Piedzīvojusi laulības iziršanu drīz pēc kāzām, pazaudējusi un atradusi sevi. Evijas stāsts  (7)

"Bieži saka, ka ilgu un laimīgu attiecību atslēga ir spēja otru saprast, cienīt, uzklausīt, dzirdēt, pielāgoties, pārveidoties utt.

Jā, pielāgoties var un arī tā dzīvot var, bet runa ir par to, kā mēs katrs tādās pielāgotās un nedabiskās attiecībās jūtamies. Kāda ir šo attiecību kvalitāte? Vai tādās attiecībās cilvēks var sasniegt savas dzīves mērķi – augt un pilnveidoties? Tam neatliek laika, jo laiks jāvelta sadzīves strīdu risināšanai.

Vai tu pazīsti daudzus cilvēkus, kuri ir cieši nolēmuši savas dzīves atlikušo daļu pavadīt trakonamā? Saderam, ka nevienu! Bet tagad padomā, cik bieži esi dzirdējis kādu par savām attiecībām sakām: "Es gribu izkļūt no šī murga!", "Kad beigsies tas vājprāts?" Sarunā ar draugiem pie vīna glāzes atklātības un izmisuma brīžos to ir nācies dzirdēt ikvienam no mums.

Parasti tu ļoti rūpīgi izvēlies apavus, mēteli, mašīnu, taču cilvēkus izvēlies neapdomīgi un nekritiski, un tad sagaidi no attiecībām neiespējamo.

Neviens no mums nav piedzimis par attiecību ekspertu un reti kuram viss izdodas ar pirmo reizi. Arī es pati līdz 30 gadu vecumam biju vīlusies praktiski visās dzīves jomās – laulība izjuka drīz pēc kāzām, izvēlētā profesija nesniedza piepildījumu, ar radiem saprasties bija grūti, bērnu audzināšana likās neiespējamā misija, neticēju pati saviem spēkiem un slīgu aizvien dziļākā bezcerībā. Es biju nelaimīga.

Atbildes un palīdzību līdz tam es meklēju vienmēr un visur – Bībelē, filozofijā, indiešu vēdās, Siņeļņikova un Svijaša grāmatās, psihoanalīzē un sieviešu žurnālos. Padomi iedvesmoja, bet tikai uz vienu dienu, kad pārstāja darboties vai vienkārši nebija pielietojami praktiskajā dzīvē. Tad atkal sekoja vilšanās.

Nejauši uzzināju par socioniku. Internetā meklēju iepazīšanos un mans vīrs, toreiz man vēl pavisam nepazīstams vīrietis, man stundām pa telefonu borēja, cik svarīgi ir zināt un saprast sevi, lai varētu izveidot laimīgas ilgtermiņa attiecības. Es, protams, viņam neticēju, strīdējos pretī, centos pierādīt savu taisnību un unikalitāti. Paldies, ka viņam bija pacietība nepadoties un pārliecināt mani vismaz pamēģināt. Tas bija lielu pārmaiņu sākums.

Socionika iedeva atbildes praktiski uz visiem man līdz tam neskaidrajiem jautājumiem, tāpat arī skaidru plānu par to, kā rīkoties turpmāk. Es beidzot atradu pati sevi, iepazinu, pieņēmu.

Sapratu, kāpēc rūpes par bērniem man sagādā tik daudz grūtību, sapratu, kas ir man piemērota nodarbošanās, sakārtoju attiecības ar tuviniekiem un draugiem. Izklausās kā brīnumzālīte, bet tāda tā tiešām ir jomās, kur ir cilvēki un attiecības.

Pa septiņiem gadiem draugos ar socioniku manā dzīvē ir mainījies viss. Vienīgi bērni un radinieki man tie paši. Sāku ar to, ka aizgāju no darba un riskēju sākt nodarboties ar to, kas patiešām patīk. Risks ir attaisnojies. Man patīk, ka tagad mans hobijs ir mana ikdiena. Ir sajūta, ka nekad nav jāstrādā, bet savam hobijam varu veltīt visu savu brīvo laiku.

Ir mainījies draugu loks. Tas palicis ļoti kompakts, kā esences pudelīte, un tas atbilst manai būtībai, man tā ir komfortabli. Esmu iedraudzējusies ar sportu un ēdienu, sadūšojos ienirt, uzstāties lielu auditoriju priekšā, un ticu, ka tas ir tikai sākums.

Pašvērtējums vispār ir atsevišķs stāsts. Kad zinu savas stirpās puses, pēc iespējas cenšos tās likt lietā. Tā strādāt ir viegli un patīkami. Kad neizaicinu savas vājās puses, esmu rāma un harmoniska kā upe jūlija vidū. Man saka, ka es izskatos aizvien labāk, jo esmu priecīga, laimīga, un man ir, ko dot citiem.

Attiecību komforts arī pilnībā pārbaudīts uz savas ādas. Tagad man ir vislabākais un man vispiemērotākais vīrs pasaulē. Un es zinu, ko runāju, jo savulaik esmu piedzīvojusi attiecības, kurās viss ir ļoti slikti.

Tagad es zinu, kas mani satrauc, biedē, kas kaitē manam pašvērtējumam, bet vislabākais ir tas, ka zinu, kā sev palīdzēt reizēs, kad izjūtu diskomfortu vai, kad mani izsit no sliedēm.

Socionika saliek pa plauktiņiem haosu galvā, attiecībās un attieksmē pret sevi. Te nav runa par ticību, cerību un mīlestību, bet gan par zināšanām un izpratni par savas saimniecības – psihes – funkcionēšanu. Tas ir tik vienkārši un reizē neticami, bet pilnīgi noteikti strādā.