Leģendāras sievietes, kuru vārdi ierakstīti pasaules vēsturē  (5)

Tāpēc šodien, 8. martā, piedāvājam nelielu ieskatu vairāku leģendāru sieviešu personībās un dzīves gājumā, kas ierakstīts pasaules vēsturē.

Parīzē dzimusī un katolicisma garā audzinātā Simona de Bovuāra (1908. gada 9. janvāris – 1986. gada 14. aprīlis) bija viena no pazīstamākajām franču eksistenciālisma filozofēm, kā arī rakstniece un feministe. De Bovuāras izdotais slavenais darbs "Otrais dzimums" ("Le deuxième sexe"), kurā autore apspriež feminisma būtību un tā atbilstību pastāvošajam sociālajam kontekstam, aizsāka feminisma otro vilni.

De Bovuāra filozofiju sāka studēt jau 17 gadu vecumā, vienlaikus izglītojoties arī eksaktajās zinātnēs. Divdesmito gadu vidū rakstniece uzsāka studijas Sorbonnas universitātē, savukārt vēlāk zināšanas pilnveidoja Augstākajā normālskolā (École Normale Supérieure). Tur talantīgā studente iepazinās arī ar savu pasniedzēju un arī nākamo dzīves biedru Nobela prēmijas laureātu Žanu Polu Sartru.

1929. gadā de Bovuāra kļuva par jaunāko cilvēku, kam izdevies nokārtot eksāmenu filozofijā, turklāt viņa bija devītā sieviete Sorbonnas universitātē, kura ieguvusi zinātņu grādu konkrētajā jomā.

Pirms Koko Šaneles (dzimusi Gabriela Bonēra Šanele Francijā 1883. gada 19. augustā, mirusi 10. janvārī 1971. gadā) pārliecinošā uznāciena augstās modes pasaulē, sieviešu drēbes bija neērtas un nefunkcionālas, to valkātājām sagādājot vairāk mocību nekā prieka. Dizaineres vienkāršie, elegantie un askētiskajā stilā ieturētie tērpi, kuru valkāšana vairs neparedzēja obligātu iespīlēšanos korsetē, ieviesa jaunas vēsmas ierastajās modes tendencēs, neraugoties uz sākotnēji pretrunīgo vērtējumu, ar laiku gūstot arvien lielāku popularitāti.

Šanele bija viena no ietekmīgākajām 20. gadsimta modes pārstāvēm, kura dibinājusi veiksmīgu un leģendāru zīmolu, kas spēcīgi ietekmē augstās modes pasauli arī šodien – ikoniskās dizaineres veiktais apvērsums ir mainījis modes pasauli uz visiem laikiem.

Viena no spožākajām 18. gadsimta britu rakstniecēm un filozofēm, kā arī feministe Mērija Volstonkrafta (1759. gada 27. aprīlis – 1797. gada 10. septembrī), neraugoties uz samērā īso karjeru, ir sarakstījusi vairākus romānus, ceļojuma stāstus, Franču revolūcijas vēsturi, kā arī literārus darbus bērniem. Volstonkraftas ievērojamākais darbs ir 1792. gadā tapušais sacerējums "Sieviešu tiesību aizsardzība" ("A Vindication of the Rights of Woman").

Tajā autore runā par laikmetam raksturīgo sociālo un dzimumu nevienlīdzību, ko veicina sieviešu zemais izglītības līmenis un vīriešu vēlme dominēt.

Jāpiebilst, ka popularitāti izpelnījusies ir arī Volstonkraftas meita Marija Šellija, kura ir pasaulslavenās noveles "Frankenšteins" autore.

11 bērnu ģimenē dzimusī Elizabete Keidija Stentone (1815. gada 12. novembris – 1902. gada 26. oktobris) ir viena no slavenākajām feministēm un tā kustības aizsācēja un pamatlicēja Amerikā, kura 1848. gadā Ņujorkā savā darbā "Declaration of Sentiments" formulējusi feminisma teoriju. Autore tajā runāja par indivīda neatkarības jēdzienu, akcentējot sievietes lomu sabiedrības attīstībā un pieprasot vienādas tiesības abiem dzimumiem ikvienā dzīves jomā.

No 1892. līdz 1900. gadam Stentone bija arī Nacionālās Sieviešu sufrāžistu asociācijas prezidente. Savas darbības laikā viņa pievērsās tādiem tematiem kā vēlēšanu, vecāku un bērnu aizgādības tiesības, laulības šķiršana, ģimenes budžeta plānošana un sadale starp laulātajiem, izglītība, kā arī dzimstības kontrole.

Britu sufrāžiste Emelīna Pankhursta (1858. gada 15. jūlijs – 1928. gada 14. jūnijs) ir viena no populārākajām un sava laika ietekmīgākajām politiskajām aktīvistēm, kā arī britu sufrāžistu kustības pamatlicēja, kura palīdzēja izcīnīt vēlēšanu tiesību piešķiršanu sievietēm. 1999. gadā Pankhursta tika iekļauta 20. gadsimta 100 ietekmīgāko cilvēku sarakstā, dēvējot viņu par sievieti, kura mainījusi sabiedrības domāšanu un izpratni par sievišķības jēdzienu un dzimumu vienlīdzību uz visiem laikiem.

Jāpiebilst, ka Pankhurstas radikālās metodes, piemēram, bada streiki un vardarbība pret pašas ķermeni, kā arī samērā agresīvā cīņa par sieviešu tiesībām gan vērtēta visnotaļ pretrunīgi, tomēr sufrāžistes veikums tiek pieminēts ar atzinību vēl līdz mūsdienām.

1918. gadā vēlēšanu tiesības Lielbritānijā bija tikai tām sievietēm, kuras bija vecākas par 30 gadiem un kam piederēja mājoklis, savukārt 1928. gadā veiktās likuma izmaiņas piešķīra balss tiesības visām sievietēm, kuras ir vecākas par 21 gadu. Tiesa, šo mirkli Pankhurstai neizdevās piedzīvot, jo vien trīs nedēļas pirms jaunā likuma pieņemšanas sufrāžiste aizgāja viņsaulē.

Lielbritānijā dzimusī Elizabete Blekvela (1821. gada 3. februāris – 1910. gada 31. maijs) ir pirmā sieviete, kura Amerikā ieguva zinātnisko grādu medicīnā un kļuva par ārsti, kā arī pirmā sieviete – ārste, kura savulaik oficiāli iekļauta tolaik pastāvošajā Lielbritānijas Medicīnas reģistrā. Blekvela Amerikā lielā mērā ietekmēja iespējas izglītību medicīnā gūt arī sievietēm, kā arī veicināja pārmaiņas šai jomā arī Lielbritānijā. Turklāt Blekvelas māsa Emīlija bija trešā sieviete Amerikā, kura ieguva medicīnisko izglītību, arī kļūstot par ārsti.

Jāpiebilst, ka Blekvelas ceļš pretim panākumiem bija sarežģīts un ārstei nācās sastapties ar absolūti noraidošu attieksmi gan studiju gados, gan uzsākot stažēšanos. Tomēr ārstes neatlaidība un talants ļāva Blekvelai ne tikai realizēt pašas ieceres, bet arī pilnībā mainīt ierasto sabiedrības izpratni par ārsta profesiju un iespējām to apgūt arī sievietēm.

Leģendārā politiķe, Lielbritānijas premjerministre un par dzelzs lēdiju dēvētā Mārgareta Tečere (dzimusi Mārgareta Hilda Tečere 1925. gada 13. oktobrī, mirusi 2013. gada 8. aprīlī) ir vienīgā sieviete, kura Lielbritānijā ieņēmusi šo amatu. Neraugoties uz Tečeres reiz izteikto apgalvojumu, kas pauda šaubas, ka viņas dzīves laikā tik nozīmīgu amatu diezin vai ieņems politiķe – sieviete, Tečerei tas izdevās pašai, turklāt viņa ir premjerministres amatā visilgāk bijusī 20. gadsimta politiķe.

Esot pie varas, premjerministre centās uzlabot valsts ekonomisko stāvokli, ko pirms viņas stāšanās amatā raksturoja augsta inflācija un bezdarbs, kā arī ekonomiskā stagnācija. Viņas liberālā ekonomiskā politika ieguva nosaukumu "tečerisms", premjerministrei vienlaikus sekmējot arī dzelzs priekškara krišanu un uzlabojot valsts ārpolitisko darbību.

Raksta tapšanā izmantota informācija no Metro.co.uk, Iep.utm.edu, Biography.com, Womenshistory.about.com.