Skumbriju pavēlnieces jeb Zvejnieces Martas stāsts par mūža mīlestību – jūru  (2)

Šajā nedēļas nogalē teju visos piejūras ciemos norisināsies Zvejnieksvētki. Svētku gaidās uzrunājām Martas kundzi un viņas meitu Lienu, lai uzzinātu, kāda ir īstas zvejnieces, nevis zvejnieka sievas dzīve, kad nevis kāds jāgaida krastā un no tā atkal jāatvadās, bet gan pašai jādodas zivju meklējumos kopā ar vīriem.

Marta visu mūžu dzīvojusi Kaltenē, neskaitot tos gadus, kad pa astoņiem mēnešiem devās jūrā. Kad viņai vaicāju, cik tad gadi pavadīti jūrā un cik tagad pašai, viņa atbild: "Vai, viss mūžs. Es gandrīz piedzimu laivā, tētis mani ņēma līdzi jūrā jau pavisam maziņu, es ar tīkliem ņēmos. Visa dzīve saistīta ar zivsaimniecību. Bet cik tad man tagad pašai? Oi, daudz, daudz. 77, nē 76 gadi, bet vispār es gadus neskaitu un nemaz man neprasiet, par gadiem neko neatceros, kuros gados darīju to vai šo. Es tik dzīvoju nost."

Punkts un āmen, Martas kundze nevēlas vai patiešām neatceras, to pat viņas meita īsti nezina, atminēties un citiem stāstīt atsevišķas dzīves epizodes, skaldīt pa gadiem savu dzīvi, kurā visa kā bijis gana – gan prieka, gan mīlestības, romantikas, grūtas izdzīvošanas, vilšanās un rūgtuma. Bet jūru Marta mīl joprojām. Vaicāju, vai un cik bieži Marta aiziet līdz jūrai, kas no mājas ir aptuveni 200 metru attālumā. "Vai, ko ta iet, eju jau eju, arī guļu, ja gribas, bet es jau te pa logu visu redzu," negribīgi stāsta Marta.

Lai gan Marta visu bērnību teju pavadījusi tēva zvejas laivā un visai loģisks bijis arī viņas nākotnes ceļš, darbu viņa dabūjusi vien 20 gados. "Jau 16 gadu vecumā pieteicos darbā uz kuģiem, bet paņēma tikai 20. Uzreiz tiku uz lielajiem kuģiem, tie jau bija PSRS laiki. Pa septiņiem astoņiem mēnešiem braucu prom, kuģojām pa Āfriku, Atlantiju, Arktiku, visur kur. Pamatā zvejojām skumbriju," atminas Martas kundze.

Vaicāju, ko tad tik jauna sieviete darīja uz lielajiem kuģiem, zvejniece norāda, ka viņa, tāpat kā vēl 199 sievietes, strādāja zivju cehā. Jā, kuģi bija tik lieli, ka uz tiem darbs bija tieši 200 vīriešiem un 200 sievietēm. "Vīri zvejoja, vilka tīklus, mēs zivis pārstrādājām un likām kārbās. Pamatā jau bija skumbrijas. Tika uzskatīts, ka tajos platuma grādos katru dienu jādzer vīns. Mums katru dienu izdalīja vīnu. Oi, nē, neatceros cik, bet nedzērām taču. Krājām. Tad pēc katras miljonās zivju kārbas taisījām ballīti," stāsta Marta. Nē, nē, ballīte neesot bijusi tādā izpratnē, ka sievietes sevišķi pucētos – ieliktu ruļļus matos, uzvilktu skaistu kleitu un augstpapēžu kurpes. "Kur ta, tur jau bija tikai darbs, tikai darbs. Tajās ballītēs nu tā – padzērām vīnu, parunājām," tā Martas kundze.

"Bet galvenais jau tā romantika," nosaka Marta, kad vēlos uzzināt, kas viņu tik ļoti vilināja strādāt tik smagu darbu. Nauda? "Nē, ko ta, neko jau tādu nevarēja nopelnīt. Jā, braukājām apkārt, bija ārzemju ostas," atminas Marta. Kad interesējos, vai Kaltenē viņa bijusi spicākā dāma, kura varēja ārzemēs iegādāties kādu importa apģērbu, jo, kā zināms, tajā laikā tikai pa lieliem blatiem varēja tikt pie kāda apģērba, kas nebija ražots lielajās PSRS fabrikās, Marta saka: "Pēe, nebiju, nebiju, tur jau nekā tāda nebija, ko pirkt."

Uz lielajiem kuģiem Marta braukusi septiņus gadus, tad atgriezusies mājās, turpinot darbu zivsaimniecībā – gan pie tīklu labošanas, gan zivju pārstrādes cehā, gan pati braukusi zvejot ar savu laivu.

Nedaudz sakautrējos par pašas uzdoto jautājumu – kas ir Martas kundzes mūža mīlestība, vai to sastapusi, braucot uz lielajiem kuģiem, vai tepat – mājās, jo zināju – kundzei ir meita. "Nav ne latvietis, ne krievs," kad jau biju nepārprotami uzprasījusies, atzīst Marta. Arī par šo tēmu, gluži tāpat kā par citām, kundze svešiniekiem nevēlas plaši stāstīt. "Ja jau būtu gribējusi, vīrs būtu pie sāniem. Varēja būt krievs, bet bija jālaižas mājās," nosaka Marta, netieši norādot, ka piekrišana no pretējā dzimuma puses jau neesot bijusi maza.

Sarunas gaitā kundze vārdu "romantika" min vairākkārt, par romantiķi viņu nosauc arī meita Liena. "Tā romantika, tā romantika, jūra ir mana mūža mīlestība," saka zvejniece.

Nedaudz runātīgāka par pieredzējušo kundzi ir viņas meita Liena, kurai, šķiet, tā vien gribētos, lai mamma stāsta un stāsta, jo notikumu bijis tik daudz, bet mamma to dara nelabprāt. "Viņai veci nevajag, pati kā vecis," par mammu caur jokiem saka Liena.

"Mamma visu ko varētu pastāstīt, bet negrib. Jā, viņa ne tikai strādāja uz kuģiem, bet arī daudz fotografēja, pati bildes taisīja. Kur tik viņa nav bijusi, Francijā – vairākas reizes, pa Atlantijas okeānu braukusi. Es viņai piedzimu 42 gadu vecumā un neko jau viņa nav nokavējusi, viņai viss ir, arī divas mazmeitas – vecākajai ir 16 gadi, jaunākajai – četri. Mans tētis ir vietējais, tik daudz zinu, viņu attiecības nebija ilgas, bet pārējais mani neinteresē.

Kad biju bērns, mamma mani laivā ņēma līdzi. Man tas drausmīgi nepatika. Atceros, kā vēl pirms skolas bija jāceļas pulksten 5 un jābrauc ar mammu zvejot. Mammai bija sunītis Čipiņa – tāds balts. Tas vienmēr brauca līdzi jūrā, sēdēja laivas galā kā ercens. Zvejojām ar tīkliem, bija gan pa kādam lasim, bija lucīši, gadījās arī pa zutim.

Dažreiz bija tāds laiks, ka naudas bija tik, cik bija… Tad zvejojām brētliņas, sālījām un braucām pa laukiem tirgot. Man kā bērnam bija jāiet un jāpiedāvā pa mājām. Papīra nauda tika mammai, man – sīkā naudiņa jeb monētiņas," bērnību atceras Liena, kura, lai gan apzināti mēģinājusi aizbēgt no jūras un zivīm, tomēr ziemās arī patlaban piestrādājot zivju cehā, jo varot labi nopelnīt.

"Gāja jau mums visādi. Es pati sāku strādāt 14 gados. Kad mamma aizgāja pensijā, viņai tā bija 32 lati. Es nevarēju vairs iet skolā, sāku strādāt lielajā zivju fabrikā Rojā, iestājos vakarskolā. Pēc tam izmācījos par pavāri, bet profesijā neesmu strādājusi. Mājās varu izpausties virtuvē. Mana stihija ir mežs, es stādu kokus. Sākumā tā bija izdzīvošana, bet tagad jau daudzi cilvēki, kas mani zina, ka man var uzticēties, darbiņu piedāvā, lai gan tagad jau visādus sertifikātus vajag. To man nav, bet ziemā strādāju pie zivīm saldētavā, var labi nopelnīt. Pati zivsaimniecībā esmu nostrādājusi septiņus gadus," stāsta Liena.

Nedz Marta, nedz Liena vairs nezvejo, kas zina, varbūt vēl kādreiz izbrauktu jūrā, bet laiva divas reizes nozagta. Jā, divas reizes, jo pēc pirmās zādzības to paziņas bija atraduši citā pagastā, bet otro reizi – ar galiem. Tad jau arī abām rokas nolaidušās.

"Jā, mamma mums ir liela personība. Viņai piemīt arī mākslinieka dvēsele, neglābjama romantiķe," Liena uzsver mammas tipiskākās īpašības. "Tagad arī, kādreiz, kad runāju, ka gribu vēžus, ar mammu atminamies, kā abas gājām vēžos. Mamma pa dienu bija darbā, bet naktī – vēžos, un atkal no rīta uz darbu. Tagad jau laikam vēžu vairs nav," tā Liena.

Lai gan Marta nav no runīgajām sievām, viņa daudz fotografējusi, un Liena pēc mūsu lūguma fotogrāfijas, kas nav digitalizētas, pārfotografēja un atsūtīja apskatei. Tajās spilgti redzams, kādos apstākļos toreiz strādāja zvejnieki, kādas bija viņu izklaides, kad uz kuģa klāja viesojās gan aborigēni, gan pingvīni. Pamēģini arī tu notvert tā laika sajūtas un izprast Martas lielo mīlestību pret jūru un tās maģiju! Bet Marta Lienu pirms sarunas brīdinājusi: "Nedomā, ka es tagad kādam bildēšos." Un stiprā Kurzemes sieva savu vārdu turēja...