HIV jeb imūndeficīta vīrusā ir kaut kas fascinējoši biedējošs. Kā kaut kas neredzams, var būt tik bīstams? Universitātes laikā rakstot kursa darbu par šo tēmu, manī tika salauzti daudzi priekšstati un stereotipi. Pirmkārt, liels bija šoks, apstrādājot datus, uzzināt, ka Latvijā jauno inficēto gadījumu skaits visbiežāk ir tieši heteroseksuālo cilvēku vidū. Otrs stereotips, kurš tika salauzts, bija par to, ka HIV ir tas pats, kas nāves spriedums. Patiesībā, mūsdienās ar veiksmīgi piemērotu un laikus sāktu terapiju, dzīves ilgums var būt pat septiņdesmit gadi. Bet Latvijas sabiedrībā joprojām valda daudz aizspriedumu un nezināšanas par šo infekcijas slimību. Sarunājos ar Māru, kas jau sešus gadus ir HIV pozitīva.
Ar Māru (vārds mainīts) tiekos kādā no parkiem, ārā valda jauka pavasara diena, čivina putni un saulīte silda degunus. Plānotā intervija izvērtās sarunā par un ap dzīvi. Mani aizrāva un aizkustināja, cik dzīva un iedvesmojoša ir šī sieviete, kas sevī nēsā šo it kā nāvējošo vīrusu.
Māra stāsta: "Inficējos pirms sešiem gadiem, mani inficēja ļoti parasts, normāls vīrietis, ar kuru tajā laikā biju attiecībās. Nekad nebūtu iedomājusies, ka kaut kas tāds varētu notikt ar mani – braucu uz LIC (šeit un turpmāk tekstā Latvijas Infektoloģijas centrs) un raudāju: "Lūdzu, lūdzu, kaut tas nebūtu HIV, jebkas cits, tikai ne HIV, kaut vai vēzis vai hepatīts, tikai ne HIV! Lai gan zemapziņā jau zināju, ka tāpat vien pēc ikgadēji nodotajām asins analīzēm uz LIC nesūta..."
Tajā laikā Mārai bijusi ļoti maza izpratne par to, ko HIV patiesībā nozīmē, tikai biedējošas asociācijas, ka tas ir kaut kas šausmīgs un nāvējošs. "Un tad tev pasaka to, no kā tu visvairāk esi baidījies – esat HIV pozitīvs. Es biju šokā, visa mana ideālā dzīve sabruka, visa mana nākotne. Man stāstīja visus manus pienākumus un atbildības, lika parakstīt dažādus papīrus, teica, ka tas neesot dzīves gals, noņēma analīzes vīrusa stadijai un vīrusa slodzei, bet to visu atceros kā pa miglu, '' atmiņās dalās Māra. Pēc tam viņa aizbraukusi mājās, aizvērusi aizkarus un iekritusi gultā. To viņa neesot pametusi veselu mēnesi...
Mani izglāba suņuks
Nāvējošās brūces
Uz pieres jau nav rakstīts
HIV pozitīvā ietekme
Uz atvadām prasu, kas ir grūtākais un labākais, ko Māra var pateikt par HIV infekciju: "Protams, katrs HIV inficētais ir saplānojis savas bēres, tas ir neizbēgami – HIV asociējas ar nāvi, grūtākais ir morālais un garīgais smagums, bet paiet laiks, un tu saproti, ka gluži jau tā tas nav. Patiesībā HIV infekcija ir mainījusi manu dzīvi uz pozitīvo pusi. Cenšos katru dienu novērtēt un izbaudīt, dzīvoju ar pilnu krūti, ja tā varētu teikt. Lai cik neticami tas neizklausītos, bet nebūtu HIV infekcijas, diez vai es būtu tāds cilvēks, kāds es esmu tagad."
"Ko man patīk darīt?" Māra lēnām atbild uz manu jautājumu. Sabīstos, ka varbūt esmu nošāvusi greizi ar savu jautājumu, bet viņa pasmaida un atbildes birst kā pupas: "Man patīk pavadīt laiku svaigā gaisā, man patīk braukt ar riteni, man patīk skriet un iet pastaigās kopā ar suņuku. Apceļot Latviju, ļoti patīk dažādas ekskursijas. Ar draugu bieži braucam geokešingā, kas ir labs komandas piedzīvojums, es vairāk palīdzu ar loģiku, viņš savukārt veic ekstrēmāko daļu – aizlec, aizlien vai uzrāpjas slēpnī. Piemēram, es saprotu, ka slēpnis ir kokā, viņš rāpjas pakaļ, nomet man lapiņu, es to parakstu un metu viņam atpakaļ. Un ziemā es peldu, ļoti daudz. Un suņuku es visur ņemu līdzi, viņa ir iemācīta gan skriet pakaļ ritenim, gan peldēt. Es viņu mīļi dēvēju par Ūdensžurku," Māra stāstot plaši smaida. Viņai ir ļoti gaišs un jauks smaids. Vaicāju, kas ir tas, kas liek viņai smaidīt: "Man patīk, ja varu kādam palīdzēt. Man no HIV inficēto puses ir izveidojusies draugu grupa, ar kuru tiekamies ik pa vienai vai divām nedēļām, tad izrunājam, kas katram par sāpi, un viens otru atbalstām. Tā ir tāda milzīga kopības sajūta, kas liek man smaidīt. Turklāt mēs kopā ejam uz kino, atpūšamies un braucam izbraukumos," Māra pasmaida un uz atvadām atgādina, cik svarīgi ir pārbaudīties, lai nenodarām pāri sev vai citiem, un aizminas ar riteni mājup.
Bet es sēžu un domāju, ka man tagad HIV asociēsies ar saulaino dienu parkā, smaidīgo meiteni uz velosipēda un viņas uzticamo sirdsdraugu – suņuku...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
