Dace Alpa: bērns nav pauzes poga dzīvē, bet papildu motivācija kalnus gāzt

Kā naglai uz galvas, atzīst Dace Alpa. "Nezinu, kurš to ir izdomājis, bet tas viss ir pilnīgi par mani! Dažreiz liekas, ka esmu dzimusi laimes krekliņā, kaut gan pasaulē nācu pavisam kaila."

Savu pirmo skolas dienu Dace atceras ļoti spilgti – viņa bija tā mazā pirmklasniece, kurai jāskaita visgarākais iespējamais dzejolis, turklāt visas skolas priekšā. "Kāpēc tieši man? Tas taču ir tik garš! Kā lai es vispār savā mazajā galvā iekaļu šo visgarāko dzejoli pasaulē? Bet es to izdarīju! Un godam noskaitīju. Tikai vēlāk sapratu, ka varu kalnus gāzt, un tas bija tikai pats sākums."

Dace uzticas savam dzīves ceļam. Iet un bauda dzīvošanu. Šobrīd viņai ir 28 gadi un pašai sava ģimene. "Ar īstu mīlestību, kā filmās. Esmu sieva savam lieliskajam vīram Armandam un mamma mūsu meitai Sibillai. Tūlīt būs desmit gadi, kopš esam kopā. Ja agrāk bijām Dace un Armands, katrs par sevi, tad kopš apprecēšanās esam Alpu ģimene. Esmu pieņēmusi vīra uzvārdu, esmu mainījusi savu identiāti. Līdz ar Daci Alpu manī piedzima savdabīga pieaugušā izjūta. Sajutu, ka gribas savu ģimeni, bērnus, suņus... Suņa gan mums vēl nav, bet ticu, ka arī tas man reiz būs."

Dacei patīk būt neatkarīgai un pelnīt arī pašai. Viņa neuzskata, ka jāstrādā būtu tikai vīrietim. "Neesmu mājsaimniece, eju uz darbu katru darbdienu. Papildus pamatdarbam mēģinu arī pati kaut ko radīt šujot. Ar vīru savu mazo ligzdu veidojam paši – no nulles, saviem spēkiem un līdzekļiem. Un tas man patīk! Patīk apzināties, ka mēs paši visu varam."

Grūtniecību Dace atceras ar plusa zīmi. Nebijis nekādu slikto dūšu pirmajā trimestrī, nedz arī tūskas pēdējā. "Viss bija tieši tāpat kā pirms tam, tikai ar arbūziņu vēdera vietā", viņa smejas. "Labi, varbūt kedas bija mazliet grūtāk aizsiet, bet tas arī viss!"

Sibilla piedzima dienu pirms Daces 26. dzimšanas dienas. Sākums ar mazuli bijis diezgan grūts – raudājušas abas. "Mēs ar vīru apzināti nedevām bēbim knupīti. Tā likās tukša gremošanas sistēmas maldināšana, gluži tāpat kā ar košļājamo gumiju. Tā nu pirmie trīs mēneši pagāja vienā raudāšanā."

Pirms tam Dace domājusi, ka mazi bērni tikai guļ, ēd un mazliet paraud. "Nebiju gatava, ka Sibilla tik daudz raudās. Tā nebija nekāda histēriskā sešu stundu raudāšana, tikai tāds standartiņš, taču toreiz man tas likās pilnīgs vāks! Talkā nāca baltās skaņas, mans labākais draugs slings un vingrošanas bumba. Kāds no tiem noteikti palīdzēja attiecīgajā raudāšanas reizē," viņa atceras. Jo ilgāk dzīvojušas kopā un labāk iepazinušas viena otru, jo vieglāk kļuvis.

Jau kopš zīdaiņa vecuma Sibilla vienmēr dodas piedzīvojumos kopā ar tēti un mammu. Vasaras ģimenei paiet veikparkos un festivālos, ziemas – uz Latvijas pauguriem. Pavasarī un rudenī Alpi parasti ieplāno kādu aktīvu ceļojumu un meitu ņem līdzi. "Es nemaz nevaru iedomāties, ka būtu citādāk," Dace atklāj. "Man šķiet, ja aizbrauktu bez Sibillas, tas nebūtu nekāds ceļojums. Man visu laiku būtu jādomā tikai par viņu."

Meita nekad nav bijusi šķērslis aktīvai laika pavadīšanai, gluži pretēji. Dacei patīk vērot, kā Sibilla aug, par kādu cilvēks viņa veidojas. "Meita ir izteikta līdere. Nav malā stāvētāja. Vienmēr palīdzēs kādam, samīļos, ja raud. Pati netaisa drāmas par sīkumiem," – tā Dacei teikušas bērnudārza pedagoģes.

Katram bērnam ir periods, kad viņš mācās manipulēt ar vecākiem, ar raudāšanu mēģinot izspiest visu, ko vēlas. Lai šai manipulācijai nepadotos un saglabātu neskartas savas nervu šūnas, katru reizi, kad sākusies nepamatota brēkšana, Dace vienkārši uzvilkusi skaņu izolējošās austiņas, kādas parasti izmanto bērniem mūzikas festivālos. "Es vienkārši iemācījos to nedzirdēt, vēlāk paskaidrojot, ka dzīvē tā nenotiek – paraudāsi un dabūsi. Ja kaut ko ļoti vēlies, iemācies normāli pateikt, nevis pieprasīt un brēkt."

Atskatoties uz savu bērnību, Dace atzīst, ka tā bijusi pavisam citādāka nekā viņas meitai. "Es gan neatceros pavisam pirmos dzīves gadus, bet zinu, ka vecāki ļoti labprāt mūs ar māsu atstāja kāda cita uzraudzībā, lai paši varētu doties uz kino. Es uzaugu Salaspilī. Tur bija pavisam vienkārši – atver dzīvokļa durvis un palaid bērnu ārā. Pagalms pats visu iemācīs."

Tas bijis pirmais impulss, kas nostrādājis attiecībā uz Sibillas audzināšanu. "Gribu, lai esmu viņai kā labākā draudzene, lai meita man var uzticēties un runāt ar mani par jebkuru tēmu. Es negribu būt tikai mamma, kura jārespektē. Gribu, lai viņas atmiņās esmu vienmēr blakus gan kā mamma, gan kā draudzene un dzīves skolotāja."

Dace ir priecīga, ka par māmiņu nekļuva jau divdesmit gadu vecumā, kad abiem ar Armandu galvā vēl bija tikai ballītes. "Esmu pateicīga, ka viss notika tieši tā, kā notika. Ka mēs paši varam audzināt savu bērnu, nevis uzkraut to uz vecāku pleciem. Gan finansiāli, gan fiziski, gan garīgi. Bet paši!"

Dace vienmēr bijusi radoša. "Man nepatīk parasti, man patīk, lai ir, ko atcerēties! Radošums attiecībā uz šūšanu gan atnāca pavisam nejauši. Es nekad iepriekš nebiju nodarbojusies ar rokdarbiem. Mājturības stundas ļoti bieži bastoju, visus adīkļus, tamborējumus un pārējos rokdarbus manā vietā darīja mamma, es tikai saņēmu astotniekus."

Tomēr dzīve atkal pārsteigusi. Gaidot Sibillu, Dacei bijis daudz brīvā laika, un pēc viņas lūguma vīrs uzdāvinājis šujmašīnu. Vispirms radās krāsainie, ērtie un personalizētie GypsyRug halātiņi, kurus mazulim uzvilkt pēc ūdens aktivitātēm. "Vārds gypsy nāk man līdzi kopš iepazīšanās ar vīru," Dace paskaidro. "Mēs abi esam tumšāka ādas tipa cilvēki, kā čigāni. Tam visam klāt nāk viss krāsainais, košais un brīvais."

Kad Sibilla piedzimusi, Dace vēlējusies uztaisīt meitai sapņu ķērāju. Atkal jau – kaut ko atšķirīgu, un tā dzimusi vīzija par personalizētiem sapņu ķērājiem. "Tagad tādus taisa daudzi, taču man patīk apzināties, ka tā biju es, kas to izdomāja pirmā. Ar to arī man pietiek, jo pašai jau mazliet apnicis tos taisīt. Tā Gypsydream – kā nosaucām sapņu ķērājus – pamazām laižu vaļā.

Šobrīd visaktīvāk Dace pievērsusies tieši apģērba šūšanai. Viss sācies kā hobijs, bet tagad sanāk arī nedaudz piepelnīties. "Esmu izsapņojusi domu par savu mazo gypsy veikaliņu. Varbūt kādreiz, kas to lai zina! Varbūt vajag vairāk noticēt sev un viss notiks?" – pašpārliecinātā Dace nenoliedz, kā arī viņai tomēr piemīt latvietim raksturīgais pieticīgums.

"Vienu mēnesi visiem patiks un nākamajā varbūt nevienam. Ko tad? Ar radošajiem darbiņiem nekad nevari zināt, kādi būs mēneša ienākumi. Tas mani mazliet biedē."

Dace atzīst, ka viņu vairāk interesē dzīves baudīšana nekā manta, un to cenšas iemācīt arī Sibillai. Savā iepriekšējā ceļojumā ģimene aizbraukusi, vienkārši nopērkot lidmašīnas biļetes, nezinot, kur paliks pa nakti. "Mācām meitai baudīt, pieiet visam vienkārši un radoši. Mums nevajag pieczvaigžņu viesnīcu, lai justos labi. Mierīgi atrodam kādu vietu, kurā pārnakšņot, un nākamā diena nes jaunus piedzīvojumus. Mums nevajag dārgas drēbes, lai izskatītos labi, bet man ļoti patīk saskaņot apģērbu gan ar meitu, gan vīru. Man par prieku, tas patīk arī viņiem."

Ja varētu sākt visu no sākuma un nodzīvot savu dzīvi vēlreiz, Dace nenoliedz, ka gribētu izņemt šo to ārā, par ko skaļi vairs negribas runāt, bet...

"Varbūt, ja to izņemtu ārā, tad es nemaz tagad nebūtu tur, kur esmu tagad," viņa prāto. "Kā jau teicu, uzticos savam dzīves ceļam, un iesaku to ikvienam. Iesaku nebaidīties dzīvot un baudīt. Jā, arī ar mazu bērnu! Jo kopā ar mazo baudīšanas prieks ir divreiz lielāks. Bērns nav pauzes poga tavā dzīvē, tā ir tikai papildu motivācija kalnus gāzt!"