiesa, esot uz skatuves, Edīte joprojām palika uzticīga pati sev, valkājot ierasti melno kleitu, kas jau sen bija kļuvusi par mākslinieces firmas zīmi. Laika liecības vēsta, ka "Edītē mājoja Parīze, un pati Parīze bija Edīte", dziedātājai teicami iemiesojot pilsētā valdošo atmosfēru un spējot aizskart ikviena sirdi, neraugoties uz klausītāju ienākumiem, nodarbošanos, vecumu un dzīves pārliecībām. Edītes talants, tiekot aizvien vairāk izkopts, kļuva par ko pārdabisku un prātam neaptveramu.

Ne mazāk slavena bija arī mākslinieces dāsnā daba – kāds nostāsts vēsta, ka Otrā pasaules kara laikā Edīte, uzstājoties Vācijā, nespēja aizmirst karagūstekņu pārdzīvojumus un, rodot iespēju viņiem palīdzēt, katram iedeva jaunu pasi un attiecīgi – biļeti pretim brīvībai, palīdzot izbēgt no kara šausmām. Jāpiebilst, ka pasēs tika izmantota fotogrāfija, ko Edīte ar ieslodzītajiem uzņēma savas pirmās viesošanās laikā.

Tiesa, neraugoties uz karjeras uzplaukumu un labklājību, kādu Edīte beidzot varēja baudīt, mīlas dzīvē joprojām valdīja māksliniecei raksturīgais haoss. Reimons, kurš īsi pēc iepazīšanās ar Edīti, pameta savu sievu, māksliniecei kļuva arvien apnicīgāks. Piafa savas karjeras glābēju pameta, Aso to nekādi nespējot pārdzīvot līdz pat mūža galam. Ātri vien Edītes uzmanību piesaistīja ekspresīvais itālis Ivo Livi, kuru Edīte nokristīja par Ivu Montānu, palīdzot aktierim un dziedātājam kļūt par sava laika leģendu, taču, apjaušot, ka Montāna panākumi var aizēnot viņas pašas sasniegumus, Edīte nekavējās kārtējo mīļāko pamest ar salauztu sirdi un viņā nezūdošu, klusu vēlmi Piafu apprecēt.

Par Montāna pārdzīvojumiem Edīte aizmirsa acumirklī, turklāt, pamanot mūziķi Žanu Luiju Žobēru, saskatīja viņā jaunu "projektu" – kārtējo "materiālu", no kura varētu radīt zvaigzni. Tiesa, Edītes un Žobēra attiecības palika bez mākslinieces cerētajiem panākumiem, un Edīte sevī mutuļojošo enerģiju novirzīja jaunā protežē – armēņa Šanūra Aznavurjana karjeras kaldināšanā. No Šanūra kļuvis par Šarlu Aznavūru, tumsnējais vīrietis savaldzināja Franciju, vienlaikus iekarojot stabilu vietu arī Piafas dzīvē.

Valda nostāsti, ka Šarls bijis viens no retajiem Edītei tuvajiem vīriešiem, ar kuru dziedātāja nav ielaidusies intīmās attiecībās. Šarls kļuva par Edītes uzticības personu un pēc astoņiem gadiem no mākslinieces dzīves izgaisa. Tā iemesli, kā liecina vēstures liecības, bija vai nu Šarla ambīcijas un nespēja sadzīvot ar Edītes atraidījumu, vai arī kāds konflikts, kuru Edīte vīrietim tā arī nespēja piedot.

Paralēli peripetijām mīlas dzīvē un publikas pielūgsmei dzimtajā Francijā Edīte turpināja savu karjeru attīstīt arī ārpus valsts robežām, 1948. gadā uzstājoties Kārnegī zālē Ņujorkā. Tieši šeit izskanēja viens no Piafas leģendārākajiem skaņdarbiem – La vie en rose, kas vēl šodien uzbur mākslinieces trauslo stāvu un apbrīnojamo enerģijas strāvojumu.

Neraugoties uz neskaitāmo pielūdzēju skaitu, Piafai mūža laikā bija vien divi vīri – Žaks Pijs, kuru Edīte apprecēja 1952. gadā, šķiršanās prāvai sekojot vien četrus gadus vēlāk, un Teo Sarapo, ar kuru Piafa laulājās 1962. gadā, laulībai ilgstot vien gadu – līdz Piafas nāvei.

Vīrietis, kurš Piafas sirdi saistīja uz mūžu, bija bokseris Marsels Serdāns. Pēc abu sastapšanās Serdāns burtiski aizmirsa par savu sievu un bērniem, redzot vien Edīti, un viņai ar tādu pat kaisli un pielūgsmi tiecoties pēc Serdāna. Abu laimei gan nebija lemts ilgs mūžs – Serdāns gāja bojā aviokatastrofā, no Amerikas lidojot pie Edītes uz Franciju.

Māksliniece nespēja pieņemt notikušo un, pēc pāris gadiem piedzīvojot vēl citu tuvu draugu un laikabiedru nāves, sev iegalvoja, ka ir vainojama to likteņos un nes nelaimi visiem, ko mīl. Piafas ikdienā atgriezās alkohols, uzdzīve, strauji pasliktinoties veselībai un dzīvesveidam robežojoties ar pilnīgu degradāciju. Pēc kādas autoavārijas, kas māksliniecei lika pārciest vairākas operācijas, Piafa kļuva atkarīga no morfija. Papildinot to ar alkohola straumēm un nebeidzamām medikamentu rindām, Piafa burtiski izdila dažu sev tuvo cilvēku acu priekšā, kurus bija ļāvusi sev paturēt savā ikdienā.

Mūža nogalē Edīte cieta no alkohola un narkotiku atkarības, artrīta, bezmiega, halucinācijām, aknu mazspējas un hroniskam sāpēm, ko izraisīja skurbulī notikušās autoavārijās, kurās Edīte tika cietusi, gūtās traumas.

Vēlāk māksliniecei tika uzstādīta diagnoze – vēzis. 1962. gadā Edīte devās savā pēdējā koncertturnejā ar Teo, kurš no sievas neatstājās ne soli. Sabrūkot publikas acu priekšā, kuru šokēja Edītes izģindušais ķermenis, un pergamentam līdzīgā āda, Piafa tika nogādāta slimnīcā. Pēc īslaicīgas veselības stāvokļa uzlabošanās Piafas dzīvība izdzisa 1963. gadā.

Nostāsti vēsta, ka, pat guļot uz nāves gultas, Piafa nezaudēja savu ekspresīvo raksturu un straujo dabu, atklāti zākājoties par notiekošo un sodoties, ka "par katru sasodīto lietu, ko dzīves laikā izbaudām, mums tik un tā beigu beigās ir jāsamaksā".

Šiem vārdiem atliek vien piekrist – Edītes zvaigzne uzmirdzēja strauji, tomēr tikpat ātri arī izdzisa, māksliniecei aizejot pēc krāšņa, pretrunīga un saldi rūgtām sāpēm bagāta mūža, kas Edīti sadedzināja.

Avoti: Biography.com, Telegraph.co.uk, Christielaume.com.