Kaspars Breidaks: liktenis iedos piespēli, bet vārti būs jāiesit pašam

Priecīgs cilvēks? Man ļoti nepatīk nodalīt vienu lietu, jo mani interesē daudzas. Un arī darīt sanāk daudz un dažādas lietas, tāpēc parasti neaizraujos ar sevis definēšanu un likšanu konkrētos rāmīšos. Arī uz manas vizītkartes ir rakstīts vien vārds, uzvārds un telefona numurs. Un man pat patīk, ka tie cilvēki, kuriem vizītkarti iedodu, reizēm uz tās uzraksta, kādā kontekstā ir mani satikuši.

Manā dzīvē ļoti lielu daļu laika paņem improvizācija, arī dažādas meistarklases un pasākumu vadīšana, kā arī uzņēmumu saliedēšanās pasākumi. Spēj tik nosaukt. Daru un vadu visu, izņemot bērnu ballītes.

Nu, nezinu. Kad studēju, pāris gadus šai jomā nostrādāju. Biju ekskursiju vadītājs "Ādažu čipsos", un tur man bija trīs ekskursiju grupas trīsreiz dienā. Un katrā 30 bērni! Šķiet, man ar to kādam laikam pietiks. Vēl, protams, darbojos rādžiņā un "Dzīvesprieka skolā", kur pasniedzu improvizāciju. Un tagad vēl klāt ir nākusi "Kino domnīca". Darbu pilnas rokas, kājas, mugursoma un arī viss pārējais. Bet forši!

Ir kaut kādi brīži, kad grafiks ir diezgan nežēlīgs, bet tas tāds kļūst tāpēc, ka kādā brīdī esmu atvēlējis tādu kārtīgu mirkli sev bez jebkādiem pulksteņiem un pienākumiem. Visu cenšos turēt tādā balansiņā. Kādu laiku riktīgi rauju – tā, ka minūti minūtē. Bet pēc tam ir tā, ka sēdi mežā, glāsti kokus un nedomā par to, cik dienas jau to dari.

Ļoti gaidu motociklu sezonas sākšanos. Man ļoti patīk ceļot. Pat vienas dienas izbrauciens ar mocīti tepat pa Latviju man dod to pašu, ko nedēļu ilga atpūta kaut kādā kūrortā. Tā sajūta iekšā ir īpaša. Vēl man ļoti patīk vienkārši paklusēt. Vienalga, vai baudot kāda cita mākslu teātrī, vai kādā koncertā – galvenais, lai man vienkārši nav jārunā. Un, protams, labprāt pavadu laiku ar draugiem. Tie ir tie forši vakari, galda spēles vai pārgājieni.

Ko nozīmē – mačo?

Man tas vārds uzreiz asociējas ar tādu puiku ar ļoti dārgām saulesbrillēm, viegli nekoptu bārdu un tādu mazliet agresīvu attieksmi pret dzīvi. Ir pareizi? Es pat nezinu… Līdz domai par motociklu nonācu ļoti interesantā ceļā. Mūsu draugu lokā ir tāda izaicinājumu spēle, kuras rezultātā man nācās iemācīties braukt ar moci un nokārtot arī tiesības. Nebija tā, ka sevī vai savā raksturā jutu krīzi pēc motocikla. Tā vienkārši sanāca. Pamēģināju un ļoti iepatikās. Bērnībā biju braucis ar "Stelliņu", triecoties jasmīna krūmos un kur tik vēl neiestūrējot. Kaut kā šķita – forši! Bet mačo man šķiet tāds pārāk skaļš apzīmējums, kas nerada pozitīvas sajūtas.

Esmu no Ādažiem. Bērnība bija trauksmaina. Man ir divus gadus vecāks brālis, kurš mani dzenāja. Bija dienas, kad ļoti pārdzīvoju un raudāju, jo biju konkrētās dienas zaudētājs. Bet bija arī dienas, kad jutos ļoti labi, jo biju tās dienas vinnētājs. Mums tur bija tāda sava cīņa. Un tad jau vēlāk pasaulē ieradās arī māšele, kura ir astoņus gadus jaunāka par mani. Tad sākās tāds mierīgāks periods un ar bračku vairs tā nekarojām.

Bet bērnība bija ļoti jauka, mierīga. Nu, tāda forša! Es biju ļoti kautrīgs, tāpēc man nebija ne jausmas, ka es kādreiz strādāšu radio vai vadīšu pasākumus. Man patika būt cilvēkos, bet nepatika, ka tie cilvēki pievērš uzmanību man. Tāpēc man savās dzimšanas dienās joprojām ir tā sajūta – par ko, kāpēc te visi esat? Lai gan, protams, tas kautrīgums ir pamainījies, pāraugot citās īpašībās. Taču dzimšanas dienas ir tas laiks, kad es joprojām sajūtos tā, kā kādreiz bērnībā.

Vispār ļoti daudz ir devuši arī mani vecāki – mamma un tētis ir ļoti asprātīgi, un viņi daudzas lietas mēdza kārtot caur tādu humora prizmu. Ja arī kādreiz bija kāds grūtāks brīdis, viņi vienmēr atrada veidu, kā par to pasmieties.

Mums vienreiz nozaga ģimenes auto. Tas notika divas dienas pirms Ziemassvētkiem. Bagāžniekā bija viss tas, ko parasti mēdz atvest Ziemassvētku vecītis. Bet kaut kā tā forši izsmējāmies, apsmējāmies un beigās uztaisījām radošo dāvanu meistarklasi, un viss bija kārtībā. Tas viņu skatījums uz dzīvi un mammas mūžīgais "Viss būs kārtībā!" manī ir burtiski ieaudzis. To arī arvien vairāk jūtu pēdējā laikā – ir tāda liela uzticība visam, kas notiek. Un, ja ne ar tevi pašu, tad visu, kas notiek apkārt. Nu, ko tur diži satraukties, ja kaut kas slikts arī gadās? Mēģini no tā mācīties un saprast, kāpēc tas notiek. Bet ja vienkārši pukosies un nepadomāsi, kas un kā, visticamāk, aiz nākamā stūra atkal būs kaut kas līdzīgs.

Izmainījos vidusskolā. Es sāku fotografēt un kameru izmantoju kā iespēju būt un vienlaikus tomēr nebūt notikumu un uzmanības centrā, jo, hei, es taču esmu paslēpies, neviens mani neredz! Mācījos Valdorfa skolā, kur bija ļoti daudz dažādu tradīciju. Katru mēnesi bija vismaz divas, trīs iespējas uzstāties skolas priekšā. Tas pamazām man parādīja to pasauli, un tā kaut kā iepatikās. Paliku ar abām kājām tajā. Tas vidusskolas posms bija arī laiks, kad iepazinu improvizāciju.

Jā, viņš mani iedvesmoja – tā neapzināti, netīšām. Aizgāju uz "Hamletu", kur bija brīvās skatuves princips – kas grib uzstāties, piesakās! Apsēdos, lai paskatītos, kas notiek, un pēkšņi ieraudzīju, ka ienāk bračka un piesakās. Biju sašutis: "Kāpēc tu man neko neteici?" Un viņš atkal pretī: "Kas, man tev viss jāsaka?" Paskatījos, ka, ja jau sanāca viņam, tad es arī varu. Pamēģināju, pirmajā reizē tiešām sanāca, bet pēc tam gadu no vietas nesanāca pilnīgi nekas. Tas sākuma posms bija samērā grūts, bet man tā iepatikās tā sajūta, ka viss ir iespējams, nav nekādu robežu… Vienkārši turpināju braukt no Ādažiem, lai tās desmit, divdesmit minūtes paspēlētu "Hamletā". Bet brālis gan vairs nenāca. To vienu reizi aizgāja un pēc tam iestājās "Dailes" teātrī Gruzdova kursā.

Tā ir kļuvusi par manu dzīvesveidu. Nespēju nodalīt, kurā brīdī tā kļūst par ko citu. Ņemot vērā, ka improvizācijas pamatlietas ikvienam viņa dzīvē var būt ļoti noderīgas, esmu tā saaudzis ar to visu, ka tā ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa. Tās galvenās trīs lietas, ko gribu izcelt, ir samērā pašsaprotamas. Pirmkārt, mums skolā jau ļoti agri iemāca kritisko domāšanu – saskatīt, kur kaut kam ir kāda problēma, kā to risināt, kas ir nepilnīgs un tā tālāk. Pēc tam, kad paaugamies un studējam, kļūstam vēl nedaudz dzīvesgudrāki, mazliet vairāk sliecamies uz tādu zinātniskāku skatījumu. Mums patīk fakti, lietas, ko var pierādīt, analizēt. Bet improvizācijas skatījums uz dzīvi un pasauli ir tāds, ka pilnīgi viss ir dāvana. Mēs daudzas lietas pieņemam par pašsaprotamām.

Kaut vai šo krēslu te. Bet, ja mēs tā padomātu, cik daudz cilvēku ir pielikuši savu roku un laiku, lai šis krēsls te būtu, tad atrastos tik daudz kas, kam pateikties, lai varam tā ērti te sēdēt. Bet mums šķiet – tas taču ir tikai krēsls!

Mēs visu dzīvi tiecamies pēc kaut kā, lai gan viss patiesībā ir jau apkārt. Ikviens cilvēks, kurš mums nāk pretī pa ielu, kaut kādā mērā var būt tās dienas lielākā dāvana un lielākie svētki. Un tas ir tas, ko improvizācija māca. Tajā mums nekā cita nav. Mēs uzejam uz skatuves un esam paši. Mums nav nekādu atribūtu. Esam divi cilvēki, publika un viss – ņem un spēlē! Tāpēc tā apziņa, ka gan skatītāji, gan partneris ir viss un neko vairāk nevajag, ir tā foršākā.

Otrkārt, liela nozīme ir jāvārda spēkam. Tam cik forši ir teikt "Jā!", jo tas mūs vienmēr aizvedīs kaut kur tālāk. Jo pie "Nē!" mēs uzreiz apstājamies. Un vajag to "Jā!" ne tikai vairāk teikt citiem, bet arī pašam sev. Ja kaut kādā brīdī, un vienalga, ka varbūt jau desmit gadus esi nostrādājis par juristu, bet tev ir sajūta – bāc, cik interesanti būtu pamēģināt aktiera profesiju – tad kāpēc sev teikt "Nē!"? Nu, pamēģini! Paskaties, kas ar tevi notiek! Varbūt tas tevi tā aizraus, ka būsi gatavs kaut kā pamainīt to savu lietu. Kopš es šo jāvārdu sāku arvien vairāk realizēt savā dzīvē, tās komforta zonas vienkārši… Tev vairs nekur nav neērti. Tu vienmēr zini, ka, lai kāda arī būtu situācija, viss taču būs kārtībā, jo nodoms jau ir labs.

Man nesen bija gadījums, kad iegāju "Statoil" un netīšām tajā mazajā krūzītē paņēmu lielo dzērienu. Aiz manis bija rinda, viss līst pa malām, netīrs, aparātu apstādināt neprotu. Pirmā doma, protams, bija laisties lapās, bet tai pat laikā tas vienkārši notika. Nu, un kāpēc to neizmantot? Pagriezos pret visiem: "Eh, nu gadījās!" Un viss! Tas rada cilvēkos emocijas – viens aplaudēja, viens teica, ka viņam tāpat ir gadījies. Tas, kā uz šādu situāciju paskatāmies, ir atkarīgs no mums pašiem.

Un vēl viena lieta ir par to uzmanības pievēršanu. Vairākas reizes dzīvē pats esmu pārliecinājies, ka, ja man dzīvē ir kāds brīdis, kad gribas kaut kur aizceļot, es sev atgādinu, ka ceļojumus tik ļoti izbaudām tāpēc, ka, esot kaut kur ārzemēs, mēs pievēršam uzmanību visam, kas mums ir apkārt. Mēs dzeram kafiju, pasmaržojam to, nedomājam par miljons darbiem, kas vēl jāizdara. Ja visu laiku savā ikdienā vari sev atgādināt pievērst uzmanību pilnīgi visam, tad tev būs daudz dzīvākas tās emocijas un sajūtas. Bet mēs tik bieži darām pavisam citādi. Arī es pats reizēm sevi pieķeru, darot vienu, bet domājot par ko pavisam citu. Kāpēc lai man patiktu Barona iela, ja, pa to ejot, es vispār neskatos, kas ir apkārt? Šīs ir tādas trīs lielās lietas, kas var noderēt ikvienam, bet improvizatoram tās noder uz skatuves.

Bet tas ir kaut kā forši iegājies, ka improvizācijā ir vienalga – esi ar priekšzināšanām vai neesi. Prieku no tās gūst gan tie, kuri pamēģina pirmo reizi, gan tie, kuri ar improvizāciju nodarbojas visu mūžu. Tā ir kā pārsteigums, jo nekad nezini, kas būs nākamais. Improvizācija dod arī brīvību, jo tajā nekas nevar būt nepareizi vai slikti. Jebkas, ko darīsi, būs labi – pat tad, ja būsi mans skatuves partneris, kurš visu laiku skatās zemē un klusē... Ak, Dievs, cik tas būtu forši, skaisti un interesanti!

Ai, zini kā… Tie vārdiņi "Es tāds neesmu!", manuprāt, ir izcila atruna, kas mūs ļoti ātri teleportē dīvānā, kurā viss ir baigi labi. Nu ko tas nozīmē – tu tāds neesi? Ja tu gribi, tu vari būt tāds! Bet ir jāstrādā, jāiet ārā no savas komforta zonas, un tas nav viegli. Tāpēc daudziem arī ir vieglāk pateikt: "Es tāds neesmu, visi cilvēki nav ekstraverti, es esmu introverts. Man nevajag!" Nu super! It kā laba aizsargveste, un nevar jau pārmest, jo mēs visi gribam justies droši.

Bet tai pat laikā es esmu ļoti pārliecināts par to, ka dzīvesprieka labākais draugs ir ievainojamība. Tev ir jābūt gatavam būt ievainojamam.

Jo, lai ar mums notiktu labais, mēs nedrīkstam izslēgt to, ka ar mums notiks arī sliktais. Mēs nevaram atvērties tikai pret tiem, kurus būsim izmeklējuši, pārbaudījuši un pārliecinājušies, ka viņi pie mums ir atnākuši ar labu nodomu. Tā nenotiek. Un, lai būtu ievainojams, tev jābūt drosmīgam. Ja šo ķēdīti izdodas sakārtot, tad viss būs labi. Un kāda starpība, ka ik pa laikam notiek kas slikts? Tam jau nav nozīmes, jo pēc tam atkal notiks kas labs?

Viegli nebija. Taču interesanti. Un te ir tas, ka, ja tev tas patīk, dari to! Negaidi nekādus atzinīgus vārdus vai to, ka tevi pamanīs, novērtēs. Nevienam tas, pirmkārt, neinteresē, un, otrkārt, hallo! Tava pirmā problēma ir tā, ka centies būt interesants. Svarīgākais jau ir vienkārši būt pašam ieinteresētam tajā savā lietā un darīt to. Un ir vienalga, cik ilgu laiku tas prasīs – kaut kādā brīdī būs arī panākumi.

Jā, tas bija pilnīgs čau… Man nenormāli patika, bet vispār nekas nesanāca. Vienkārši nesanāca. Un spēlēt man ļāva tāpēc, ka pirmajā reizē man sanāca. Un es tur cīnījos un mocījos – kādas tik tur nebija sarunas…

Droši vien. Skaties, tagad ir pagājuši kādi deviņi, desmit gadi. Spēlējam foršas izrādes, tūlīt braucu uzstāties uz Berlīni, Amsterdamu, Somiju. Loģiski, ka toreiz vairākas reizes bija domas, ka varbūt tas nav man, varbūt nevajag. Bet man patika. Man tas patika, tāpēc kādu argumentu vēl man vajag, lai to darītu? Un ar katru reizi sanāca arvien labāk! Nevajag tik daudz laika veltīt tam – ko par mani padomās? Nebija jau arī tā, ka visiem toreiz vakaru sačakarēju. Bija viena slikta etīde, pēc tam sekos vairākas labas. Vienkārši nelaid Breidaku pie pogas.

Jā, protams! Uztraukums jau diži nepazūd. Piemēram, televīzija man šobrīd ir kas pilnīgi jauns. Es paspēju pierast pie radio un, uz to braucot, vairs neuztraucos. Agrāk man vajadzēja pusotru stundu, lai sagatavotos raidījumam, tagad tas laiks ir daudz īsāks. Un televīzija šobrīd vēl nedaudz ir tas, kas atrodas ārpus manas komforta zonas. Tāpēc es uztraucos. Taču vienlaikus apzinos, ka viss jau būs kārtībā, jo daru to ar vislabākajiem nodomiem. Pat, ja nebūs labi un nesanāks… Nu neko – mēģināšu ko citu! Būs, būs, nebūs, nebūs, bet es iešu un mēģināšu, jo man patīk! Uz lietām jāskatās vieglāk. Tā ir tāda laba bagāža, kas aug ar katru dienu.

Jā, tas bija brīdī, kad man šķita, ka esmu jau gana nobaudījis to ēdienkarti, ko piedāvā improvizācijas teātri te, Latvijā. Tā nu nāca ideja braukt mācīties uz Ameriku. Protams, bija ļoti bail, bet kaut kā viss sakārtojās tā, ka bija ļoti forši. No pieredzes viedokļa, tas man bija vērtīgākais posms. Tie mēneši, ko pavadīju Čikāgā, mācoties no pasaules klases profesionāļiem un esot šīs vides epicentrā septiņas dienas nedēļā, kur improvizācija notika 350 cilvēku priekšā uz četrām, piecām skatuvēm bija kaut kas neiedomājami lielisks. Tu vienkārši skaties un nespēj tam noticēt. Un pēc mirkļa kafejnīcā pasūti burrito, un tas superstārs tev pasaka, kādu mērcīti labāk ņemt, vēl joprojām esot savā tēlā. Es viennozīmīgi tur biju savā īstajā laikā un vietā. Tas ļoti izmainīja arī to, kā es skatījos uz improvizāciju kā tādu. Tas pavēra daudz lielāku dziļumu, ļāva saprast, ka skatuve nav tikai "Hihī, hahā!".

Viens no pasniedzējiem Dīns Evanss, kurš tur mācīja klaunādi, izmantoja metodi "Words don't matter" – vārdiem nav jēgas. Un mēs mācījāmies būt interesanti un smieklīgi klusējot. Vienā no nodarbībām mums savs ķermenis bija jāuztaisa tā kā deformēts – jāsabāž aiz džemperiem spilveni, jāpieņem sev kaut kāda kustība un skaņa un jāiet ārā uz ielas komunicēt ar cilvēkiem.

Nu, es tāds bāleliņš no Latvijas staigāju pa Čikāgas ielām un redzēju skatu, kur man pretī nāk māte ar bērnu, bet māte to bērnu paņem uz rokām, jo viņai no manis ir bail. Toreiz pasniedzējs to ļoti forši paskaidroja un attēloja ar to, ka šī jau patiesībā ir ikdienas kopija. Mēs ejam ar labāko nodomu, kas mums var būt, bet ir daudzi, kuri var baidīties un negrib ar mums komunicēt. Un kāpēc mēs par to pārdzīvojam? Jo zinām – mēs taču esam labi, mēs taču esam forši. Viņš parādīja, ka mēs esam ļoti dažādi cilvēki – katrs pasauli redzam un uztveram citādi. Vienam labs ir tas, citam interesants ir tas.

Jā, kad mēs atbraucām atpakaļ, tad "Spiedienu" pacēlām gluži citā līmenī un kārtīgi iekurbulējām.

Man šķiet, ka tas tikai no mūsu skatpunkta šķiet mazliet viltoti, jo mēs esam tie baigi dziļie. Uz jautājumu "Kā tev iet?" nebaidāmies atzīt, ka riktīgi sūdīgi. Vai arī tajā "Nu, normāli…" iekšā ir paslēpts pilnīgi viss. Amerikāņi ir tādi sākotnēji virspusēji. Viņi sevi visiem neatklāj, nerāda. Un tas ne obligāti ir slikti. Tas viņu jaukums un atvērtība pret visiem… Kad reāli gribi to izbaudīt, tad atduries tomēr pret to, ka nekā tur īsti nav. Bet nekā nav priekš tevis. Jo viņiem, tāpat kā mums, ir vajadzīgs kaut kāds laiks, līdz viņi var pa īstam uzticēties un atklāt kaut ko par sevi.

Sākumā man, protams, bija mazliet dīvaina sajūta. Ieej veikalā un tev jau pa gabalu bļauj visus "How are you?" un tā tālāk. Bet tad tu jau ātri pierodi un saproti, ka nevajag teikt visu, kas uz mēles. Es jau sākumā arī nezināju, ko teikt un kā izturēties. Kad pateicu par daudz, pretī bija seja, kas vienkārši nesaprata, kas notiek. Kur ir emergency poga? Džekam plediņu vajag!

Cik vajag? Pamēģini! Es neko nešķiroju un neslēpjos. Man ļoti patīk tādas godīgas un atklātas sarunas. Bet tai pat laikā esmu cilvēks, kurš… Ja tev nebūs jautājumu, man nebūs atbilžu. Ja tev nepietiek drosmes pajautāt, kāpēc man sākt pašam visu stāstīt? Bet tas ir ļoti saistīts arī ar to, ka man ļoti patīk klausīties. Pievērst uzmanību tam, ko un kā mēs sakām. Kas tad ir tas, ko jautājam? Ko, esot sarunā ar kādu cilvēku, redzam?

Jo jautāšanas pēc iet un šaut ārā visādus provokatīvus jautājumus… No vienas puses, jā. Varēsi redzēt, kā cilvēks reaģē un domā soli pa solim. Taču katram vārdam un kustībai ir noteikts mērķis, un tad paliek daudz interesantāk. Ja vien ir partneris, kurš to riktīgi ķer. Kurš pamana, ka atbildē esi ielicis vienu vārdu, kas patiesībā virza tālāk jūsu sarunu. Tad paveras pilnīgi cita pasaule.

No patiesības. Man ļoti patīk, ja neizliekas. Ja aizeju, piemēram, uz kādu restorānu un redzu, ka viesmīle ir bēdīga. Man patīk, ka viņa neizliekas. Nenāk pie manis klāt un nesveicina ar viltotu smaidu. Man to nevajag. Tas brīdis, kad man nokut ausis, ir tad, kad mani kāds pārsteidz ar to, cik ļoti okey viņš ir ar to, kāds viņš tai brīdī ir. Un diži nesatraucas, ka kaut kas varbūt nav pareizi, ko par viņu padomās…Vispār visi tie brīži, kad viens pret otru esam patiesi, atklāti un godīgi, ir superforši.

Šodien man, kā reizi, bija tas foršais gadījums ar brokastīm un viesmīli. No rīta ar draugiem uzspēlēju futbolu, pēc tam braucu paēst pirms ētera un iegāju kafejnīcā. Apsēžos un redzu, ka trīs viesmīles kā tādas bitītes rušinās, bet viena ir pilnīgi sastingusi un skatās pa logu. Man kāds to izstāstīja vai kaut kur izlasīju, ka, no psiholoģiskā viedokļa vērtējot, cilvēki skatās pa logu tad, kad viņiem vajag palīdzību. Viņi it kā lūkojas pēc kāda, kaut ko meklē.

Un es tik ļoti uz viņu aizskatījos un sastingu, man tas šķita tāds patiesi skaists mirklis. Protams, ļoti iespējams, ka tā cēlonis nav nekas patīkams, bet tas bija tik patiesi un godīgi… Viņa, arī atnesot ēdienkarti, nemainījās. Nelika virsū savu porcelāna smaidu, ko var atkost tieši vienā sekundē. Ja vēl tai brīdī man kāds iedotu uzlikt dziesmu… Man pat šķita, ka visa pasaule tai brīdī bija palēnināta, bet tās viņas skumjas bija tās, kas bija tādā reālā laikā. Manuprāt, ir svarīgi tādas lietas pamanīt. Un sajust apkārtējos.

Viņi jau paši. Drīzāk esmu tāds virziena rādītājs, kurš ieskicē vienu no variantiem. Un variantu jau ir daudz. Es tikai dažreiz piepalīdzu ar kādu piemēru vai uzdevumu un pasaku, kas ir tās lietas, kam pievērst uzmanību. Piemēram, katram no mums ir savi iekšējie blociņi, kas laika gaitā izveidojas. Un tie traucē. Ar reāliem uzdevumiem no tiem ir iespējams atbrīvoties.

Tā ir nodarbe, kas šobrīd atlikta nedaudz maliņā. Es vairs praktiski nefotografēju, jo bilžu apstrādei un visam pārējam vienkārši vairs nav laika. Bet neko negrasos no tās fototehnikas izdāļāt vai pārdot, jo ticu, ka agrāk vai vēlāk man atkal gribēsies tādā veidā komunicēt ar pasauli. Tas ir tikai laika jautājums.

To ir jautājuši daudzi, jo tas kāzu skaits arī ir diezgan liels, kurās esmu bijis. Taču tu nevari izdomāt to, kā tas būs, kamēr neesi noķēris to sajūtu, ar ko tas būs. Tai brīdī, kad ar šo cilvēku sākšu par to domāt, tas plāns un vīzija kā tāds smuks tetrītis pats saliksies. Agrāk es teicu, ka nē, nekāds viesu nams… Ko, nē? Es to nevaru zināt! Bet būs riktīgi forši, tas gan! Bez avīžu spēlēm.

Es neteiktu, ka esmu tāds klasiskais mednieks, kurš katru dienu pārrodas mājās ar svaigu tunci vai liellopa tartaru. Noteikti nē. Vispār ir grūti noraksturot. Man šķiet, ka vārdi "viss" un "nekas" būs tieši vietā. Nevajag bīties no tā, ka "nekas", jo ir ļoti svarīgi reizēm būt arī vienam otram nemanāmam. Ļaut būt, neierobežot un netraucēt. Tāpēc bieži ir tādas situācijas, ka esam absolūti tādā – nezinu, kur ir, un nesatraucos, kur ir, – stāvoklī. Un tas man ļoti patīk un ļoti augstu to vērtēju, jo kas gan attiecībās var būt trakāks par grafiku un kontroli. Bet tai pat laikā ir ļoti svarīgi ļaut otram sajusties tā, ka pamani katru matu šķipsniņu. Redzi, kā saule vai vējš ar viņu spēlējas. Tas, manuprāt, ir tik būtiski, jo, tiklīdz otru pieņemsi kā pašsaprotamu, tā viņš izslīdēs tev no pirkstu galiem. Tas ir tas, no kā vajadzētu izvairīties.

Jā, esmu. Tas bija pirms pieciem, sešiem gadiem. Mana pirmā mīlestība, kad vienkārši par vēlu sapratu, ko man šis cilvēks nozīmē. Tā gadās. Tu dauzies, dzīvo, skrien… Šķiet, nekas – es taču rīt pateikšu, ko viņa man nozīmē. Un tā rītdiena, redz, ir tāda ļoti viltīga. Rīt pateiksi un nekad nepateiksi. Ir svarīgi vienam otru iepazīt un runāties, un nebaidīties.

Ir daudzi pāri, kuri ir kopā piecus, desmit gadus, bet ir lietas, par kurām viņi viens ar otru nespēj runāt. Un tad ir tā skumīgi. Kāpēc tā? Kas ir tas, kas tevi tajā tik ļoti biedē? Kāpēc tev šķiet, ka, ja pateiksi, tad tev uzreiz metīs ar pavārnīcu? Tas ir būtiski. Viss cits, tas vairs nav tik nozīmīgi.

Gan, gan. Es ticu, ka tas ir tāds komandas darbs, jo viens pats liktenis neko neizdarīs. Viņš iedos piespēli, bet tev pašam būs jāiesit tajos vārtos vai jāiemet grozā. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no pašiem. Un, protams, tās nejaušības. Bet tās, redz, notiek ik uz soļa. Bet vai tās redzam un vai esam tām gatavi? Kādu nozīmi tām piešķiram? Šobrīd tas, kas notiek ar telefoniem un visām citām miljons lietām… Mums galvās ir nedaudz tāds informācijas caurvējš. Tik daudz visa kā it kā uzņemam, bet nekas jau mūsos nepaliek. Man bail, ka ļoti daudziem tas pārmetas arī uz sirdi. Ir tik daudzas attiecības, kuras šķiet, ak, Dievs, cik foršas, bet pēc laika uzzini, ka tur viss izčibējis, jo pazuda dzirkstele.

Un šis caurvējš sirdī ir tāds ļoti bīstams. Un viltīgs. Līdz ar to ir ļoti svarīgi sekot līdzi tam, kas ar mums notiek. Vienā brīdī tā būs tikai tāda nevainīga doma, bet nākamajā jau kaut kas neizdarīgs, ko izdari. Un tur vainot likteni… Piedod, draugs, bet tā nu ir tikai tava atbildība. Tu pieņem lēmumu, ka šis cilvēks ir tas, ar kuru gribi būt kopā, un atceries, ka tai brīdī neviens jau nesteidzina – ņem tik daudz laika, cik tev vajag. Bet, ja esi izlēmis, ka šis ir tas cilvēks, tad nesaki – bet šī man pagāja garām, un tā pieskārās, bet viena – pateica. Aiztaisi lodziņu savā sirdī vismaz uz kādu brīdi.

Nevaru tur neko padarīt. Tā tas ir. Un tā sajūta ir nežēlīga. Tiklīdz es sapratu un apzinājos, cik lielu spēku mēs viens otram piešķiram savā galvā, tā atskārtu, ka ļoti liela nozīme ir arī kopējai izaugsmei. Tai brīdī, kad saki: "Es bez tevis nevaru dzīvot!" vai "Tu man esi viss!", aiziet taimeris. Nedrīkst pazaudēt to pašpietiekamību. Man bija dzīvē tāda epizode, kad šķita – to lielo mīlestību vajag maksimāli viegli tvert, tā ir iespējama visur un ar visām. Tomēr agri vai vēlu tomēr saproti, ka tas ir tikai viens no veidiem, kā dzīvot un kā to uztvert.

Ja mēs paskatāmies vēstures grāmatās, tāda romantiskā mīlestība neko diži ilgi uz pasaules nemaz nav. Nesen taču vēl pateica, ar ko precēsies, labākajā gadījumā. Vienpadsmit gados tev blakus jau bija četrdesmitgadīgs ērglis ar zobenu un teica: "Viss, jājam uz karaļzemi!". Daudz kur joprojām pastāv harēms, kad tās otras pusītes tiek dalītas. To variantu jau ir miljons, bet nevajag otru mānīt. Ja jūti, ka tā ar vienu nevari, tad esi atklāts un atrodi kādu, kurš arī nevar ar vienu. Ja jūti, ka nespēj pat paciest, ka kāds cits sasmīdina tavu dāmu vai, nedod Dievs, uzsauc viņai kādu dzērienu, tad ej trenējies beisbolā! Bet nedari pāri tam otram cilvēkam, jo viņš jau nav vainīgs.

Jā, un to patiesībā izvēlējos apzināti. Nezinu, vai mammai ar tēti tur bija kāda teikšana. Mammai gan patika, ka visur ir sveces un saulriets, un saullēkts… Var jau būt, ka no viņiem ir tas, bet man patiešām patīk tās mazliet naivi skaistās lietas. Es noteikti esmu par to, ka vīrieši savas dāmas nēsā uz rokām un, ja viņiem nav savas dāmas, tad lai nēsā visas dāmas! Šeit gan gribētu nedaudz sapurināt vīriešus un arī pats sevi, protams, jo nopirkt ziedus jau var jebkurš. Vienalga, vai tā ir narcise vai 150 rozes.

Drīzāk pamēģini radīt kaut ko, kas ne tikai pārsteigs tavu sievieti, bet arī tevi pašu! Labi, tu varbūt neesi radošs vai sevi par tādu atzinis, bet nu paņem un uzraksti kaut četras rindiņas uz salvetes! Pamēģini kaut ko sarīmēt! Un nav nekā skaistāka par vīrieti, kurš neprot dziedāt, bet kurš dzied savai sievietei. Tai brīdī visi Pavaroti var paņemt kafijas pauzi, jo tas ir tik īsti un dzīvi, ka tieši tur jau ir tā esence. Bet bieži vien mēs tā, sevi žēlodami, domājam – ai, nopirkšu riktīgi dārgu dāvanu, viņa jau sapratīs, ka mīlu. Bet izdariet kaut ko traku!

Gandrīz apprecēju citu sievieti. Nu, nē, nē. To tikko izdomāju, jo labi izklausījās. Kas vienam traks, citam normāls. Vispār riktīgi mani apsēdināji tikko… Nu, vienreiz izlikos par viesmīli. Biju izpētījis, kāds ir tas tērps, dabūjis paplāti. Un zināju, ka viņa būs tur. Tai restorānā. Tas bija viens no tiem posmiem, kurā neizsakāmi gaidi kaut vismazāko īsziņu no tā cilvēka. Viņa iegāja restorānā, apsēdās. Un tad es no ielas tai formiņā iegāju iekšā ar visu savu paplāti un teicu: "Sveiki, es būšu jūsu viesmīlis!" Skatiens, protams, bija ģeniāls. Un mani diezgan ātri gan izdzina ārā no turienes. Laikam jau nedaudz esmu aizmirsies tagad, bet zinu, ka tieši šādas mazās lietiņas ir visforšākās.

Viņa mani ir pieņēmusi. Redzi, tā sava veida brīvība un dzīves vieglums – tas bieži vien kādam no malas var šķist tāds ne līdz galam saprotams. Man patīk, ja pēc teātra izrādes, ko esmu skatījies un kas man ir sagādājusi īpašu baudījumu, neviens mani nerausta arī tad, ja zālē kājās esmu piecēlies vienīgais. Esmu redzējis, ka dāmas savus kungus saķer aiz žaketes un apsēdina atpakaļ. To es nespēju saprast. Ja viņam ir tāda sajūta, lai taču viņš stāv un plaudē!

Nesen biju vienā akustiskā koncertā, kur bija ļoti neērti stāvēt un klausīties. Un es apgūlos uz klona grīdas un klausījos. Daudziem sākotnēji var šķist, ko viņš atļaujas, kas, kāpēc, ko, bet pēc 20 minūtēm mēs jau bijām 15 cilvēki, kas tā gulēja un klausījās koncertu. Tāpēc tas sirsnīgākais, ko sieviete ir izdarījusi man, ir tas, ka viņa pieņem, saprot un lec līdzi. To trako manī viņa izbauda un novērtē, nevis mēģina par katru cenu padarīt normālu un pieradināt.

Tikpat ļoti, cik vīrieši. Tas strādā uz abām pusēm. Ir kaut kādi brīži, kad mēs viens otru apzināti piebremzējam, normalizējam. Bet tās sajūtas jau var nesakrist. Un nav jau obligāti jātrako līdzi! Ja tev nav tādas sajūtas, man nevajag, lai tu arī gulies un klausies to koncertu tā. Esi patiesa pret sevi un ļauj būt brīvam otram. Te varam atgriezties pie tās pašsaprotamās lietas, ka arī divi cilvēki, kuri kopā ir nodzīvojuši 50 gadus, viens otram joprojām nepieder. Un nevajag izturēties tā, it kā piederētu.