Zane Zusta: grāmatas tapšana ir kā bērna iznēsāšana un piedzimšana

"Rakstīšana vienmēr bijusi mana sirdslieta, lai gan sākumā, protams, to neuztvēru nopietni. Man vienkārši patika rakstīt," stāsta Zane. Tāpat kā daudzas citas meitenes, viņa sāka ar dienasgrāmatu, kurā pierakstīja visus savus lielos noslēpumus un ikdienas notikumus. Ar smaidu viņa atceras iknedēļas ģimenes laikrakstus, ko veidoja abi ar brāli. "Bijām sīvi konkurenti, jo brālim bija laikraksts "Odziņa", bet man – "Zemenīte". Ļoti oriģināla māsas pieeja brāļa idejām!" smejas Zane.

Dienasgrāmatas rakstīšana nospēlējusi lielu lomu talanta attīstīšanā. "Tas bija mans pirmais treniņš rakstīšanā, jo katru ierakstu apzināti veidoju tā, lai to pēc tam būtu interesanti pārlasīt. Tekstu uztveru ar pietāti, tam jābūt ar jēgu un odziņu, lai uzrakstīts tas būtu kādam interesants – kaut vai pašai. Dienasgrāmatā vienmēr notiekošo paspilgtināju ar dažādiem epitetiem, emocionālām nokrāsām, kādreiz arī "piešāvu" nedaudz dramatisma, ieraksta beigās uzdevumu dažādus eksistenciālus jautājumus un tamlīdzīgi, lai uzrakstītais būtu "garšīgs"," atmiņās dalās jaunās bērnu grāmatas autore.

Vaicāta, vai tagad sevi dēvē arī par rakstnieci, Zane atzīst, ka viņas ausīs šis vārds skan ļoti cēli. "Vairāk sevi identificēju ar žurnālisti, bet patiesībā par rakstnieku cilvēks kļūst tad, kad viņš sāk rakstīt, un es to daru jau labu laiku".

Pirmā doma par to, ka gribētu uzrakstīt grāmatu, Zanei dzima dienā, kad pirms vairākiem gadiem viņa intervēja lielisko aktrisi Mirdzu Martinsoni. "Martinsones kundze dalījās daudzās interesantās atmiņās un piebilda – ja kāds gribētu uzrakstīt par viņu grāmatu, aktrisei būtu daudz stāstāmā un fotogrāfiju," viņa atceras. Pēc intervijas Zane sajutusi pirmo impulsu, taču nobijusies. "Dzīvoju pēc principa, ka nekas, kas nāk samāksloti, nav jādara, tāpēc nepārdzīvoju, ka šī ideja uz laiku pagaisa no manām domām."

Kad pirms trim gadiem Zane kopā ar ģimeni atpūtās Itālijā pie Komo ezera, mazais dēlēns īrētajā mājā aizmirsa savu mīļāko rotaļlietu. Piecgadnieka pārdzīvošana bijusi tiešām iespaidīga. "Asaras sita augstu vilni, rakstīju e-pastu uz Itāliju mājas izīrētājiem, tika veikta rotaļlietas meklēšana, taču bez rezultātiem. Kad atstāstīju to savai mammai, viņa ieminējās, ka šis būtu labs sižets grāmatai," atklāj Zane. Daudz nedomājot, ķērusies pie rakstīšanas. "Notikumi dzima paši no sevis, pirksti tikai veikli pierakstīja visas idejas, līdz stāsta kodols apmēram trīs nedēļu laikā tapa gatavs. Taču tajā brīdī tas bija tikai teksts manā datorā..."

Lasot vienu jauno grāmatu pēc otras saviem dēliem, Zane bija mazliet vīlusies gan tekstos, gan idejās, gan tulkojumu kvalitātē. "Pat skaistās pasakas tagad mēdz būt vienkāršotas līdz līmenim, kurā zudusi sākotnējā jēga," viņa atzīst. "Ar stāstu par Ucipuci vēlējos radīt mīļu tēlu, kas bērnos un vecākos raisītu pozitīvas emocijas un dotu ieskatu tādās vērtībās kā draudzība, izpalīdzība, sirsnība un mīlestība. Mūsdienās tās ir ļoti nepieciešamas.

Arī saviem bērniem mācu saskatīt visā pozitīvo un domāt labas domas, jo, manuprāt, tas ir jātrenē jau kopš bērnības. Likumsakarīgi, ka pusgadu pirms grāmatas izdošanas biju bērnu žurnāla redaktore – sajutu, ka šajā auditorijā un jomā jūtos ērti, ka bērni ir lieliski lasītāji (turklāt ļoti godīgi un tieši), kuri sniedz ļoti lielu atgriezenisko saiti. Man tas ļoti patika un daudz deva!".

Zane ar savu stāstu piedalījusies izdevniecības "Zvaigzne ABC" rīkotajā konkursā. Pirmā vieta toreiz tikusi kādam citam, taču Zanes darbu žūrija novērtējusi kā "jauku, gaišu un ar pievienoto vērtību, ko apgāds nākotnē varētu arī izskatīt izdot". Turpinot lolot ideju par grāmatu, autore apmeklēja Latvijas Rakstnieku savienības veidotās prozas meistarklases, kurās uzzināja par dažādiem rakstīšanas stiliem un tehniku, kā arī iepazinās ar rakstnieci Ievu Melgalvi un parādīja savu manuskriptu dzejniekam Aivaram Eipuram. Saņēmusi pozitīvu novērtējumu, Zane turpināja kalt plānus.

Meklējot ilustratori, kura iedzīvinātu Ucipuci stāstu skaistās ilustrācijās, liktenis Zani saveda kopā ar mākslinieci Eviju Timmu – Noviku. "Evija ir ārkārtīgi talantīga – tikai veidojot Ucipuci tēlu, mums vajadzēja "pieslīpēt" abu ekspektācijas, savukārt visas pārējās bildes līdz sīkākajai niansei ir mākslinieces redzējums. Ja tā padomā, tas noteikti bija kā radīt vēl vienu bērnu. Tā kā man ir divi dēli, tad varu teikt, ka nu man ir arī meita," sajūtas par grāmatas radīšanu rezumē Zane.

"Ucipuci meklē mājas" ir grāmata, kuru var lietot arī pēc izlasīšanas, jo ar to var spēlēt leļļu teātri. Nekas līdzīgs Latvijā vēl nebija realizēts, taču izdevniecība "Valters un Rapa" noticēja Zanes inovatīvajai idejai. Autore sapņo drosmīgi: "Loloju arī ideju par īstu leļļu teātri, taču tā pagaidām ir tikai nākotnes iecere. Būtu jauki, ja kāds vēlētos Ucipuci iedzīvināt arī multiplikācijas filmā. Ticu, ka noteikti radīsies arī šāda iespēja!"

Daudzi atbalstījuši Zanes vēlmi rakstīt grāmatu, taču viņa pieļauj, ka liela daļa, iespējams, nesaprata viņas motīvu. "Principā trīs gadus strādāju sava prieka pēc. Liels atbalsts grāmatas tapšanas laikā bija vīrs, kurš ticēja manai idejai, palīdzēja un iedvesmoja. Lielu paldies vēlos pateikt arī Paulam Irbinam, Pēterim Sproģim, Ilzei Ķuzulei – Skrastiņai, Signei Meirānei, Santai Bindemanei, kā arī Tomam un Laurai Grēviņiem, kuri savu vērtējumu ļāva nopublicēt uz grāmatas vāka. Manās acīs tā ir liela uzticēšanās un svētība grāmatai. Katru šo cilvēku izvēlējos apzināti, lai pateiktie vārdi būtu kā ceļamaize lasītājam," priecājas Zane.

Taujāta par nākotnes plāniem, Zane atbild, ka Ucipuci ir pelnījis iepazīstināšanu ar lasītājiem arī ārpus Latvijas. "Top jaunas idejas jaunām grāmatām, tūlīt uzsākšu darbu pie ļoti interesantas grāmatas kādam labu darbu veicošam uzņēmumam Latvijā. Tā būs ļoti vērtīga un interesanta grāmata visai mūsu sabiedrībai. Pagaidām vairāk nevaru atklāt – lai runā darbi nevis vārdi!"

"Pirmkārt, ir skaidri jādefinē savs mērķis. Otrkārt, viss ir jādara vislabākajā kvalitātē vai nav jādara nemaz. Treškārt – ceļā uz lieliem mērķiem jāizvirza daudz mazu mērķu. Piemēram, uzrakstīt grāmatu liekas nereāls mērķis, bet uzrakstīt stāstu savā datorā – tas taču ir pavisam reāli.

Vajadzīgs tikai dators un vēlme rakstīt. Viss jādara pa solīšiem. Manuprāt, ļoti vērtīgi būtu mentori, kuri pasniedz palīdzīgu roku jaunākajiem. Mans šāds mentors, daloties vērtīgajā pieredzē un zināšanās, bija "Četras sezonas" idejas autore Signe Meirāne.

Skatoties kādi piedāvājumi ir Ziemassvētku tirdziņos, kādas idejas ir mūsu sievietēm – ir vajadzīgs tikai atbalsts, vai tā būtu ģimene vai kāds profesionāls mentors, un mums viss izdodas. Piekrītu eksprezidentei Vairai Vīķei – Freibergai – mēs esam stipra tauta!"

Interviju pilnā tās apjomā lasi šeit!