Ja esmu kaila, tad kailuma ir daudz. Itāļu dieviete Sofija Lorēna  (8)

Reiz trūcīgais un pagalam neizskatīgais meitēns par krāšņu gulbi, kura valdzinājumam pretoties, visticamāk, nespētu pat uzticīgākie vīri, pārtapa, šķiet, vienā naktī – Sofijas Lorēnas dzīve mainījās 14 gadu vecumā. Tomēr viņas veiksme nav nejauša likteņa dāvana, bet gan prasmīgi izspēlēta lielā loze.

Lorēna joprojām tiek dēvēta par vienu no retajām aktrisēm, kura, neraugoties uz elpu aizraujošiem panākumiem, nekad nav aizmirsusi, no kurienes nāk. Uzticība savām saknēm un veselīgā attieksme pret dzīvi (Kurš gan nav dzirdējis Lorēnas leģendāro teicienu: "Ja esmu kaila, tad kailuma ir daudz!") Lorēnai gluži pelnīti joprojām ļauj ierindoties pasaules šarmantāko un īpašāko sieviešu sarakstā.

Turpinot rakstu sēriju par sievietēm vēsturē, kuras iedvesmo, saviļņo un aizrauj, šoreiz piedāvājam ielūkoties Lorēnas dzīves gājumā.

Sofija Lorēna jeb Sofija Šikolone piedzima rudenīgā 20. septembra dienā Romā kā aizliegtas kaisles, naivas neapdomības un aprēķinātas nekaunības auglis. Sofijas tēvs Rikardo, kurš ikdienu pavadīja, iekarodams arvien jaunu naivu aktrisīšu sirdis un gultas, jau bija mijis gredzenus ar savu sievu un atteicās no viņas šķirties, neraugoties uz faktu, ka Sofijas mātei, Rikardo mīļākajai, Romildai Vilani no apsviedīgā mīlnieka bija divas meitas – Sofija un viņas jaunākā māsa Marija. Notikušo mutīgā Romilda rezumēja īsi un kodolīgi: "Tam cūkam bija visas iespējas mani apprecēt, bet tā vietā viņš pameta mani un savus miesīgos bērnus, paslēpjoties svešos palagos."

Rikardo atsakoties būt saistītam ar Romildas ģimeni un ne tikai neapgādājot ārlaulībā dzimušās atvases, bet meitas pat neatzīstot par savām (Sofijai iemantojot slavu, Rokardo vēlāk no meitas izspiedīs miljons liru, lai Lorēnas māsai Marijai piešķirtu savu uzvārdu), Sofijas bērnība, kas pagāja Otrajā pasaules karā mesto bumbu dārdoņā, bija smaga. Turklāt, neraugoties uz Lorēnas daili nākotnē, bērnībā mazulīte tika raksturota kā reti neglīts bērns, un arī raksturs mazajai Sofijai bija gluži neizteiksmīgs – lielākoties meitene klusēja un apkārtējos uzlūkoja ar aizdomās sarauktu pieri.

Tiesa, tukšais vēders un nabadzība – Lorēna uzauga vecmāmiņas mājoklī, viņas vērīgā skatiena uzmanīta un dalot vienu guļamistabu ar vēl astoņiem Vilani dzimtas locekļiem – netraucēja uzplaukt Sofijas skaistumam. 14 gadu vecumā pusaudze lepojās ar pievilcīgām formām un eņģeļa seju, kas Sofijai sagādāja necerētu veiksmi – piedaloties skaistumkonkursā, jauniņā itāliešu daiļava iekļuva starp tā finālistēm un Sofijas nevainīgais skaistums piesaistīja arī filmu režisora Karlo Ponti uzmanību.