Jana ir īsts dejas entuziasts un dziļi sirdī zina, ka viss, ko viņa dara, reiz atmaksāsies. Viņa stāsta, ka deja ir vairāku lietu apkopojums – muzikalitāte, radošums, iekšējā izpaušanās, aktiermāksla, atbrīvošanās un jebkāda izlādēšanās.
"Deja ir instruments, caur ko es varu izpausties. Ja man pēkšņi kaut kas notiks ar veselību, piemēram, kājām, es iešu darīt ko citu, bet tagad es jūtu, ka dejošana ir mans īstais aicinājums. Savā ziņā es esmu arī tāds kā upuris – es ziedoju sevi, savu veselību. Es varētu braukt prom, strādāt un popularizēt sevi, bet es to nedaru, tas nav mans mērķis," stāsta Jana par savu sirdslietu.
Jana ir pozitīvsma kalngals un viņa teic, ka, ja viņā ir tāda enerģija un pozitīvisma deva, viņas pienākums ir ar to dalīties. "Tā ir mana atbildība."
Sieviete gan atzīstās, ka patiesībā esot visai mierīgs cilvēks, taču mani nepārsteidz, ka neviens viņas vārdiem netic. Kā stāsta pati dejotāja: "Agrāk es nemācēju savu enerģiju kontrolēt, tagad ir tā, ka aizeju uz treniņu atdodu visu un tad atkal spēju būt mierīga."
Pirmsākumi un spītība, kas lika iemīlēties dejā
Jana tic, ka ikviens dzīvē ir radīts kaut kam īpašam, tāpēc jācenšas sevi atrast un pilnveidot kādā nozarē. Lai arī daudzi teikuši sievietei, ka viņai ir paveicies, jo viņa un deja iet roku rokā, Jana stāsta, ka tā īsti neesot bijusi mīlestība no pirmā acu skatiena, bet gan prasījis daudz pūļu, darba un kripatiņu spītības.
"Kad man bija astoņi gadi, ar mammu aizgājām uz koncertu. Uz skatuves dejoja kaut kāda grupiņa – kaut kādu cālīšu deju, tā kā teātris. Mamma man teica: "Re, kā mazi bērni dejo, bet tu neko nedari." Es esmu šausmīgi ambiciozs cilvēks – ja man pasaka, ka tu nevari, tad viss – es iešu un sitīšos cauri betonam, bet izdarīšu. Tajā brīdī pie sevis nodomāju: "Labi, mammu, labi. Es tev parādīšu." Es pati astoņu gadu vecumā uzzināju un atradu vietu, kur varēju pieteikties, un gāju dejot."
Jana gan stāsta, ka tas bijis vairāk kā tāds pierādīšanas laiks, jo sākotnēji dzīve ar deju nav līdz galam uzrunājusi – striktā disciplīna un smagais darbs nav gājis pie sirds, jo bija jau arī doma, ka var šo laiku pavadīt ar saviem vienaudžiem vienkārši izklaidējoties. Tomēr ar laiku, kā saka Jana, "stiliņi sāka pieslīpēties", līdz sirds dziļumiem deju iemīlot 14 gadu vecumā. Protams, tad, kad cilvēks sāk censties un patiešām darīt to, kas patīk, viņu sāk pamanīt. Un šis bija arī jaunās dejotājas variants. Ja pirms tam vēl Jana ar vienu kāju izbaudīja jauniešu dzīvi, bet ar otru bija studijā, tad pēc 16 gadu vecuma viņa atdevās tikai un vienīgi savai kaislībai – dejai.
Savu ambīciju nolikšana otrajā plānā un vēlme "celt" jaunus līderus
Tiesa, jaunā dāma tika pamanīta ne vien kā laba dejotāja, bet viņā tika saskatīts arī skolotājas potenciāls, un viņai tika piešķirta apmācībā maza grupiņa skolēnu. Tas iedeva jaunajai meitenei impulsu būt labākai un censties vēl vairāk.
Jāatzīst, ka piešķirtā grupa bija teju viņas vienaudži – vidējais vecums bija 13 gadi (Janai tolaik bija 16), tāpēc Jana stāsta, ka bijis diezgan grūti. Pirmkārt, tā bija jauna pieredze un dažkārt nodarbības bija grūti pasniegt, bet tāpat grūtības sagādāja arī mazā gadu atšķirība, kas traucēja viņas mācekļiem uztvert viņu nopietni. Jana ar savu jauno grupiņu sasniedza daudz vairāk nekā daudzi bija domājuši. Viņa tikai vienkārši nevadīja nodarbības, bet arī virzīja savus skolēnus uz dažādiem konkursiem, sacensībām, pasākumiem. Studija plauka!
Vēlāk Jana sapratusi, ka ir atradusi savu īsto vietu, un tieši citu apmācīšana enerģiskajā sievietē izraisījusi vispatīkamākās emocijas. Ar laiku Jana tika pie prāva skolēnu skaita, kopā pasniedzot nodarbības astoņām grupām dažādās vietās.
Janas "bērni" – grupu specifika
Jana nodarbības vda dažāda vecuma un līmeņa dejotājiem – bērniem, iesācējiem, mammām un līderiem. Lai gan katrai grupai ir cita specifika, no visiem tiekot prasīts daudz.
Visjaunākie Janas "bērni", kā viņa tos pati nodēvējusi, ir dejotāji vecumā līdz desmit gadiem. Tas, ka viņi ir jaunāki, nekādas atlaides nedodot, un, kā izrādās, arī attieksme viņai ir gluži tāda pati kā pret pieaugušajiem – tā viņiem labāk patīkot. Aktīvā deju pasniedzēja stāsta, ka tas ir īsts pārbaudījums ne vien bērniem, bet arī viņai pašai, jo galvenais, jāsaglabā pacietība.
Pēc tam seko nedaudz vecāki bērni jeb jaunieši līdz 15 gadu vecumam. Tendence šajā vecuma grupā esot sekojoša – "Viņi atnāk un domā, ka viss ir baigi viegli. Saskatījušies video un domā, ka atnāks un viss uzreiz sanāks. Lieku viņiem saprast realitāti, bet mēģinu arī iedvesmot. Es viņiem bieži vien stāstu, ka aptuveni 85-90% vispār savu dzīvi nesaistīs ar dejošanu, es par to esmu pārliecināta. Bet es gribu, lai viņi saprot, ka dejošana šobrīd ir fiziskā sagatavotība un disciplīna, kas nav mazāk svarīga."
Tad seko Janas viens no lielākajiem sākotnējiem izaicinājumiem jeb "mammu grupa". Kāpēc tas ir izaicinājums? Jana sākotnēji prātojusi, ko gan viņa var iemācīt vecākām un pieaugušākām sievietēm, tomēr apmaiņa esot abpusēja, viņa lieliski vada deju stundas, bet viņas var padalīties ar kādām dzīves "gudrībām". Kā izrādās, šī grupa radusies, pateicoties mazākajiem Janas lutekļiem – tās ir mammas, kas gaidījušas uzgaidāmajā telpā savas atvases un izdomājušas, ka pašas vēlas kādas fiziskās aktivitātes. "Nav jau tā, ka mēs tur arī zumbu dejojam, mēs "bliežam" ar viņām riktīgu hip hopu un uzturam slodzīti. Bieži vien viņas ir arī kautrīgas, domā, ka citi smiesies, ja kaut kur jāuzstājas, es viņas cenšos iedvesmot, sakot, ka visi būs gar zemi no tā, kā jūs dejojat," stāsta Jana, skaidrojot, ka bieži vien vajag iedvesmot savus skolēnus.
Tad seko grupa, kurai Jana jūtas vistuvāk – tās ir profesionāles, kuras dejai veltījušas vairākus gadus. Tomēr šajā grupā jūtams tas, ka daudzas sāk svārstīties par nākotnes izvēlēm, pārvēršot šo nodarbi hobiju līmenī. Tas ir arī iemesls, kādēļ šai grupai nav sevišķi stabila nākotne. "Es nebēdājos – esmu ieguldījusi maksimāli daudz un droši viņas varu laist tālāk," atklāj trenere.
Jana pasniedz dejas arī teātrālajā studijā, taču tas esot nedaudz citādi. Ja pārsvarā dejotgribētājus viņai ikdienā ir jācenšas atraisīt, tad tur tieši visi ir ārkārtīgi brīvi, un katrs to cenšas iznest kā savu plusu. "Ja parasti cilvēki nāk ar vēlmi mainīties, tad tur cilvēki piesakās, lai izpaustos."
Kopumā par savu darbu Jana teic, ka viņa ir apradusi ar savu slodzi un piecus treniņus pēc kārtas novadīt vairs neesot sevišķi grūti, pats sarežģītākais ir izdomāt katrai grupai kaut ko jaunu – jaunas dejas, tērpus un visus pārējos "niekus".
Dejotāja stāsta, ka "grūtākais nav sasniegt labu un augstu līmeni – pats grūtākais ir to noturēt." Tāpat viņa dalās atziņā, ka "tavs lielākais ienaidnieks ir tava iepriekšējā veiksme – viss, ko tu pirms tam esi izdarījis ir jāpārvar, ir jābūt vēl labākam". Protams, Jana atzīst, ka vislielākais viņas lepnums ir viņas skolēni un viņas mērķis ir padarīt tos pēc iespējas labākus.
Tomēr, šķiet, kā jau katram pedagogam, arī Janai dažkārt sāp sirds. "Es nebrīnos, ka pedagogi nejūtas novērtēti, viņiem nolaižas rokas. Ir grūti ielikt savu sirdi darbā, kur neviens tev dažkārt pat paldies vārdus nepasaka," arī sūros brīžus atklāj deju trenere.
Iedvesma un salīdzināšana ar citiem
Runājot par iedvesmu un sevis attīstīšanu, Jana stāsta, ka absolūti necenšas iedvesmoties no citiem dejotājiem. " Tagad nav neviens, ko apbrīnot. Agrāk skatījos mūzikas klipus – kas man patika dziesmās, no tā arī iedvesmojos. Nebija tā, ka man patika konkrēti dejotāji. Es vienmēr no tā esmu centusies izbēgt. Ja citiem dejotāji nes iedvesmu, tad man ir pilnīgi otrādi – es skatos un domāju, ka nekad tā nevarēšu, tad es labāk neskatos, bet strādāju ar sevi." Tāpat enerģiskā sieviete stāsta, ka nekad nevajag salīdzināt sevi ar citiem – vienīgais, ar ko sevi varot salīdzināt, ir paša "vakardienas es". "Nevar salīdzināt sevi ar citiem. Tu esi radīts citāds – tev citādi kustās rokas, tu citādi jūti. Uz pasaules nav divu vienādu pirkstu nospiedumu, perfekti vienāds nav neviens. Tu esi unikāli radīts, bet kāpēc tu centies līdzināties citiem? Zivs lien ārā uz sauszemes un mēģina rāpot? Nē. Bet kāpēc vajag tad būt kaut kas, kas tu neesi?"
"Bieži vien atnāk skolēni, un es redzu, ka viņi pilnīgi ar galvu nav iekšā tajā visā procesā. Viņiem prātā ir attiecības, skola, citas problēmas – es saprotu, ka viņiem ir grūti un visa kā ir par daudz, bet arī es esmu pietiekami jauna, lai vēl atcerētos, kā tas bija. Es to redzu, un viņiem stāstu ar saviem piemēriem, ka es to saprotu, viņi gandrīz ar asarām acīs skatās un beidzot saprot, ka kāds viņus izprot."
"Tu augsi tikai tad, kad būsi diskomfortā. Ja tev nepatīk šis process, ko tu tagad dari, tad tieši tas tev ir jādara, tev ir "jālauž" sevi. Tajā brīdī, kad tu necenties būt labāks, bet tikai centies noturēt savu līmeni, atceries, ka citi tajā brīdī aug. Tas arī nozīmē, ka tu sāc degradēties. Tas nozīmē, ka vairāk vienkārši jācenšas ar sevi strādāt."
Ar deju var atklāt vairāk nekā domājam
Tāpat Jana stāsta, ka ļoti daudz par cilvēku var pateikt arī pēc viņa kustībām dejās.
"Man pietiek, ja profesionāls dejotājs padejos kaut minūti un es jau varēšu pateikt, kāds ir viņa raksturs. To var pateikt pēc dejošanas stila, pēc viņa kustībām, pēc tā kā viņš šīs kustības veic mūzikā – steidzas pa priekšu vai atpaliek. Paviršs, nedrošs, pompozs, patiess par vai pret sevi. Ja cilvēks neizbauda šo mirkli, viņš vienmēr steigsies vai atpaliks jeb dzīvos pagātnē vai nākotnē, neizbaudot šo konkrēto mirkli. Tas viss ir tik ļoti psiholoģiski un arī loģiski. Ir jāmēģina dzīvot, sevišķi neuztraucoties par nākotni, un neraizējoties un nepārdzīvojot par pagātni. Paskaties, cik daudz tu esi jau paveicis! Citreiz skolēni skatās uz mani un ir šokā, kas es esmu par "gaišreģi"."
Septembrī Jana sākšot strādāt pati savā studija un kļūšot neatkarīga. "Mans mērķis ir celt līderus. Es vēlos, lai viņi būtu labāki." Tāpat Jana atkārto, ka "tā ir drosme darīt to, ko tu patiešām gribi. Tas prasīja uzticēšanos man pašai. Ja tu nevari pasniegt dvēseliski un no sirds, tad vienkārši nav jēgas."