Mani sauc Genoveva, jā, kā tajā jaukajā latviešu dziesmā: "Genoveva, Genoveva..." Pagaidām es dzīvoju viena, jo gaidu savu īsto un vienīgo, bet viņš kā nenāk, tā nenāk, un rēķinus es turpinu maksāt viena pati. Lai gan galvaspilsētas šarms mani vienmēr ir vilinājis, dažreiz šķiet, ka varbūt būtu jāmet viss pie malas un jābrauc pie kāda saimnieka, kurš meklē sievu lauku sētā? Šādas pārdomas mani pārņem aizvien biežāk, iespējams, jo man tik ļoti riebjas mans jaunais, prestižais PR aģentūras projektu vadītājas amats. Jebkurā gadījumā es neesmu viena, man ir manas draudzenes, kuras tāpat kā es – mīl un besās par savu ikdienu. Viņas ir mans balsts un stiprie pleci, bet tajā pašā laikā ir lietas, ar kurām kaut kādu iemeslu dēļ šķiet, ka prātīgāk būtu padalīties tikai savā blogā. Kamēr nenospiežu "publish", tikmēr jau tā ir tāda kā 21. gadsimta dienasgrāmata. Varētu jau rakstīt ar roku, domāju, cik tas būtu romantiski un skaisti, es ar tintes pildspalvu rakstu savas pārdomas, sēžot pie koka piknika galdiņa ar ingvera tēju, bet, esot godīgai pašai pret sevi, manas laikmetīgās hu*$%as ir pelnījušas laikmetīgo "typing".
Bet ko nu par to, man beidzot jānoraksta no sirds vakardiena. Tātad: viss sākās ar brokastīm – ieejot virtuvē, mani sagaidīja vairāk nekā nepatīkams pārsteigums – bija applūdusi veļas mašīna. Drēbes netīras, bet man mini baseins līdz potītēm virtuvē. Nu kādā sakarā? Bļāviens! Nokliedzos un, sakņupusi uz celīšiem, centos aptvert postažas izmērus. Nu neko, aizskaitīju līdz desmit (tas nepalīdzēja), ierāvu šļuku vīna (tas palīdzēja nedaudz labāk), un zvanīju kaimiņam, kurš, protams, necēla. Uzzvanīju arī brālēnam, bet viņš ar sievu, izrādās, ir romantiskā izbraukumā Igaunijā. Savam bijušajam it kā jau varētu uzzvanīt, mēs taču palikām "draugi". Ai, ko tur, esmu taču neatkarīga, pelnoša sieviete – izsaukšu santehniķi. Sieviešu žurnāli ir pilni ar idejām, kā iepazīties ar savu īsto, varbūt man gadīsies kāds jauks meistars ar zelta rokām. Varbūt man tiešām ir laiks mest pie malas visus tos pilsētas švītiņus ar viņu lattēm un instagramiem? Tā pie sevis domāju, paralēli zvanot meistaram.
Meistaru sarunāju uz pulksten 16, kas ir lieliski, jo nozīmē, ka varēšu ātrāk iet prom no sava darba, kur šobrīd uzturēties ir elle burtiskā nozīmē, jo ir saplīsis kondicionieris. Pusdienu pārtraukumā sazvanījos ar Māriņu, kura mani iedrošināja, ka santehniķis ir tips, kurš noteikti jāpamēģinot katrai sievietei. "Galu galā, tu nekad nezini, kur un kā sastapsi savu īsto un vienīgo mīlu, tu taču esi pelnījuši pašu pašu labāko," Māriņa dūdoja man austiņā, lai gan apzinājos, ka viņa ir pie stūres un viņas veltītā uzmanība mūsu sarunai ir aptuveni 25 procenti. Bet nekas! Varbūt es tiešām esmu pelnījusi vismaz jestru vasaras romāniņu?!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
