Ambiciozā lēdija Santa Kola: traģiski notikumi dara stipru  (15)

Santa ir dzimusi Saldū, bet jau kopš pirmajiem mēnešiem augusi un dzīvojusi Jelgavā, tāpēc vienmēr ir sevi uzskatījusi par jelgavnieci. Uz Rīgu pārvākusies salīdzinoši vēlu. Vēl studiju gados un arī, uzsākot darba gaitas, sākotnēji katru rītu braukājusi no Jelgavas uz Rīgu un vakaros atpakaļ. "Par savu bērnību varu būt no sirds pateicīga vecākiem un arī vecvecākiem – mēs ar māsu bijām pasargātas no raizēm un rūpēm un, lai vai kā arī dzīvē gāja, viss nepieciešamais mums abām bija nodrošināts. Tajā pašā laikā nekad no mums netika slēpts tas, cik vecāki smagi strādā, lai sagādātu visu vajadzīgo skolas gaitām un ikdienas lietām," Santa atceras.

"Ja agrā bērnībā mēs ar māsu vasaras pavadījām pie vecvecākiem, tad, kļūstot jau nedaudz vecākām, visas vasaras tika pavadītas vecākiem piederošajā zemnieku saimniecībā – lai arī kā toreiz tas nepatika un reizēm nebija skaidrs, kāpēc mums jāstrādā, kamēr citi bērni dara visas vasaras blēņas, mūsos jau kopš mazotnes tika ieaudzināta apziņa, ka dzīvē viss jānopelna pašām – sākot no ikdienas mazajiem prieciņiem, beidzot ar to, cik labās skolās varēsim tālāk mācīties un kādu izglītību iegūt. Protams, viss tika ļoti veiksmīgi sabalansēts – bērnība mums netika atņemta, bija gan ļoti daudz bērnības prieku un izklaižu kopā ar citiem kaimiņu bērniem un draugiem, par ko tagad ir tikai tās labākās atmiņas, gan tajā pašā laikā arī apziņa, ka kaut pavisam nedaudz, bet piedalāmies ģimenes budžeta veidošanā."

Santa studijas uzsākusi uzreiz pēc vidusskolas beigšanas – iestājusies Biznesa augstskolas "Turība" juridiskajā fakultātē. "Ar mācībām biju aizrāvusies, izvēlētā studiju programma man ļoti patika. Tādas izteiktas studentu dzīves man nebija – biju ļoti apzinīga, tajā laikā arī biju uzsākusi ilgstošu kopdzīvi ar savu toreizējo draugu, līdz ar to studentu ārpus studiju dzīve, ballītes un citas izpriecas mani ne mazākajā mērā neinteresēja," viņa stāsta par mācību periodu. "Pirmā studiju kursa laikā uzvarēju arī konkursā "Mis Jelgava" un iekļuvu konkursa "Mis Latvija" finālā. Mūsu konkursa gads bija pirmais, kad fināls norisinājās ārpus Latvijas – Tunisijā – tāpēc mums tika pievērsta pastiprināta uzmanība, un arī sagatavošanās posms bija ļoti nopietns – mēģinājumi, dažādas nodarbības un ar konkursu saistītas aktivitātes katru dienu. Toreiz dzīvoju vēl Jelgavā, bieži sanāca braukāt uz Rīgu – pat divreiz dienā un, sadalot laiku starp studijām, nodarbībām un attiecībām, nekādām izklaidēm neatlika ne vairs laika, ne arī vēlēšanās – mans dienas režīms bija ļoti aktīvs."

"Pēc studijām sāku strādāt vienā no mūsu valsts ministrijām, kur nostrādāju vairākus gadus. Dzīvē radās situācija, kad vēlējos kaut ko krasi mainīt un pieņēmu piedāvājumu – kādu laiku strādāju par autonomas menedžeri Rīgas lidostā. Tālāk mans ceļš aizveda uz līzinga projektu vadītājas amatu kādā no bankām, kur arī pavadīju pāris gadus. Es vienmēr esmu bijusi tāds cilvēks, kam nekad nepietiek ar to, kas jau ir izdarīts vai sasniegts, vienmēr skatos tālāk, interesējos, kas notiek apkārt – tuvāk un tālāk," viņa zina stāstīt. "Man ir ļoti grūti ielikt sevi rāmjos ar strikti noteiktu un ierobežotu darba režīmu, ļoti labprāt daru vairākas lietas vienlaicīgi darbu savienošanas kārtībā."

"Protams, saprotu to, ka, darot tikai vienu darbu, ir lielāka iespēja to paveikt daudz kvalitatīvāk, bet tāda ir mana būtība – ja, darot vienu lietu, man piedāvā vai rodas iespēja darīt vēl arī ko citu, kas man ir saistošs un interesants, nespēju no tā atteikties. Un, ja mani darāmais patiešām interesē – kā parasti arī ir, spēju strādāt ļoti daudz. Līdz šim neviens nav sūdzējies arī par to, ka kaut kas nebūtu līdz garam izdarīts – šķiet, ka paspēju visu, kas nepieciešams," par savām darbaspējām stāsta Santa. "Strādājot ministrijā un bankā, šāds ritms un darbu apvienošana, protams, nebija iespējama, tur ir noteikta, loģiska kārtība gan darba dienai, gan procesam. Lielākā daļa cilvēku, ar kuriem ikdienā komunicēju – gan darbā, gan ikdienā, bija savu uzņēmumu īpašnieki, savas lietas darītāji vai arī tādi, kas bija ceļā uz to. Dzīvē tā viss secīgi sakārtojās, ka pamazām, papildinoties un mainoties draugu un paziņu lokam, radās attiecīgās idejas un iespējas, pieņēmu lēmumu aiziet arī no darba bankā un līzingā."

"Tāda plāna tieši par restorānu nebija," Santa stāsta. "Un arī nekad man nav bijis sapnis izveidot savu restorānu – darīju dzīvē pavisam citas lietas un darbus. Sakrita attiecīgie apstākļi un idejas, mums ar draudzeni paralēli citiem darbiem radās iespēja veidot savu klubu. Tā kā mana draudzene ir DJ un viņai vienmēr ir bijis sapnis par savu klubu, kur viņa būtu saimniece, mēs šo iespēju izmantojām. Kluba izdevīgās lokācijas dēļ apvienojām to arī ar restorāna darbību. Ar laiku, izvērtējot dažādus apstākļus, kluba darbību pārtraucām, palika tikai restorāns. Nu jau vairāk nekā gadu arī šis posms manā dzīvē ir noiets."

Santa atminas: "Kā jau iepriekš minēju, vienmēr esmu savienojusi vairākus darbus, un restorāns nekad nav bijusi mana pamata nodarbošanās, vairāk kā ambīcija, aizraušanās. Ar laiku šī nodarbošanās sāka jau vairāk traucēt tam, ko darīju pamatā, kā arī nāca jaunas iespējas, kuras vēlējos realizēt. Lai restorāns veiksmīgi darbotos, tajā ir jāpavada viss laiks, pastāvīgi jābūt klāt. Man tādu iespēju vairs nebija un nācās izsvērt un izvēlēties prioritātes, lai arī cik žēl būtu no kaut kā šķirties. Tā kā bija žēl to aizvērt, jau vairāk nekā pirms gada nodevu to citu cilvēku rokās, kas ar entuziasmu un jaunām vēsmām toreiz vēlējās darboties. Bet nu jau tie tiešām ir seni notikumi – vairāk nekā gada laikā daudz kas ir mainījies un šis posms ir palicis nu jau tālā pagātnē."

Kopš restorāna nodošanas – nu jau nedaudz vairāk nekā gadu – Santa ir uzņēmusies mūziķa Marka Rivas menedžera pienākumus un vada viņa menedžmentu. "Mūsu darbība veiksmīgi aug un plešas diezgan lielos ātrumos, arī iesaistīto cilvēku skaits attiecīgi aug, tāpēc darba ir diezgan daudz un paliek aizvien vairāk. Tas, protams, prasa arī diezgan daudz pacietības un rada zināmu stresu, bet mani tas ļoti aizrauj un patīk. Rodas aizvien jauni mērķi, un mums visiem kopā nepārtraukti ir jāatrod jauni risinājumi un radošas idejas to sasniegšanai. Tas pilnībā atbilst manai būtībai – dzīvei kustībā, ambīcijām un jaunu mērķu un izaicinājumu sasniegšanai."

"Esmu diezgan sabiedrisks cilvēks, bet, tā kā mana ikdiena ir diezgan aktīva un piesātināta ar dažādiem cilvēkiem, ar kuriem nākas komunicēt darba laikā, man ir nepieciešams arī diezgan daudz laika vienai," viņa atzīst. "Man ļoti patīk vienai braukt ar auto – bieži darba dienas noslēgumā braucu bez konkrēta mērķa, atslēdzu telefonu, klausos savu iemīļoto mūziku, apdomāju visu un sakārtoju domas un tā izvēdinu galvu. Bieži arī izmantoju to fantastisko prioritāti, ko mums, rīdziniekiem, sniedz jūras tuvums un braucu pastaigāties gar jūru. Tajā pašā laikā man ļoti patīk tikties ar saviem tuviniekiem un draugiem – viņi pavisam noteikti ir mana galvenā iedvesma un spēka avots. Man ir ļoti paveicies ar fantastiskiem cilvēkiem apkārt, katrs no viņiem ir spēcīga un apbrīnojama personība, no kura katru dienu daudz ko mācīties un iedvesmoties. Bez ģimenes un tuvākajiem draugiem nespēju iedomāties savu dzīvi."

"Viennozīmīgi mana galvenā vājība un hobijs ir ceļojumi. Mūsdienās ir tā fantastiskā iespēja atrast katram maciņam piemērotu ceļojumu – ir daudz un neskaitāmas iespējas piemērot ceļojuma veidu tieši savām iespējām. Man ir paveicies ar to, ka man gandrīz katrā pasaules malā ir draugi un paziņas, tāpēc izmantoju iespējas viņus apciemot un pie reizes arī maksimāli apceļot attiecīgo valsti vai pilsētu. Nu sanāk šad un tad ceļot arī darba dēļ, arī tad izmantoju brīvo laiku, lai apskatītu attiecīgo vietu. Ir nācies pabūt gan pašās glamūrīgākajās pasaules vietās, gan, piemēram, Krievijas vidienē, kur nav gandrīz nekā. Ar lielāko prieku dodos gan uz vienu, gan otru – viss mani iedvesmo un liek savādāk paraudzīties un pasauli un arī savu dzīvi, un iespējām. Katrā vietā patiešām izbaudu tās sniegto individualitāti, man arī nav grūti pielāgoties dažādiem apstākļiem. Ja man ir jāizvēlas, vai iegādāties sev kaut ko skaistu vai iepriecināt sevi ar ceļojumu kaut vai uz pāris dienām – noteikti, pat nedomājot izvēlēšos otro un taupīšu naudiņu ceļojumam."

Santa stāsta, ka darbs viņas dzīvei piedod jēgu, kvalitāti, ieliek arī zināmos rāmjos un sniedz jaunus mērķus. "Ja darāmais darbs arī patīk, tad tā ir milzīga iedvesma visai dzīvei. Esmu ļoti ambicioza, manī ir pat nepieciešamība sevi izaicināt, pierādīt sev, ka spēju vairāk, nekā es pati domāju, un virzīties uz jauniem un jauniem mērķiem. Esmu arī ļoti prasīga pret sevi un līdz ar to – arī pret citiem."

Santa stāsta, kā tiek galā grūtos brīžos: "Mana dzīve vispār ļoti izteikti iedalās posmos – izteikti melns un izteikti balts. Ilgi labie periodi, kad viss tiešām ir fantastiski, viss nāk ļoti viegli un kad šķiet, ka ir tik labi un viss tik ļoti dzīvē veicas, ka pat nezinu, ko vēl labāku varētu vēlēties. Diemžēl, kad nāk kritieni, tad ir tā, kā saka – nelaime nenāk viena. Tad viss brūk reizē un diezgan ātri. Varu teikt, ka tieši šobrīd no tāda perioda atgūstos un, šķiet, ka nu jau strauji rāpjos ārā. Un te es nerunāju par tādām lietām, kā drūmas domas vai netikšana galā pašai ar sevi pārāk labas dzīves dēļ, kā no malas varētu bieži šķist."

"Es runāju par ļoti traģiskiem notikumiem ģimenē, milzīgām, šķietami nelabojamām problēmām darbā, finansiālām situācijām un nopietnām veselības problēmām, kas visas strauji seko viena otrai un tam visam sekojošām bailēm, arī panikas lēkmēm un pastāvīgu tikšanu pašai ar sevi galā, motivēšanu jaunai dienai un nepārtrauktu stāstīšanu pašai sev, ka pavisam drīz pienāks laiks, kad viss sakārtosies un nāks atkal jaunā – baltā strīpa. Un, ka pašai jādara šķietami neiespējamais, lai tā diena ātrāk pienāktu, neskatoties uz apkārtējiem apstākļiem. Vienmēr dzīvoju tā, ka lielākos vilcienos varu paļauties tikai pati uz sevi. Reizēm tas šķiet par daudz un varbūt lieki, bet vēlāk sniedz ļoti labu sajūtu – ka esi pietiekami spēcīga, lai morāli tiktu ar visu galā saviem spēkiem," Santa atklāj savu stāstu.

"Šāda notikumu ķēde, kad šķiet, ka brūk pilnībā viss dzīves pamats, turklāt neticami straujā ķēdē, ne tikai liek piebremzēt un padomāt, tas viss noliek dzīvi pa pamatīgām bremzēm," viņa turpina. "Kādu brīdi esi šokā un vienkārši ļaujies notikumiem, plūsti pa straumi pati nesaprazdama, kurp, bet tad sāc aptvert situāciju un cīnīties, galvenokārt, jau pati ar sevi. Tādi notikumi pavisam strauji liek pārdomāt visu, kas ir svarīgs, kas nav, izvērtēt un pārvērtēt savu dzīvi un novērtēt to, kas ir mums apkārt. Un tad arī nāk "restarta" posms. Es vienmēr esmu teikusi, ka ir jāiekrīt bedrē līdz pašai apakšai, lai sāktu no tās rāpties ārā. Vismaz man tā ir bijis vienmēr – pašā dziļākajā punktā man ieslēdzas spīts un cīņa par sevi un sāku kārpīties ārā. Un tad arī restartējos un sāku jaunu dzīves posmu."

"Katram ir sava dzīve, un es vienmēr esmu pieturējusies pie tā, ka nevaru dot konkrētus padomus nevienam, nezinot un līdz galam neizprotot to, ko šis cilvēks patiesībā pārdzīvo. Vismuļķīgākais man šķiet padoms par to, lai paskatās apkārt, cik slikti iet citiem cilvēkiem vai kādam konkrētam citam cilvēkam. Nedomāju, ka kādam, kuram tajā brīdī ir ļoti slikti kaut vai šķietama sīkuma dēļ, kļūst vieglāk zinot to, ka kāds cits pārdzīvo ko smagāku. Katram no mums mūsu iekšējā sāpe ir visa mūsu pasaule. Līdz ar to, man šķiet, ka galvenais ir būt blakus cilvēkam, kurš pārdzīvo kādu smagu dzīves periodu. Pat bez īpašiem padomiem, ja viņš to nelūdz," stāsta Santa.

"Vēl gribu pateikt to, ka viss spēks ir mūsos pašos. Lai arī cik vājas sev dažreiz šķietam, mēs esam daudz spēcīgākas, nekā pašas to spējam aptvert. Pats galvenais ir to apzināties, saņemties, pacelt galvu un noticēt sev un tad arī parādās iespējas izrāpties no bedres, piecelties pēc kritiena un atveras pat vairākas jaunas durvis," Santa grib iedvesmot citas sievietes. "Mans personīgais galvenais spēka avots ir mani apkārtējie cilvēki. Un tikai viņi zina, kas notiek manos pašos smagākajos brīžos. Pārējos cilvēkos vienmēr esmu radījusi iespaidu, ka man viss nāk viegli un dzīve mani lutina. Un man arī patīk radīt šādu iespaidu, personīgi man tas liek saņemties jebkurā situācijā."