Pirmoreiz braucot, pat kārtīgu apavu nebija! Dāma dzelzs rumaka mugurā – Agnese  (2)

Lai gan ikdienā Agnese pārvietojas ar automašīnu, gada siltajā sezonā un patiesībā ikvienos laikapstākļos, kas ir gana labvēlīgi, Agnesi varam redzēt, braucot ar šosejas motociklu.

Tuvojoties motosezonas atklāšanai, kas kuplā skaitā pulcēs ne tikai kungus, bet arī daiļo dzimumu, kam ātrums, adrenalīns un ikdienas dzīvei tik vajadzīgais pipariņš, šķiet, ir asinīs, aicināju Agnesi uz sarunu. Uzzini, kādas ir mūsu dāmas, kuras ikdienā izbauda vēja un ātruma pieskārienus dzelzs rumaku mugurās, nebaidoties gandrīz no nekā!

Kā atklāj Agnese, lai gan tēvs mīlestību pret motocikliem viņā centies ieaudzināt jau bērnībā, agrāk viņa motobraucējus neizpratusi. Šķitis – lūk, cilvēki, kam vienkārši apnicis dzīvot! Taču pēc tam, kad pati izvizināta ar apmēros pamatīgu motociklu pa bezceļiem, viņa sapratusi, kas tad ir tas, kas motobraucējus tik ļoti aizrauj.

"Man toreiz pat kārtīgu apavu nebija kājās – tas bija galīgi traks gadījums!" smejas Agnese, piebilstot, ka pēc tam izlēmusi iestāties motokursos, ieguvusi vadītājas apliecību un drīz vien ticis iegādāts viņas pirmais motocikls.

Vaicāta, vai bērnībā bijusi meitenīgu vai tomēr puicisku rotaļu piekritēja, Agnese atzīst, ka bijusi no tām dāmām, kuras kāpj kokos: "Patiesību sakot, šobrīd nekas daudz nav mainījies. Savam mocim pārzinu katru skrūvīti, pati sagatavoju to sezonai, laboju, ja nepieciešams, bet tas viss tik un tā notiek ļoti sievišķīgi un eleganti."

Aizdomājoties par to, kā viņas vaļasprieks ietekmē pašapziņu un sievišķību, Agnese atzīst, ka, izvēloties pievienoties motobraucēju kultūrai, pirmkārt, jārēķinās ar pastiprinātu uzmanību. Un kurai sievietei gan nepatīk par sevi izjust interesi?

"Kurš gan neievērotu sievieti uz motocikla? Drošāki vīrieši pienāk klāt parunāties, citi tikai plati smaida, nu patīkami tas ir, protams! Pašapziņa paaugstinās. Sievišķībai arī ir vieta izpausties, man vienmēr ir mocim pieskaņots manikīrs, īsos pārbraucienos velku svārciņus un lakatiņus. Ir arī citi piemēroti nieciņi, pat mugursoma. Košas drēbes piesaista cilvēku uzmanību, arī autobraucējus, un patiesībā tas arī ir diezgan svarīgi, atrodoties uz ceļa."

Taujāta par to, kādas uz ceļa ir attiecībās ar citiem šoferiem – vīriešiem un to, vai kungi šāda situācijā izrāda pastiprinātu pieklājību un rūpes, izpaužoties džentlmeņu dabai, Agnese stāsta, ka tas atkarīgs no katra individuāli. "Tas ir atkarīgs tikai no konkrētā cilvēka paša, cik viņš ir izpalīdzīgs un laipns. Motobraucēji nekad neatstāj citu motobraucēju nelaimē, tas ir kā nerakstīts likums. Bet, piemēram, autovadītāji diemžēl retāk vēlas palīdzēt."

Savukārt, aizdomājoties par tik bieži dzirdētajiem stereotipiem par sievietēm pie stūres, Agnese atzīst, ka tajos klausīties nav vērts – sievietes ir cilvēki, tāpat kā vīrieši, un dažādas ķibeles gadās visiem. "Arī blondās sievietes ir cilvēki," pasmaida motobraucēja.

Jāpiebilst, ka Latvijā motobraucējas sievietes gan netiek īpaši uzskaitītas. Viens no pamanāmākajiem veidiem, kā demonstrēt savu apvienību, ir piedaloties dažādos tematiskajos pasākumos. "Labākais veids, kā citai citu pamanīt tik kuplā skaitā, ir apmeklējot moto pasākumus. Starp citu, mēs, motobraucējas, piemēram, Valmierā esam samērā maz."

Pieminēšanas vērts ir fakts, ka arī citas Agneses ģimenes sievietes un arī draudzenes ir aizrāvušās ar motocikliem. Starp citu, ģimenē mīlestība pret šo transportlīdzekli ir pārmantota teju no paaudzes paaudzē.

"Mēs ģimenē visi esam motobraucēji. Tētis mīl močus jau ļoti sen, un patiesībā tieši viņš bija tas, kas mūs, meitenes, uz to pamudināja un atbalstīja. Piemēram, mēs ar mammu motokursos gājām reizē, un nākamajā sezonā mums pievienojās arī māsa. Bet pēc tam – jau pamazām arī mūsu vīrieši. Šķiet, arī mani bērni ir diezgan aizrāvušies ar moču lietām," smaida Agnese.

Taujāta par kurioziem uz ceļa vai saistībā ar motociklu uzturēšanu, motobraucēja pasmaida un atklāj kādu no savām spilgtākajām neveiksmēm.

"Laikam jau nekas nespēs pārspēt manu publisko fiasko pēdējās sezonas noslēguma pasākumā, kad pamanījos apgāzt moci, praktiski stāvot uz vietas. Taču arī tajā visā bija pozitīvais faktos. Es mocīti apskādēju tā, ka beidzot bija iemesls to pārkrāsot!" smejas Agnese.