HIV jeb imūndeficīta vīrusā ir kaut kas fascinējoši biedējošs. Kā kaut kas neredzams, var būt tik bīstams? Universitātes laikā rakstot kursa darbu par šo tēmu, manī tika salauzti daudzi priekšstati un stereotipi. Pirmkārt, liels bija šoks, apstrādājot datus, uzzināt, ka Latvijā jauno inficēto gadījumu skaits visbiežāk ir tieši heteroseksuālo cilvēku vidū. Otrs stereotips, kurš tika salauzts, bija par to, ka HIV ir tas pats, kas nāves spriedums. Patiesībā, mūsdienās ar veiksmīgi piemērotu un laikus sāktu terapiju, dzīves ilgums var būt pat septiņdesmit gadi. Bet Latvijas sabiedrībā joprojām valda daudz aizspriedumu un nezināšanas par šo infekcijas slimību. Sarunājos ar Māru, kas jau sešus gadus ir HIV pozitīva.
Ar Māru (vārds mainīts) tiekos kādā no parkiem, ārā valda jauka pavasara diena, čivina putni un saulīte silda degunus. Plānotā intervija izvērtās sarunā par un ap dzīvi. Mani aizrāva un aizkustināja, cik dzīva un iedvesmojoša ir šī sieviete, kas sevī nēsā šo it kā nāvējošo vīrusu.
Māra stāsta: "Inficējos pirms sešiem gadiem, mani inficēja ļoti parasts, normāls vīrietis, ar kuru tajā laikā biju attiecībās. Nekad nebūtu iedomājusies, ka kaut kas tāds varētu notikt ar mani – braucu uz LIC (šeit un turpmāk tekstā Latvijas Infektoloģijas centrs) un raudāju: "Lūdzu, lūdzu, kaut tas nebūtu HIV, jebkas cits, tikai ne HIV, kaut vai vēzis vai hepatīts, tikai ne HIV! Lai gan zemapziņā jau zināju, ka tāpat vien pēc ikgadēji nodotajām asins analīzēm uz LIC nesūta..."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
