Mūžīgā gaidītāja – karavīra sievas Martas stāsts

Laimīgās ģimenes pamati palēnām tika likti jau studiju gados. "Mēs iepazināmies studiju laikā – kopmītnēs. Var teikt, ka tikai tāpēc, ka viņš ar savu istabas biedru nāca pie manas istabas biedrenes. Lai gan tās bija simpātijas no pirmā acu skatiena, mīlestībā tās pārauga nemanot," tā pirmos mirkļus ar Pēteri atceras Marta.

"Pēc tam, kad Pēteris beidza studijas, mēs sākām sarakstīties ar vēstulēm, kuras man vēl joprojām ir kastēs saglabātas. Tajā laikā manas kursabiedrenes jautāja, vai vēstuļu sūtītājs ir kāds mazs bērniņš, jo vēstulītes bija apzīmētas, aplīmētas un ļoti jaukas – es jau tādas pretī arī sūtīju. Bet tagad taču vispār ir tā – uzraksti un adresāts jau visu saņem, bet agrāk – nedēļa turp, nedēļa atpakaļ. Un tie jaunumi jau palikuši par vecumiem."

"Pēc studijām Pēteris aizbrauca uz miera uzturēšanas spēku misiju Bosnijā, bet es – strādāt uz Angliju, ap to laiku viņš mani atkal uzrunāja. Iemesls gaužām vienkāršs – viņš bija nopircis mobilo telefonu," smejas Marta.

Pēc tam dzīve abus veda cauri emociju jūrām – Marta divreiz pavadījusi vīru miera uzturēšanas misijās, kā arī gaidīt bērnu tēvu mājās nākas tagad, kad karjeru armijā Pēteris ir beidzis.

Kad Pēteris atbrauca no Bosnijas, abi sāka draudzēties, taču pavisam drīz pieteicās arī bērniņš. "To, ka Pēteris plānoja braukt miera uzturēšanas misijā uz Irāku, es noteikti uzzināju teju vai pēdējā. Bija paredzēts, ka mazajam jādzimst 10. augustā, bet Pēterim uz Irāku jādodas sešas dienas iepriekš.

Vispār interesanti ir arī tas, ka mazais vēderā bija tā sagriezies, ka mēs nemaz nezinājām tā dzimumu. Kad cilvēki aiz ziņkārības prasīja, ko tad es gaidu, es varēju tikai atbildēt, ka "bērniņu"," smejas Marta.

Kā amizantu atmiņu Marta atceras arī idejas realizēšanu par kāzām. "Mierīgi dzīvojām un priecājāmies par gaidāmo bērniņu. Te pēkšņi ģimenes draudzene mums lika aizdomāties – kā tad es piereģistrēšu to bērnu Pētera uzvārdā, ja tēva blakus nebūs. Tā nu mums tapa fiksās kāzas, teju mēneša laikā. Kopumā kāzas sanāca brīnišķīgas – kultūras namā ar mammu grieztiem rasoliem un salātiem. Mums bija lieliskas kāzas, vien baltas kleitas nebija, jo, apbraucot visus iespējamos veikalus, secināju, ka sievietes stāvoklī laikam neprecas. Bet tā vietā man bija skaists laša krāsas kostīmiņš."

Tā kā Pēteris bija viens no pirmajiem karavīriem, kurš devās miera uzturēšanas misijā uz Irāku, apstākļi bija tādi, kādi bija. Viena no lielākajām problēmām – nebija nodrošināti nekādi sakari ar ģimenēm Latvijā. Pēc kāda mēneša gan tika ievilkts satelīta telefons un karavīriem bija iespējams sazināties ar savām ģimenēm. "Briesmīgākais šķita tas, ka Pēteris bija prom un nezināja, vai jau ir kļuvis par tēvu. Vērts pieminēt, ka mūsu meitiņa piedzima 11 dienas vēlāk nekā dakteri bija plānojuši. Tā kā sazināties ar vīriem Irākā mēs nevarējām, šķita šausmīgi, ka Pēteris noteikti domā, ka ir tēvs, bet patiesībā bērns nemaz vēl nav dzimis," atminas Marta.

"Mistiski! Kad es aizbraucu uz slimnīcu, viņš bija dabūjis no kāda drauga mobilo telefonu un man piezvanīja tieši tajā dienā. Pirms tam mēs nebijām ne runājuši, ne kādi citādi sazinājušies, jo tas vienkārši nebija iespējams. Laikam jau juta," noteic Marta.

"Atbildot uz telefona zvanu, es gan varēju pateikt, ka kaut kas jau šodien būs, tikai nezinu vēl konkrēti kas." Tā kā sazināties ar vīru nebija sevišķi viegli, par lielisko vēsti, ka ir tēvs meitai, Pēteris uzzināja ar īsziņas palīdzību.

"Īstenībā bija tā, ka apkārtējie cilvēki izjuta vajadzību man atstāstīt visu, kas notiek ziņās. Protams, ne radi, jo tie saprata, cik man patiesībā bija grūti. Piemēram, kaimiņi vēlējās katru dienu apjautāties, vai esmu dzirdējusi, ka Irākā notikusi kāda apšaude, kurā ir mirušie.

Es zināju, ka Pēterim tik stulba nāve nav izdomāta, es zināju, ka viņš atbrauks, bet ziņas tomēr neklausījos, jo man pietika ar kaimiņiem, kuri atskaitījās par katru notikumu. Tas pats notika arī tad, kad Pēteris bija otrajā miera uzturēšanas misijā Afganistānā 2010. gadā. Cilvēki nenāca klāt un neteica, cik viss ir mierīgi un visi laimīgi dzīvo.

"Kad piedzima meitiņa, man nebija žēl sevis, man bija žēl Pētera, kurš nevarēja iegūt šo pieredzi, un meitiņas, kura nesatika savu tēti uzreiz. Man pašai šķita, ka tā ir jābūt – es taču zināju, ar ko esmu izvēlējusies veidot dzīvi – ar armijnieku," smaidot nosaka karavīra sieva.

Marta atzīst, ka visgrūtāk bija tad, kad viņa bija viena un bērniņa nākšana pasaulē bija aizkavējusies. Pēc tam Marta iegrima jaunās māmiņas lomā, jo mazā meitiņa teju prasīja visu viņas uzmanību. "Kad meitiņa bija maza, es neļāvu sev skumt. Man šķita, ka bērns to jutīs un būs tāds pats. Viņa mani uzmundrināja. Mēs arī nesēdējām mājās – braucām abas ciemoties pie radiem uz laukiem un nenokārām degunu. Vientuļi arī nebija, jo apkārt bija mamma, māsas, brālis un vecvecāki, kuri vienmēr palīdzēja un atbalstīja".

Pēteris savu meitiņu rokās pirmo reizi turēja tad, kad viņai jau bija nedaudz vairāk kā pieci mēneši.

"Meita mums bija tāda kā mazā ballētāja, ja tā var teikt. Kad kāds ciemojās, viņa nekad negāja gulēt, taču, kā ciemiņi laukā pa durvīm, uzreiz aizmiga. Tas bija arī tas iemesls, kādēļ es baidījos, ka, atbraucot Pēterim, mazo nevarēs dabūt gulēt. Taču, kad mājās atbrauca vīrs, varēja saprast, ka meita pazīst savu tēvu – uzreiz kā pie savējā.

Jātic vien ir, ka bērniņš vēderā dzird, kas ar viņu runājās vai arī tas, ka bērns sajūt, ka mamma paliek tāda mierīga. Mazā uzreiz aizgāja gulēt kopā ar tēti – it kā tā būtu vienmēr."

Arī tad, kad pasaulē nāca otrais bērns – dēliņš, Pēteris bija darba mācībās un bieži mājās nebija, taču vismaz bija blakus ap dzimšanas laiku. "Man jau atkal viss likās normāli, bet viņš tomēr bija prom ilgu gaidīšanas laiku. Atkal bija žēl vīra, kurš atkal kaut ko nejūt, neredz, nedzird."

Arī, gaidot jaunāko meitiņu, Pēteris visu laiku pārsvarā bija prom. Beidzis savu karjeru armijā, savus spēkus izmēģināt vēlējās kā šoferis – tālbraucējs. "Trešās grūtniecības pēdējos mēnešos viņš brauca garākos izbraucienos, lai varētu būt ilgāku laiku mājās pēc tam. Pēc aptuveni trīs mēnešu prombūtnes, viņš atbrauca nedēļu vai divas pirms meitas piedzimšanas. Tagad smejos – ar trešo bērnu viņš dabūja "pa pilnu programmu", kā teikt. Viņš mani aizveda uz slimnīcu, gāja slimnīcā caur uzņemšanu, kas ved labirintos līdz dzemdību nodaļai. Tiklīdz mazā piedzima, viņš dabūja gan griezt nabas saiti, gan ģērbt meitu un darīt visu citu. Tas nebija plānots, domāju, ka nevajag lieki vīriešu cilvēku biedēt, bet tā vienkārši viss sanāca. Pieņēma mazo un vēl paspēja aizbraukt no rīta uz māju abus vecākos bērnus uz skolu palaist.

"Jāpiemin, ka laikam likumsakarīgi, ka, tā kā tik ļoti pirms tam vēlējos dvīņus, pēdējie divi bērni dzimuši vienā dienā tikai ar 11 gadu starpību."

Kā atzīst Marta, laiks bez Pētera tomēr ir ritējis samērā lēni ne tikai tad, kad viņš bijis misijās, bet arī tagad. "Arī tagad es domāju par to, ka mazajai meitiņai ir nedēļa, divas, mēnesis, divi mēneši – laiks tik ātri skrien, bet tajā pašā laikā, kad Pēteris ir prom, laiks velkas – pie sevis skaitu katras stundas, dienas nedēļas, un tas laiks iet ļoti lēni."

Sarunas beigās, šūpinot divus mēnešus vecās meitiņas šūpulīti, viņa nosaka, ka dzīve ir tāda, kādai tai jābūt, iespējams, ka tieši šis ir veids, kādēļ ģimenē valda tāda saticība un vienmēr ir neviltots prieks par atkalredzēšanos.

*Vārdi mainīti.