Marika sāk savu stāstu ar laiku, kad mamma un tētis vēl dzīvojuši kopā: "Kad man bija septiņi vai astoņi gadi, mēs ar mammu, tēti, brāli Imantu un māsu Almu devāmies nedēļu garā pārgājienā pa Latvijas mežiem. Gulējām un dzīvojām teltī, tikai mamma, kurai no mazām telpām ir fobija, gulēja satinusies plēvēs pie telts. Tētis tās sauca par izdzīvošanas nometnēm, tā bija viena no labākajām vasarām manā mūžā, tagad vairs uz tādām nebraucam." Marika stāsta par savu dzīvi pirms bērnu nama un to, kā tas ir – piedzīvot transformāciju no meitenes par sievieti tik neģimeniskā vidē.
Kamēr Eiropas Savienībā aizvien lielāku popularitāti gūst SOS ciemati vai audžuģimenes, Latvijā joprojām vairāk nekā tūkstoš trīs simti bērnu dzīvo bērnu namos. Patiesībā tikai 10-15 % no bērnu nama bērniem ir palikuši bez neviena tuvinieka jeb ir bāreņi, lielākā daļa ir no ģimenēm izņemti vai arī neviens no radiniekiem nav ar mieru kļūt par aizbildni. Kā tas ir uzaugt bērnu namā un vai vide ir gana ģimeniska un atbalstoša, lai izveidotos jaunas sievietes personība?
Mūsdienās, kad sievišķību slavina uz katra stūra – tev ir jābūt koptai, maigai, puķainai un gādīgai, tajā pašā laikā jābūt visu varošai, pelnošai, uz karjeru orientētai, sociāli aktīvai un neatkarīgai. Bieži vien dzīvot līdzi visiem šiem uzstādījumiem nav reāli, lai kā mēs censtos un lai cik līdzekļu neieguldītu pašattīstībā. Bet kādas ir iespējas tuvoties šim ideālam, ja dzīve jau no sākta gala nav lutinājusi?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
