Sieviešu skrējiena vēstnese Linda: pēc 12. jūnija botas tomēr miskastē nemetīšu  (1)

Ar Lindu tiekamies Daugavas promenādē, laiski pastaigājoties un baudot silto jūnija saulīti. Rodas sajūta, ka esam pazīstamas jau sen, saruna ir viegla un gaiša - mēs varētu pļāpāt stundām ilgi, tomēr ir jānokoncentrējas uz galveno uzdevumu, jāuzzina skrējiena vēstneses skriešanas pieredze.

Linda ar Sieviešu skrējienu bija saistīta jau pagājušo gadu, būdama Martas Grigales producente, nolēmusi, ka Martai noteikti jāiesaistās šajā pasākumā. Pieredze esot bijusi ļoti patīkama, līdz ar to Linda nolēmusi, ka šogad laime jāizmēģina pašai. Ieraugot, ka instagramā tiek rīkots konkurss un ka uzvarētāja varēs kļūt par Sieviešu skrējiena vēstnesi, Linda, daudz nedomājot, pieņēmusi izaicinājumu.

"Mans draugs ir fotogrāfs, līdz ar to bilde nebija problēma – pēdējā brīdī, naktī, devāmies ārā, lai pilnīgā tumsā uzņemtu skriešanas foto. Lai kaut ko redzētu tumšajā Gaujas krastā, visapkārt sakarinājām zibspuldzes un centāmies uzņemt pēc iespējas labāku foto. Domāju, ka pusi darba padarīja labais foto, bet pusi – mans atklātais pieteikuma teksts," stāsta Linda.

Lindas pieteikuma teksts: " Visvairāk man patīk gulēt. Un ļoti ilgi. Brīvdienās mani jāvelk aiz kājas ārā no gultas. Vispār arī darba dienās. Katru gadu, skrienot kādu no maratonu mazajām distancēm, vēlos sev iesist ar lāpstu par to brīdi, kad pieteicos. Katrs gājiens uz sporta zāli, katrs vakara skrējiens man ir ārprātīgi mokošs. Toties, cik liela ir uzvaras sajūta par paveikto! Grandioza! Noteikti trīs reižu kreptīgāka nekā lieliskajiem cilvēkiem, kam viss šis sportiskais ritums un možums ir ikdiena. Par savām varenajām uzvarām man nepieciešams vēstīt visiem parastajiem cilvēkiem, kuriem arī ir tik grūti saņemties jebkurai liekai kustībai, jo, ja to var lielākā ciema sliņķe, to noteikti var ikviens."

Vaicāju, vai Lindai nav bail no lielā sieviešu pūļa, atceroties savu personisko pieredzi – lielais sieviešu bars bija iespaidīgs.

"Ha - ha, tā jau ir – kur sievietes, tur problēmas. Man liekas, ka Latvijā organizatori varētu ņemt priekšzīmi no Igaunijas, jo tur ļoti labi bija sakārtots starta jautājums – ik pēc piecām minūtēm tika laistas lielākas grupiņas, bet ne visas dalībnieces reizē. Vēl es gribētu atzīmēt, ka tās dalībnieces, kuras saprot, ka kādā mirklī skrējiens kļūst par grūtu, nu, lūdzu, apstājieties vai atpūtieties trases malā! Skrienot tas tomēr var radīt nevajadzīgas traumas, ja pēkšņi nākas uzskriet virsū kādai, kura ir izdomājusi notupties ceļa vidū!"

"Domāju, ka 12. jūnijā viss būs kārtībā, jo piedalījos izmēģinājuma skrējienu Tallinā. Arī tur tiek organizēts sieviešu skrējiens, bet tur gan ir uz pusi vairāk dalībnieču – ap 15 000. Ar pārējām skrējiena vēstnesēm saorganizējāmies un rullējām uz Igauniju. Man jau liekas, ka tik labā formā kā tagad neesmu bijusi nekad, pēc 7-7,5 kilometru skrējiena nebija pat piekusuma. Protams, tas jau vairāk ir atmosfēras pasākums, nav tā, ka 12. jūnijā skriešu uz kādu rekordu, vairāk izbaudīšu svētku atmosfēru. Sieviešu skrējienu es mīļi saucu par gada grandiozāko ballīti, pēc kuras nākamajā rītā nesāpēs galva," smejas Linda.

"Domāju, ka sievietēm ir nepieciešams savs īpašais skrējiens, jo bieži vien mums vajag nedaudz lielāku iedrošinājumu, lai sāktu. Ir jau arī sievietes, kuras skrien ilgi un garas distances, bet ir arī meitenes, kurām jau viens kilometrs ir izaicinājums, bet 15 kilometri šķiet kaut kas nereāls. Tad nu, lūk, sieviešu skrējiena mērķis ir motivēt tās, kuras vēl nav saņēmušās, bet lai arī viņas motivētos un izjustu gandarījuma garšu. Es arī atceros savus pirmos piecus kilometrus, tajā laikā tas likās kaut kas vienreizējs, tagad jau smieklīgi, bet ar kaut ko ir jāsāk," smaida meitene ar sirsnīgajiem smiekliem.

"Un zini ko?! Patiesībā jau sieviete ir tā, kas motivē otru sievieti. Ja redzi, ka vienai ir smuks tērps, arī gribas labi izskatīties. No sākuma draugi bija šokā, vaicāja, vai tad es pirms tam vispār esmu sportojusi, jo es ikdienā neaizraujos ar sportisko atskaitīšanos sociālajos tīklos, kas tagad ir tik ļoti populāra. Tagad kā programmas vēstnesei sanāk arī aktīvāk informēt apkārtējo tautu par manām aktivitātēm. Palīdz jau arī tas smukais sporta tērps, tagad man to ir tik daudz, tie ir jauni un skaisti, gribas jau, lai cilvēki tos redz. Tas arī motivē saņemties un izvilkties uz ielas paskriet. Bet galu galā vissvarīgākais – lai apģērbs ir ērts. Ja botas būs skaistas, bet spiedīs, nebūs nekāda labuma, tikai zili kāju nagi," stāsta Linda.