Motocikls un papēžkurpes ir savienojamas lietas. Baikere Elena par sievietēm uz riteņiem  (14)

Elena ir uzņēmīga un aktīva meitene – savas dzīves laikā gleznojusi, dziedājusi, spēlējusi klavieres un ģitāru, astoņus gadus nodarbojusies ar jāšanas sportu, ziemās aizraujas ar slēpošanu, veiko pa ūdens virsmu pat Ziemassvētkos un tagad neatņemama viņas dzīves sastāvdaļa ir braukšana ar motociklu. "Daudz cilvēku domā, ka es daru visu," nosmej atraktīvā meitene. "Kād man cilvēki jautā, ko es daru, tad daudz kas pat dažreiz piemirstās. Bet man ir problēma – es daudz ko daru, bet nevienu no tām lietām neaizvedu līdz augstākam līmenim, taču, ceru, ka ar moci būs citādāk."

Ikdienā Elena studē arhitektūru, taču katrā brīvajā brīdī steidz pie savām pēdējā laika lielākajām kaislībām – motocikla un veikborda.

Kā tiek uztvertas sievietes "baikeru" vidū un vai dzīve uz diviem ratiem ietekmē sievišķību? Elena atklāj visas kārtis.

"Vispār man moči vienmēr ir patikuši. Jau bērnībā vienmēr teicu mammai, ka ļoti gribu kvadraciklu, jo vienmēr ir paticis darīt visādas trakas lietas."

"Pagājušā pavasarī mēs ar draudzeni vienkārši izdomājām aiziet paballēties. Es alkoholu nelietoju, tāpēc aizbraucām ar mašīnu. Piebraucām pie kluba, bet pie ieejas stāv trīs moči. Nolikām mašīnu stāvvietā, bet pirms es mašīnu noslāpēju, es paspēju pēdējām mocim uzmirkšķināt ar tālajiem. Un, jā..." smejas Elena.

Iepazīšanās ar motociklistiem novedusi pie tā, ka dāmas kurpītēs un kleitiņās kārtīgi izvizinātas pa Rīgas ielām.

"Bija traki, bet forši. Vairāk gan es svešam cilvēkam uz moča nekāptu, jo tagad zinu to visu, kā tas vispār ir vadīt moci, un atceros, kā tas čalis brauca – reāli pārgalvīgi! Tas bija traki, bet es esmu pateicīga, protams. Pēc tam tas puisis iedeva man mašīnas aromatizētāju – to, kas parasti pie spoguļiem karājās, un uz šīs eglītes bija rakstīts foruma nosaukums "Freeriders.lv", kurā tagad esmu arī es. Puisis teica, ka tas ir baikeru forums, kurā savā starpā visi sapazīstas un, ja piereģistrēsies, kāds noteikti tevi vēl izvizinās."

Bija pagājis jau zināms laiks, kad Elena atkal atcerējusies par šāda foruma nosaukumu. Piereģistrējusies un sapratusi, cik cilvēki ir atsaucīgi un draudzīgi, viņa jutās patīkami. Pavisam drīz jaunie draugi bija Elenu iedrošinājuši un meitene izdomāja, ka laiks viņai pašai nolikt A kategorijas tiesības.

"Pieteicos, pabraucu un reāli ļoti ātri noliku tiesības – no pilnīgas nulles mēneša laikā."

Elena parasti ļoti ātri apgūstot lietas – kad viņa pirms mazāk nekā desmit gadiem no Krievijas atbraukusi dzīvot uz Latviju, nemācējusi ne vārda latviski, taču pēc šeit pavadītas vasaras, uzsākusi mācību gaitas latviešu skolā. Elena latviski runā perfekti, bez jebkāda akcenta.

"Kaut kā sanāca, ka pēc divām nedēļām, kad noliku A kategorijas tiesības, es nopirku moci. Un tad vēl pēc divām nedēļām es to pateicu mammai," amizanto situāciju atceroties, stāsta Elena.
Neviens no radiniekiem šo vēsti nemaz nezināja. "Es zināju, ka mana mamma ir pilnīgi pret to, jo viņa uztraucās, protams. Bet notikumus es viņai paziņoju tā – "Whatsapp" uzrakstīju "Čau" un aizsūtīju bildi uz moča. Viņa man pretī atsūtīja jautājuma zīmi. Es tad viņai atbildēju, lai neuztraucas, ka ar mani viss labi, tas ir mans mocis un es esmu laimīga." Elena teic, ka mamma sākotnēji esot bijusi šokēta un dusmīga arī, bet tagad jau viss ir kārtībā un mamma saprotot meitas izvēli. Arī draugi meiteni atbalstot un neviens nav teicis, ka tā esot bijusi slikta ideja.

Elena atklāj, ka sākotnēji esot braukusi ārkārtīgi piesardzīgi, taču tagad jau ir pieradusi un izjūtot spēkratu, pabraucot ātrāk un ekstrēmāk, bet tieši tas dodot "to īpašo sajūtu". "Iespējams, tā ir mana problēma, ka uz moča man nav bail. "

Lai arī ikdienā Elena pārsvarā pārvietojas ar motociklu, tas vairāk esot paredzēts sajūtu ķeršanai, ne nonākšanas no punkta "A" uz punktu "B". "Kad es braucu ar moci, manī ir tāda, kā brīvības sajūta. Grūti aprakstīt to fīlingu, kas ir iekšā."

Mīlestība pret spēkratu Elenai ir tik liela, ka ziemas periodu tas esot nostāvējis dzīvojamā istabā, un Elenai paticis, piemēram, sēdēt uz motocikla un spēlēt "Xbox". "Jau februārī un marta sākumā ļoti gribējās izvilkt moci un braukt."

Elena šobrīd ir sākusi iet uz treniņiem, lai jau pavisam drīz varētu piedalīties sacensībās – tas esot viņas tuvākais mērķis. "Es esmu maksimāli laimīga, ka manā dzīvē ir kaut kas tāds. Nevaru iedomāties šobrīd savu dzīvi bez motocikla," teic aktīvā meitene.

Jautāta, kur tiek novietota rokassomiņa, pārvietojoties ar motociklu, Elena sāk smieties. "Kad braucu ar moci, man nav līdzi rokassomiņas. Man ir mugursoma. Citreiz mantas vispār neņemu līdzi – ir maziņš bagāžnieks, kur var ielikt maku. Priekšā vieta telefonam, bet sīkumi kabatās." Runājot par veikala apmeklējumu, viņa stāsta, ka reiz mugursomā esot vests arbūzs. "Tas gan bija briesmīgi smagi".

"Vīriešiem ļoti patīk, ka meitene ir uz moča," atklāj Elena.

Elena novērojusi, ka katru gadu motociklistu vidē parādās arvien vairāk sieviešu. "Viennozīmīgi – vīriešu ir vairāk, bet sieviešu skaits šajā pulciņā katru gadu pieaug. Mūsu kompānijā procentuāli varētu būt aptuveni 15-30% sieviešu. Bet meitenes ir! Ir tādas, kas liek tiesības, kādas, kurām jau ir tiesības, bet kāda ir līdzi kā otrā pusīte. Ir arī daudz meiteņu, kuras ir nolikušas tiesības, bet viņām vienkārši ir bail braukt."

Vaicāta, vai, pārvietojoties ar motociklu, netiek pazaudēta sievišķība, Elena atbild: "Ir gadījies, ka uzkāpj uz moča, bet somā – kleita, kosmētika, taisnotājs, kurpes. Atbraucu, pārģērbjos, sapucējos un ballējos – līdzi viss sieviešu komplekts. Protams, cilvēki ir dažādi, bet mums viennozīmgi meitenes pucējās, kopj sevi – nav tā, ka uzkāpj uz moča un pārvēršas par vīrieti. Varbūt varētu atšķirties, kā tās meitenes brauc – citas nedaudz baidās, bet citas vienkārši laiž uz priekšu," nosmej Elena. "Tāpat varbūt atšķiras kaut kādas tehniskās zināšanas, taču tikpat labi var būt vīrietis, kas neko nesaprot no tām tehniskajām lietām – tas viss atkarīgs no cilvēka."