Madara un šizofrēnija: nebiju gatava Tvaika ielai, jo jutos normāla  (267)

"Mēs nekad nedomājam, ka tas var atgadīties tieši ar mums," teic Madara. "Šķiet, nekam iepriekš dzīvē nevar sagatavoties, un jautājums – vai vajag? Mēs nekad nezinām, kas mūs gaida." Jaunā sieviete dalās pieredzē, stāsta, kā nonākusi līdz depresijai un diagnozei – šizofrēnija.

Ventspilniecei Madarai ir 25 gadi. "Man ir viena jaunāka māsa, 22 gadus veca, viņa ir precējusies, un viņai ir četri bērni – vecumā no četriem līdz desmit gadiem (pirmais bērns viņai piedzima 12 gados). Es viņus bieži apciemoju. Mana bērnība pagāja Ventspils laukos un pilsētā. Kopumā darīju visas tās pašas aktivitātes, ko citi mana vecuma bērni Latvijā. Bieži gāju uz jūru un sētā spēlēties. Vecāki mums deva daudz brīvības, tāpēc varējām izpausties, kā vien tīk," stāsta sieviete.

"Tā kā manai māsai pirmais bērns piedzima laikā, kad beidzu vidusskolu, vecākiem nācās palīdzēt viņai, un par manu nākotni no viņu puses nekas netika domāts. 19 gadu vecumā iestājos Latvijas Universitātes filozofijas fakultātē. Studijas man ļoti patika, taču drīz vien nācās pamest, jo bija grūti apvienot ar darbu. Kādu brīdi strādāju restorānā Vecrīgā – no rīta līdz vēlai naktij," studiju un darba gadus atceras Madara. "Pēc trim gadiem mēģināju iestāties augstskolā vēlreiz, taču Latvijas Kultūras koledžā man bija tā pati problēma – mājasdarbu, projektu un lekciju daudz, darba vēl vairāk. Gadu mēģināju visu apvienot, taču likās, ka, ja turpināšu vēl iet uz skolu pa taisno no darba un negulēt nedēļām no vietas, vēl vairāk sabojāšu savu veselību," viņa stāsta. Šobrīd esmu atradusi studijas tālmācībā – Transporta un sakaru institūtā, kur septembrī sākšu cīnieties par dabaszinātņu bakalaura grādu datorzinātnēs. Ceru, ka beidzot izdosies kaut ko arī pabeigt. Ja izdosies, tad uz saviem 30 beidzot būšu arī absolvējusi universitāti. Vienīgais mīnuss studijām ir tas, ka tās ir krievu valodā, kas nav man tā spožākā, taču lielāko daļu saprotu."

"Viss sākās, kad man bija 18 gadu. Pabeidzu vidusskolu un vecāku spiediena un finansiālās situācijas dēļ pārcēlos uz Angliju pie savas tikai trīs gadus vecākās tantes – mammas māsas. Es daudz laprātāk būtu palikusi Latvijā, jo šeit man bija daudz draugu, un nodarbošanos arī būtu atradusi. Tie gan bija krīzes gadi, tāpēc būtu grūti. Anglijā strādāju fabrikās un noliktavās, cēlos sešos no rīta un mājās nācu vēlu vakarā. Man nebija laika sev, visi notikumi bija tikai ap un par darbu, kas bija smags un vienmuļš," Madara atceros grūto sākumu Anglijā.

"Tam vēl bonusā nāca stress par to, vai darbs vispār būs, jo tas bieži mainījās un bija ilgāki pātraukumi. Domāju, ka Anglijā saslimu ar depresiju, tikai pati ilgi to neapzinājos. Jo, nu, kā – vidusskolā biju klases dvēlese, vienmēr smaidīju un vēl dzīvespriecīgāku cilvēku par mani bija grūti atrast. Skolā biju teicamniece, lielākoties, visos priekšmetos. Ja kāds runāja par depresiju, man to bija grūti saprast, jo kā – man taču ir tik labi un forši! Lielbritānijā man Latvijas vide un draugi ļoti pietrūka."