Kāda būtu tava ikdiena bez feisbuka? Stāsts par sociālo iepauzēšanu  (43)

Protams, izdzēšanās no šī tīkla būtu ļoti ekstremāls solis, jo, tik tiešām, mūsdienu vide pieprasa, ka, katram pilntiesīgam sabiedrības loceklim, būtu jābūt tā lietotājam. Bet kuri ir tie mirkļi, kuros mēs zaudējam līdzsvaru, kuros tā vairs nav tikai mūsdienu normu pildīšana, bet jau atkarība, kas destruktīvi ietekmē mūsu ikdienu? Par savu pieredzi ar sociālo tīklu iepauzēšanu stāsta Sandra*, bet situāciju komentē psihoterapeite Aija Apele.

Sandra par to domāja ilgi un tad palūdza brālim nomainīt savu piekļuves paroli...

Sandra bija nogurusi no feisbuka ietekmes uz savu ikdienu, no nelietderīgās prokrastinācijas un destruktīvajām emocijām, kas, iespējams, uzreiz nemaz tik viegli pamanāmas nav. Par to, cik liels laika zaglis ir feisbuks, viņa bija aizdomājusies jau labu laiku atpakaļ. Vispamanāmāk tas, protams, bija jūtams, kad darba uzdevumos, šķirstot feisbuka sienu, novilkt robežu starp profesionālajām un privātajām interesēm nebija viegli. "Kā lai neatbildu uz draudzenes sirdi plosošo vēstuli, ja viņa ir sastrīdējusies ar draugu, un uzaicinājumu uz SOS sanākšanu otrdien pēc darba ar vīna pudeli katrai, kā minimums?" un fokuss no darba uzdevuma pāriet draudzenes attiecību mežģu šķetināšanā un fitnesa nodarbības pārcelšanā par labu kopīgajai vīnošanai. Labi, darīts! Atpakaļ pie darba.

Bet atkal, paralēli pētot konkurenta piedāvāto produkciju, izpētes uzdevumā netīšām tika iegādāti viņu jaunās kolekcijas skaistie svārki, jo tie tik labi piestāvēs jaunajam pavasara mētelītim. Nu gan Sandru pārņēma pat nedaudz vainas sajūta, un viņa nosolījās nenomaldīties interneta piedāvājumos, un koncentrēties tikai un vienīgi esošo klientu aptaujāšanai par tēmu. Bet viena no lojālākajām klientēm bija tikko atgriezusies no mēnesi ilga ceļojuma pa Brazīliju, divi simts fotogrāfiju albuma izskatīšana aizņēma tieši pusstundu. Iecerētais uzdevums atliekās nu jau nevis par piecām, bet piecdesmit piecām minūtēm, arī oma bija sabojāta, jo pārņēma skaudība par citu cilvēku skaisto un piedzīvojumiem bagāto dzīvi, kamēr viņa te kvern pie datora, slīkstot neinteresantajā un neaizraujošajā ikdienā. Par laimi – bija pienācis laiks kafijas pauzei ar kolēģi.

Arī svētkos, kad pasākums nesasniedza ekspektāciju virsotnes, bet atvērtais feisbuks tikai pastiprināja vilšanās sajūtu savā dzīvē, viņai šķita – varbūt tomēr ir laiks mest šo atkarību pie malas. Tomēr Sandra turpināja mazohistiski salīdzināt citu meiteņu astotā marta piedzīvojumus ar saviem – vientuļu sporta zāles apmeklējumu, vakariņas ar mammu un kaķi vs. draudzeņu vakariņām sveču gaismā un milzīgajiem tulpju pušķiem. Fonā mamma kaut ko stāstīja par saspringto situāciju darbā, bet viņa klausījās tikai ar vienu ausi, jo visa enerģija tika koncentrēta uz skaudības savaldīšanu, drukājot apbrīnas pilnu komentāru par draudzenes idilliskajām attiecībām – viņa tikko tika bildināta! Sandra domāja:"Cik stulbi! Pagājušajā nedēļā mana bilde, kurā atrādīju savas sporta zālē iegūtās lieliskās formas, tā taču izpelnījās vairāk nekā simts laikus, vairāk nekā desmit apbrīnas pilnus komentārus no vīriešiem, par to, cik es skaista, sportiska un iedvesmojoša, ar zemtekstu, ka esmu ir arī HOT! Bet neviens no viņiem šodien man puķes uz darbu nenesa, neviens nebildināja. Tā jau ir – pogu nospiest ir viens, bet vai pēc tā "like" varam adekvāti spriest par citu attieksmi pret mums?"

Dažreiz nav skaidrs, vai pasākumi maz ir kā vērti, ja par to neinformējam apkārtējos. Pagājušajā nedēļas nogalē, tiekoties ar draudzenēm, Sandra pavadīja divas stundas pucējoties, un tas atmaksājās, jo vakars tika iemūžināts vairākās bildēs, kuras savā profilā nopublicēja ne tikai viņa, bet arī visas pārējās draudzenes, un viņas visas tiešām izskatījās fantastiski.

Draudzenes malkoja vīnu, un no malas tā noteikti bija skaudības vērta situācija, viņas – četras lieliskās draudzenes, gluži kā Seksā un lielpilsētā, baudīja vakaru omulīgā gaisotnē. Bet sarunas nevedās, jo kāda ik pa laikam blenza telefonā, skaitot tikko nopublicētajām bildēm laikus. Lai gan draudzenes tikās bieži, likās, ka viņa patiesībā neko par viņām nezina. Īsti jau arī nebija nekā, ko pajautāt, jo par visiem virspusējiem faktiem bija informēta – pateicoties tam pašam feisbukam. Visu, kā jau draudzenei pienākas, bija salaikojusi un nokomentējusi. Patiesībā Sandrai bija garlaicīgi un viņa nevarēja sagaidīt, kad varēs mājās atkorķēt karstvīnu, iekāpt vilnas zeķēs un izsmieties no sirds, nu tik ļoti no sirds, kad smejoties ir jāraud un sāp vēders. Ilgojās pēc laika, kad situācijas nebija nepārtraukti jāiemūžina.

Pēdējais piliens bija svētdienas pēcpusdiena brāļa kompānijā. Pēc garās un nogurdinošās darba nedēļas, daudzajām stundām birojā pie datora bija tik jauki pamētāt bumbu svaigā gaisā bez īpašām ekspektācijām, tikai viņa, brālis, un bumba. Viss bija labi, līdz viņai galvā iešāvās doma: "Šī taču ir feisbuka posta vērta nodarbe! Re, kā es kvalitatīvi pavadu laiku ar ģimeni, džemperis arī man izskatās ļoti labi, ieturot "es nesatraucos par to kā izskatos, bet tomēr izskatos lieliski" stilu, turklāt mēs sportojam!" Prasīties prasījās to iemūžināt un ielikt savā taimlainā... Stop! Sandra sevi domās iepļaukāja, kaut kas ir nogājis greizi! "Kāpēc es vairs neprotu baudīt procesu, par to nelieloties vai nepastāstot visai apkārtējai pasaulei? Kāpēc mana laika pavadīšana, mans izskats vai es pati, kā personība, esmu vērtīga, tikai gūstot apstiprinājumu no citiem?"" nepārtrauktā sevis salīdzināšana ar citiem bija viņu nogurdinājusi. Sandra nevis iemūžināja savu pēcpusdienu ar brāli, bet pieņēma lēmumu. Viņa lūdza brāļa atbalstu, lai nomaina viņas kontam paroli, lai, pat ja atkal sagribētos, ieeja viņai būtu liegta.

Nu jau nedēļu Sandra nav bijusi sociālajos tīklos un, atbildot uz jautājumi, vai ir kādi ieguvumi, atbild īsi un konkrēti: "Es labāk koncentrējos un fokusējos uz esošo mirkli un situāciju, darbā nenovirzos no izpildāmajiem uzdevumiem, komunikācijā ar apkārtējiem iesaistos, iedziļinos un klausos pa īstam, nevis pa pusei, paralēli šķirstot feisbuku. Dzīvoju šeit un tagad ar to, kas ir un kā nav, nevis virtuālajā jeb paralēlajā realitātē. Man ir vairāk laika, ir mazinājies spiediens sevis radītajam perfektās dzīves tēlam sociālajos tīklos un man ir vairāk pārliecības pašai par sevi, kuru nebaroju ar bezpersoniskiem laikiem jeb ātrajiem apmierinājumiem, kas tikai apmāna mūsu sāta sajūtu. Tāpat kā, beidzot rīt saldumus, – sagaidām mirkli, kad patiešām tos gribas mazāk! Ir mazinājies spiediens sevis radītajam perfektajam tēlam!"

Komentē psihoterapeite Aija Apele:

"Tiek lēsts, ka 80% no sociālo tīklu lietotājiem ir vecumā no 12 līdz 30 gadiem, tātad vissvarīgākajā vecumposmā, kad personībai ir jāveic būtiski attīstības, izglītības, karjeras un attiecību veidošanas uzdevumi. Ir pierādīts, ka sociālo tīklu pārmērīga lietošana ir saistīta ar noslieci uz depresiju, zemu pašcieņu, zemu stresa toleranci (nespēju tikt galā ar ikdienas stresu), zemām sekmēm mācībās (vai darbā), neveselīgām verbālās un fiziskās agresijas izpausmēm u.c. emocionālām problēmām. Pārmērīgas sociālo tīklu lietošanas gadījumos var attīstīties atkarība, kuru pieskaita pie "ne-vielu" atkarībām jeb tehnoloģiju atkarībām, kas pieskaitāmas pie specifiskām psiholoģiskām atkarībām. Sociālo tīklu atkarības mehānisms ir līdzīgs jebkurai atkarībai – par to liecina dažādas pazīmes, piemēram, kontroles zudums (citas aktivitātes tiek aizstātas, nespēja novērsties un pārtraukt aktivitāti), atkarīga pieraduma izveide (pavadītais laiks pieaug, savukārt gandarījums krīt), rodas konflikti reālajā dzīvē, abstinences sindroms (aizkaitināmība, nomākts garastāvoklis, trauksmes simptomi, garastāvokļa svārstības nesaņemot kārtējo "soctīklu" devu) u.tml.

Atkarības nerodas pēkšņi, uz līdzenas vietas, – atkarības iemesls ir zema pašcieņa un citas emocionālas problēmas. Pastāv dažādi viedokļi par sociālo tīklu atkarību – tā tiek attiecināta gan uz trauksmes stāvokļu spektru, tajā skaitā obsesīvi-kompulsīvām iezīmēm (uzmācīgas domas, nepārvarama vēlme atkārtot noteiktu uzvedības rituālu, kas notiek cīnoties ar iekšēju trauksmi), ko mēs varam novērot, gan uzmācīgā vēlmē sevi eksponēt, gan ziņojumu vai "like" pārmērīgā pārbaudē, u. tml. Tiek lietots arī jēdziens "sociālo tīklu depresija", kas atklāj tendenci, ka cilvēki ar noslieci uz depresiju kļūst par pārmērīgiem to lietotājiem, un otrādi – pārmērīga sociālo tīklu lietošana pastiprina depresijas izpausmes. Tāpēc, ieteicams sociālos tīklus lietot ar mēru, neaizvietot ar tiem reālo dzīvi, bet ja nu atkarība radusies – meklēt psiholoģisku/ psihoterapeitisku palīdzību, lai noskaidrotu, kāpēc realitāte ir kļuvusi neizturama, attīstītu pašcieņu, un iemīlētu sevi un dzīvi realitātē."

*vārds mainīts.