Ienākuma nodokļa maksāšana, viltus atentāts un karaliski skandāli. Elizabetei II – 90  (2)

Kas slēpjas aiz Elizabetes II ārējā miera un spējas pat iespējamā atentāta brīdī nezaudēt kontroli pār notiekošo? Vai zināji, ka karaliene vislabprātāk bauda vienatni, lasot detektīvromānus, savukārt brokastīs dzer melno tēju ar pienu bez cukura jau neskaitāmus gadus?

Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem, kā arī citus saistošus faktus apkopojām rakstā, kas tapis par godu Elizabetes II 90. jubilejai. Lūk, neliels ieskatu karalienes notikumiem bagātajā mūžā!

Karaliene piedzima kā princese Elizabete Aleksandra Mērija pavasarīgā dienā 1926. gada 21. aprīlī Londonā Jorkas hercoga, kas vēlāk kļuva zināms arī kā karalis Džordžs VI, un Jorkas hercogienes Elizabetes Bouvsas-Lionas ģimenē. Savukārt četrus gadus vēlāk piedzima Elizabetes II jaunākā māsa Mārgarēta, kas karaļnama dzimtā, kā liecina vēstures hronikas, gan tika iemantojusi visnotaļ pretrunīgu attieksmi savas brīvākās domāšanas dabas dēļ.

Tā kā, mazulītei piedzimstot, nekas neliecināja, ka mazā Lilibete, kā karalieni mīļi devēja tuvinieki, jau pavisam drīz mantos tēva troni (par karalieni Elizabete II kļūtu tikai tad, ja viņas vecākiem vairs nepiedzimtu dēls, kas arī nenotika) viņai bija iespējas izbaudīt gluži parastu bērnību – netiekot noslogota ar troņmantinieces pienākumiem, Elizabete II vienlaikus dzīvoja karaliskās ģimenes privilēģiju ieskautu ikdienu.

Elizabetes II dzīve mainījās 1936. gadā, kad viņsaulē aizgāja princesei tik tuvais vectētiņš – karalis Džordžs V. Viņa troni mantoja Elizabetes II tēvocis Edvards, kļūstot par karali Edvardu VIII, taču, tā kā karaļnamam nebija pieņemams Edvarda sakars ar Velisu Simpsoni, augstākās sabiedrības dāmu no Amerikas, kurai bija visnotaļ raiba attiecību pieredze, kā arī vēl spēkā esoša laulība, viņš no troņa atteicās, tajā stājoties Edvarda brālim Džordžam.

Jāpiebilst, ka skolā tā laika karalisko ģimeņu jaunākās atvasītes gan negāja – meitenēm tika nozīmēta mājmācība, Elizabetei II un Mārgarētai apgūstot franču valodu, matemātiku un vēsturi, kā arī izkopjot dotības dejas mākslā, mūzikā un gleznošanā.

Apvienotās Karalistes un britu aizjūras domīniju karaliene Elizabete II tika kronēta 1953. gada 2. jūnijā. Pērnā gada septembrī viņa kļuva par visilgāk valdošo monarhu pasaulē, kā arī ir visvecākā valdniece, kāda jebkad bijusi britu tronī.

Uzsākot valdīšanu Lielbritānijā un tai piederošajās domīnijās, Elizabete II ieviesa jaunu valsts pārvaldes režīmu, mainot ierastās tradīcijas. Tā rezultātā Lielbritānija kļuva pasaulei atvērtāka un, nezaudējot no paaudzes paaudzē glabāto mantojumu, ļāvās arī pārmaiņu vēsmām.

Jāpiebilst, ka Elizabete II, pretēji saviem priekštečiem, ir visbiežāk ceļojošo monarhu lokā, viesojoties vizītēs un pieņemšanās visā pasaulē. Tāpat karaliene nereti vērtēta arī par Lielbritānijā notikušo sociālo pārmaiņu simbolu, kā arī Elizabete II ir pirmā karaliene britu karaļnama vēsturē, kura brīvprātīgi nolēmusi maksāt ienākuma nodokli, tā simbolizējot savu tuvināšanos tautai.

Sasniegusi cienījamu vecumu, Elizabete II vairās no plašas sabiedrības uzmanības, taču 90 gadu vecumā karaliene joprojām pārstāv valsts intereses un bauda britu cieņu, kā arī neviltotas simpātijas. Tiesa, ņemot vērā karalienes godājamo vecumu, publiskās pieņemšanās tomēr biežāk piedalās viņas dēls princis Čārlzs un mazdēli princis Viljams un princis Harijs, kā arī Viljama sieva, Kembridžas hercogiene Keita.

Pieminēšanas vērtas ir karalienes vadītās radio pārraides Otrā pasaules kara laikā, kurās tolaik vien 14 gadus vecā Elizabete II no monarhijas rezidences Vindzoras pils uzrunāja Lielbritānijā dzīvojošos bērnus un viņu ģimenes, kuras bija evakuēti no karadarbības zonas. Paužot nesatricināmību un mieru, princese minēja, ka "beigu beigās viss būs labi – Dievs par britu tautu parūpēsies un sniegs uzvaru un mieru".

Jāpiezīmē, ka, izjūtot dziļu piederību tautai un vēloties būt noderīga, kā arī izbaudīt karaliskajai ģimenei neraksturīgu ikdienu, Otrā pasaules kara laikā jauniete iestājās britu armijas palīgdienestā, kļūstot par apakšleitnanti – šķietami trauslā izskata meitene vadīja medicīniskā dienesta mašīnu un turklāt kļuva arī par automehāniķi. Tiesa, autovadītājas apliecību Elizabete II gan tā arī nekad neieguva.

Lai gan šo pieredzi Elizabete II baudīja vien dažus mēnešus, kā vēlāk intervijās atzina princese, tā bijusi neaizmirstama, jo kalpojusi kā kultūršoks – meitene tik reti varēja dzīvot ikdienišķu dzīvi! Tāpat karalienes laikabiedri apgalvo, ka iespēja uz mirkli aizmirst savu karalisko statusu Elizabetei II radās, kad viņas ar māsu Mārgarētu anonīmi devās uz Uzvaras dienas svinībām, vienkārši iejūkot pūlī. Tiesa, par to, cik lielā mierā ar šo māsu soli mierā bija karaliskā ģimene, vēstures liecības klusē.

Savu vīru un ceturtās pakāpes brālēnu, tā laika Grieķijas un Dānijas princi (vēlāk viņš no šī troņa atteicās), Filipu Mauntbatenu, kas tagad zināms kā Edinburgas hercogs, Elizabete pirmo reizi satika 13 gadu vecumā. Jauniņajai princesei Filips iepatikās uzreiz. Abu draudzība attīstījās strauji, pamazām pārtopot mīlestībā. Laikabiedri gan viņus dēvēja par savādu pāri, jo Elizabete II bija klusa un rezervēta, kamēr Filips – reizēm pat uzkrītoši skaļš, trakulīgs un pārdroši vaļsirdīgs.

Tiesa, karalis Džordžs VI meitas sirdsāķīti uzlūkoja ar zināmu nepatiku – neraugoties uz saikni ar Grieķijas un Dānijas karaliskajām ģimenēm, Filips nevarēja lepoties ar ievērojamu bagātību, turklāt viņa šerpais raksturs Elizabetes II tēvā viesa zināmas bažas. Vai meitai izdosies savaldīt ar tik brīvdomīgu garu apveltītu partneri?

Karaļa aizdomas un viedoklis gan vērā ņemti netika – jau 1947. gada rudenī pāris svinēja kāzas Vestminsteras abatijā, un Filips ieguva Edinburgas hercoga titulu. Liellbritānijai atkopjoties no kara izraisītās krīzes, Elizabetes II kāzas gan nedaudz atšķīrās no ierastās monarhijas greznības – runā, ka, lai iegūtu audumu kāzu tērpam, Elizabete II to krājusi gabaliņu pa gabaliņam. Laikam ejot, šādas, karaliskajai ģimenei neraksturīgas, situācijas gan vairs nav piedzīvotas – šodien viennozīmīgi ir jāizceļ arī karalienes vienmēr tik rūpīgi pārdomātais tēls, kas iemantojis daudzu modes pasaules pārstāvju cieņu.

Ne reizi vien karaliene dēvēta arī par stila ikonu, par viņas raksturīgāko iezīmi kļūstot lielai cepurei, kvadrāta formas rokassomiņai un askētiski elegantam kostīmam. Tāpat jāizceļ Elizabetes II rotas – karalienei pieder pasaulē lielākais rozā dimants, kas iestrādāts zieda formas piespraudē.

Atgriežoties pie Elizabetes II jaundibinātās ģimenes, jāmin, ka, lieki netērējot laiku, pāris ķērās pie karaliskās ģimenes kuplināšanas un jau nākamajā gadā Elizabete teicami izpildīja savu princeses pienākumu, dāvājot Filipam dēlu Čārlzu, savukārt 1950. gadā pasaulē nāca karalienes meita Anna.

Pēc diviem gadiem Elizabete II stājās tronī tēva vietā. Viesojoties Kenijā, pāris saņēma ziņu par Džordža VI nāvi, kurš bija aizmidzis mūža miegā. Zīmīgi, ka skumjo vēsti Elizabete II saņēma mirklī, kad atradās kokā uzbūvētā namiņā. Kā liecina laikabiedru teiktais, "kokā viņa uzkāpa kā princese, bet no tā nokāpa jau kā karaliene." 1953. gadā Elizabete II tika oficiāli kronēta par karalieni, cilvēkiem visā pasaulē sekojot līdzi nozīmīgajam notikumam britu karaļnamā.

Lai gan karalienes politiskā vara ir visai simboliska – Elizabete II ir pilnvarota premjerministra un ministru nominēšanai, tomēr lielākoties pilda reprezentatīvās funkcijas, pārstāvot Apvienoto Karalisti un tās domīnijas – Elizabetes II valdīšanas taktika jau no tās pirmsākumiem ļāva Lielbritānijai uzplaukt. Jāpiebilst, ka 1965. gadā karaliene kļuva par pirmo monarhu, kas 50 gadu laikā viesojies Vācijā. Ņemot vērā valstu saspīlētās attiecības pēc Otrā pasaules kara, šis karalienes brauciens bija īpaši nozīmīgs Lielbritānijas attīstībai un tās tēlam pasaules acīs.

70. un 80. gados Elizabete II turpināja aktīvi ceļot, viesoties un pati organizēt starptautiskas pieņemšanas, tā stiprinot sevis pārstāvētās valsts attiecības ar citām zemēm, kā arī iemantojot cieņu un lojalitāti to vadītāju acīs.

Tiesa, tai pat laikā Elizabete II nevēlējās pamest novārtā savu ģimeni. Laika posmā no 1960. līdz 1964. gadam karaliene laida pasaulē vēl divus bērnus – dēlus Endrjū un Edvardu. Tāpat viņa nenogurstoši strādāja, lai veidotu labvēlīgu karaliskās ģimenes tēlu sabiedrības acīs, vienlaikus to tālredzīgi sagatavojot nākotnei. 1969. gadā Elizabete II par savu oficiālo pēcteci un britu troņmantinieku nominēja princi Čārlzu.

Jāpiebilst, ka, neraugoties uz atbildību, ko karalienei nācies uzņemties, Elizabete II nekad nav ar prieku uzturējusies sabiedrības uzmanības centrā. Ne reizi vien viņa izteikusies, ka aizgājušie laiki, kuros ikdiena ritēja mierīgāk, karalienei pietrūkst joprojām. Tieši tāpēc šobrīd, kad daļa monarhijas pienākumu jau nodota prinča Čārlza pārvaldībā, brīvos brīžus Elizabete II ar lielāko prieku pavada vienatnē, lasot detektīvromānus, risinot krustvārdu mīklas vai televīzijā skatoties cīkstēšanās mačus.

Zīmīgi, ka tieši Čārlza privātā dzīve vēlāk karalienei sagādāja arī lielākās raizes. 1981. gadā princis apprecējās ar lēdiju Diānu Spenseri, sabiedrībā izskanot baumām, ka jauniņā meitene uz šādu soli ir burtiski piespiesta. To vēl vairāk pastiprināja vēlāk arvien redzamākās pāra nesaskaņas, kas rezultatējās ar šķiršanos neilgi pirms Diānas traģiskās nāves.

Tāpat Elizabetes II bažas raisīja arī viņas otra dēla prinča Endrjū militārais dienests. Tā ietvaros princis devās arī uz aktīvās karadarbības zonām, tomēr no Folklenda salām, kur norisinājās karš starp Apvienoto Karalisti un Argentīnu un 1982. gadā mira vairāk nekā 250 britu karavīru, Endrjū atgriezās sveiks un vesels.

Izvērtējot Elizabetes II mūžu, neiztrūkstoši ir arī dažādi britu karaļnama skandāli un atentāta draudi. Piemēram, 1981. gadā ikgadējās "Trooping the Colour" jeb "Krāsu marša" militārās parādes laikā, kas notika par godu Elizabetes II dzimšanas dienai, viņas virzienā tika raidīti seši šāvieni, tomēr vienmēr mierpilnā karaliene sava zirga mugurā noturējās, turpinot jāt tālāk tā, it kā nekas nebūtu noticis. Vēlāk gan atklājās, ka uz Elizabeti II izšautās patronas bijušas tukšas, taču šis incidents vēlreiz apliecināja viņas spēju apdomīgi reaģēt pat vissarežģītākajās situācijās.

Zīmīgi, ka, līdzīgi vairākiem saviem priekštečiem, arī Elizabete par savām mājām dēvē Vindzoras pili, savukārt pret Bekingemas pili demonstrējusi acīmredzamu nepatiku. Iespējams, to vēl vairāk saasināja kāds atgadījums, kas Elizabetes II ikdienu satricināja gadu vēlāk pēc "atentāta", kad Bekingemas pilī notika ielaušanās, iebrucējam karalieni pieķerot viņas guļamistabā. Uzzinot, ka notikuma brīdī Elizabete II bijusi viena, prese ātri vien deva zaļo gaismu virknei spekulāciju par karalienes un Edinburgas hercoga laulības dzīvi. Ja jau Filips nebija vienā telpā ar karalieni, iespējams, viņu laulība ir tikai fikcija?

Neraugoties uz izskanējušajām baumām, pāris gan turpināja dzīvot savu ierasto dzīvi, tomēr vissmagāk karaliskās ģimenes autoritāti apdraudēja jau minētās prinča Čārlza un Diānas nesaskaņas, kas tika apspriestas no mutes mutē. Tāpat tabloīdos regulāri gozējās prinča Endrjū un viņa mīļotās Sāras Fērgusones attēli, Sārai esot redzamai attēlos, kuros viņa pavada laiku ar citu vīrieti.

Saistībā ar princeses Diānas nāvi 1997. gadā Elizabete II piedzīvoja arī smagus mirkļus, vairākas dienas atsakoties sniegt publisku paziņojumu par notikušo. Kā liecina vēstures dati, šo laiku karaliene izmantoja, lai ļautu Čārlza un Diānas dēliem aprast ar traģēdiju, tā paužot cieņu pret tuviniekiem. Savukārt mediji tikmēr tiražēja virsrakstus, kuros tika apšaubīta karalienes vēlme organizēt Diānai pienācīgas bēres, kas saspīlēto situāciju vēl vairāk saasināja, līdz nedēļu pēc negadījuma Elizabete II sniedza publisku uzrunu medijiem un sērās slīgstošajai britu tautai saistībā ar traģisko zaudējumu.

Jāpiebilst, ka Elizabetes II dzīvē nav trūcis sāpīgu pavērsienu. 2002. gadā, kad apritēja 50 Elizabetes II valdīšanas gadi Lielbritānijas tronī, viņsaulē aizgāja gan karalienes māsa Mārgarēta, gan māte. Elizabetes II māte, kas tautā bija pazīstama ar titulu Karaliene Māte, mira 101 gada vecumā.

Tiesa, īpaši sirsnīgas ir Elizabetes II attiecības ar mazdēliem. Princis Harijs kādā intervijā gan ir jokojis, ka karalienes ietekme ir tik visaptveroša, ka pārējiem karaliskās ģimenes pārstāvjiem rada zināmu spiedienu.

"Šķiet, nav tādas vietas, kur karaliene nebūtu bijusi. Tas rada zināmu atbildības sajūtu, jo ikvienā vietā, kur viesojamies, vecmāmiņa ir jau radījusi noteikti priekšstatu gan par Lielbritāniju, gan karalisko ģimeni un arī mums kopumā. Viņas ieguldītais darbs ir milzīgs, taču viens nepareizs solis vai neapdomīgs izteikums to var neatgriezeniski sabojāt. Reizēm tas rada pamatīgas galvassāpes," jokojis Harijs.

Lai cik absurdi tas nešķistu, publiskajā telpā ne reizi vien ir izskanējušas arī spekulācijas par Elizabetes II iespējamo nāvi. Cienījamais vecums un ilgais valdīšanas laiks licis uzdot šķietami loģisku jautājumu – kas ar Lielbritāniju notiks tad, kad karaliene dosies aizsaulē?

Kā vēstī "Business Insider", Elizabetes II iespējamās nāves gadījumā dzīve Lielbritānijā tiks paralizēta vismaz uz 12 dienām, kas nepieciešamas bēru organizēšanai un pienācīgai izvadīšanas ceremonijas plānošanai.

Jāpiebilst, ka tas valsts ekonomikai sagādās zaudējumus vidēji miljards sterliņu mārciņu apmērā. Sabiedriskās iestādes un veikali tiks slēgti, turklāt karalienes nāves diena un izvadīšanas datums kļūs par oficiālām brīvdienām.

Tāpat valda uzskats, ka šai gadījumā Lielbritānija var sastapties ar negaidītām grūtībām – kamēr princeses Diānas un Karalienes Mātes nāve radīja starptautiska mēroga saviļņojumu, karalienes Elizabetes, kura izdzīvojusi teju gadsimtu ilgu mūžu, būtiski ietekmējot Lielbritānijas dzīvi gan politiskajā, gan sabiedriskajā un arī ārvalstu komunikācijas jomā, nāve būs notikums, kam, pēc daudzu teiktā, "nav iespējams sagatavoties".

Raksta tapšanā izmantota informācija no Biography.com, Britroyals.com, Business Insider, Telegraph.co.uk, Royal.uk un Imdb.com.