Iveta par dzīvi Vācijā: ja nevari sasniegt neko Latvijā, uz ārzemēm neceri  (44)

Iveta bieži sarunas laikā saka: "Mūsu tautieši." Tas skan tā ļoti patriotiski un vienlaicīgi smeldzīgi. Viņa, esot tur – Vācijā – cenšas palīdzēt latviešiem-iebraucējiem, jo zina, ka dzīve Vācijā nav nekāda medusmaize, kā daudziem šķiet. "Nav tā, ka visu tev pasniedz kā uz paplātes," Iveta saka.

Iveta Kaufmane ir rīdziniece, izaugusi Babītē, Piņķos. Gājusi skolā Rīgā, Rīgas 49. vidusskolā. Tolaik tā bijusi ļoti slavena skola, ar ķīmijas novirzienu. "Tā ir mana skola. Tur strādāja mana vecmāmiņa, vienmēr esmu braukājusi viņai līdzi, būdama maza meitene. Tā nonācu tajā skolā. Viegli nebija izbraukāt, brīžiem aizgulējos un skrēju pakaļ autobusam," Iveta smejas.

"Es jau no bērnības biju ļoti aktīva – aktīvs meitēns, un ļoti nepaklausīga savai mammai. Mamma netika ar mani galā, jo man visu laiku vajadzēja izmēģināt kaut ko jaunu. Pati atradu kontaktus un aizgāju uz Pionieru pili. Man sagribējās spēlēt kokli, un es iestājos ansamblī. Tad man apnika trinkšķināt kokli un es aizgāju uz sporta dejām. Nodejoju vienu gadu, bet bija problēmas atrast partneri, jo puiši tik ļoti negrib dejot kā meitenes. Dejošana man vienmēr patikusi. Skatījos televīzijā baletu, iztēlojos, ka būšu balerīna un aizgāju uz baletu, bet lielās slodzes dēļ to pametu, jo man sāka sāpēt kājas. Esmu visāda žanra dejas izmēģinājusi – arī ritmiskās un estrādes dejas. Piedalījos arī Deju svētkos," viņa stāsta, atceroties bērnības atmiņas.

Ivetai paticis arī dziedāt. "Bija tāds komponists Kublinskis, kas organizēja atlasi dziedātājām. Es pieteicos un uzvarēju. Dziedāju visiem zināmo dziesmu "Piezvani man" un "Dzeltenās lapas". Tas man bija liels panākums. Apmēram no 200 dalībniecēm es tiku izvēlēta kā viena četrām grupas dalībniecēm. Tā bija mana pirmā uzvara," atceras Iveta.

"Man 20 gados piedzima dēliņš, biju precējusies un pārcēlos dzīvot pie vīra uz Ogri. Arī tad man gribējās dejot. Ņēmu dēliņu līdzi un skrēju uz dejām. Dēlam tagad jau 30 gadu, un man ir divi mazbērniņi – desmit un divus gadus veci puisīši. Gribas arī mazmeitiņu," Iveta smejas. "Bet vēl jau ir laiks. Starp citu, interesanti, ka jau trešajā paaudzē mums pirmie bērni dzimst 20 gadu vecumā. Tas ir kaut kas liktenīgs. Man patīk, ka man ir jauna mamma un manam dēlam es esmu jauna mamma. Arī dēlam pirmais bērns piedzima 20 gados."

"Jau no jaunības dienām esmu sevi pilnveidojusi un attīstījusi. Visu esmu dzīvē izcīnījusi pati, neviens man nav neko nolicis uz paplātes," viņa stāsta. "Man viss ir bijis jāizcīna. Esmu mācījusies šuvējos-tehnologos, bet nomācījos trīs gadus, un mācībās nācās pamest, jo paliku stāvoklī. Dēliņš piedzima, un tad jau vairs atpakaļ neaizgāju. Vienu brīdi strādāju fabrikā "Latvija", kas atradās Vecrīgā – šuvu uzvalkus. Četros cēlos un braucu uz fabriku, jo sešos sākās maiņa. Braucu regulāri no Ogres. Bija jānostrādā trīs gadi, ko noteica skola, kurā mācījos. Pēc tam pārgāju strādāt Komjaunatnes komitejā Ogrē."

"Istabenes gan mani atbalstīja. Mēs visas vienu dienu gājām ēst. Biju sabēdājusies, un kolēģes teica, lai nebēdājos, ka palīdzēs man atrast labu darbu. Pa ceļam viens vīrietis man piesējās, bet kolēģes teica, lai nepiesienoties, bet iedodot labu darbu. Un tik tiešām vīrietis mani paaicināja strādāt. Tas bija cilvēks no Saeimas – Normunds Grostiņš – savulaik skandaloza personība. Sāku strādāt pie Pulvertorņa firmā "Tehnika un sports", sākumā kā sekretāre, pēc tam kā kadru daļas vadītāja. Esmu strādājusi arī sporta veikalā kā veikala vadītāja. Izturēju atlasi no 300 cilvēkiem. Vēl ir bijis darbs CSDD Bauskas ielā pie tiesību mainīšanas, man ļoti patika, jo vispār patīk darbs ar cilvēkiem, bet štatu samazināšanas dēļ aizgāju prom. Iepriekšējais "Tehnika un sports" likvidējās, un tās prezidents vēlāk izveidoja automoto biedrību "Lamb", kas bija man brīnišķīga darba pieredze. Nostrādāju pie firmas prezidenta 16 gadus," Iveta stāsta.

Iveta atceras, ka gādājusi klientiem vīzas un jau 12 naktī ieņēmusi rindu pie Vācijas vēstniecības, lai sagatavotu klientiem vīzas. Pagulējusi mašīnā līdz trijiem un stāvējusi dzīvajā rindā, lai astoņos tiktu vēstniecībā. "Man klienti vienmēr bijuši svarīgi. Viņu labā daru visu. Tā ir bijis vienmēr." Viņa stāsta, ka nekas darba dzīvē nav nācies viegli: ""Lamb" sāku strādāt reāli uz ielas – cepurītē, ziemā, salā vai lietus laikā vadīju akcijas, piedāvāju autovadītājiem biedra kartes. Es vispār esmu patriote darbā, ko daru. Vēlāk tur taisīju apdrošināšanas, lai cilvēki var droši ceļot pa Eiropu. Vēlāk darbojos kā mārketinga vadītāja. Taisīju autogaismas akcijas un citas. Slēdzu līgumus ar klientiem. Tas viss man iedeva nopietnu pamatu tālākai dzīvei."

"Man vienmēr ir gribējies darīt ko vairāk, iet uz priekšu un neapstāties. Esmu aktīva un kustīga. 16 gados biju darbā atdevusi pilnīgi visu. Pateicu šefam, ka man ir apnicis, iešu prom. Gribēju kaut ko mainīt un es nolēmu braukt prom. 2012. gada 1. septembrī aizbraucu uz pilsētu Melli, tā atrodas starp Hanoveri un Osnabriku. Visu dzīvi esmu gribējusi tikt prom uz Vāciju – apzināti vai neapzināti. Tas varbūt tāpēc, ka mans vectēvs ir vācietis. Es pat nomainīju savu meitas - pirmslaulības - uzvārdu atpakaļ uz seno dzimtas vācisko uzvārdu – Kaufmane. Tas notika tieši pirms Vācijas brauciena. Gadiem meklēju kontaktus, kā tur nokļūt. Nevar aizbraukt tāpat vien. Aizbraucu kopā ar savu nākamo vīru Jevgēniju, ar kuru kopā esmu jau desmit gadus," Iveta stāsta. "Starp citu, arī manam vīram ir mans uzvārds tagad. Viņš gan sākumā negribēja braukt, bet es teicu: "Es braukšu – ar vai bez tevis"," viņa stāsta.

Beidzot Iveta dabūjusi pirmo darbu – benzīntankā. Tas bijis foršs darbiņš. "Kaut zināju vācu valodu, bet ne perfekti, nepazinu ne cigarešu markas, ne produktu nosaukumus. Sapratu, ka gribu strādāt un visu var iemācīties. Man piedāvāja tikai nakts maiņas, bet es par to biju priecīga. Man bija jātīra kafijas automāts, jākrāmē plaukti, jārīkojas ar kasi un jāmazgā grīda. Pēc trīs dienu apmācības mani atstāja vienu, bet es tiku galā. Ja klients paprasīja, ka viņam vajag cigaretes, es sākumā rādīju ar pirkstu," viņa smejas. "Benzīntanks atradās uz autobāņa, kur piestāja daudz ārzemnieku. Reiz piestāja autobuss ar latviešu kundzītēm. Viņas bija tik pārsteigtas, kad atbildēju latviski, un katra kaut ko nopirka, lai atbalstītu savu tautieti."

Pēc pusgada Iveta aizgāja no darba benzīntankā. Vislabākais Vācijā ir atrast darbu, kur pieņem uz ilgu laiku, bet tas notiekot reti."Ja tu neaizej pēc tam uz darba biržu, nevari dabūt bezdarbnieka pabalstu un paliec bez naudas. Vācijā ir strikti noteikumi, kas jāzina, citādi tu paliec bešā. Mūsu tautieši iedomājas, ka aizbrauks uz Vāciju un dzīvos zaļi uz sociālajiem pabalstiem. Tā nenotiek. Vācijā tas nozīmē, ka ar vienu roku viņi tev dod, ar otru atņem. Beigās "noslauc" tavu naudu, un tev pašam par visu nākas piemaksāt. Ir ļoti jāuzmanās," viņa brīdina. "Nekad nevajag nevienu klausīt, ir jāiet un jādara. Pabalstus var izsist, bet ir jāiet un jāprasa, jo tāpat tev neviens neko nedos. Dabūju bezdarbnieku pabalstus un pieprasīju bezmaksas kursus. Man pienākas un man vajag. Mani "atfutbolēja", bet es gāju viņiem virsū kā melnais mākonis un dabūju, ko vēlos. Ir jāiet un jāprasa. Protams, ja tu nezini valodu, neko nepanāksi. Ir svarīgi zināt, ka Eiropas pilsoņiem neapmaksā kursus, kas teorētiski pienāktos bez maksas. Saku to, lai mūsu tautieši zinātu, bet es izcīnīju un dabūju. Manam vīram tā nepaveicās, viņš maksāja un dārgi."

Iveta ir cīnītāja un panāk to, ko vēlas, bet viņa uzsver, ka jāņem liktenis savās rokās un jādara pašai. "Es vienmēr esmu gribējusi strādāt birojā un uz to tiecos. Negribēju būt melnstrādniece. Saviem tautiešiem gribu pateikt, ka ir pašiem jāceļ savs statuss, nevis jāparakstās uz grīdu mazgāšanu vai vecu cilvēku kopšanu. Tas bojā veselību," viņa uzsver. "Nonācu darbā loģistikā. Tas bija vajadzīgs kā prakses vieta, kursos bija tāds noteikums. Darbojos ar pavadzīmēm, man ļoti patika. Es ātri visu apgūstu. Atceros, ka strādāju nakts maiņas no desmitiem vakarā, biju mājās ap septiņiem un tad uz astoņiem no rīta bija jābūt kursos, kas atrodas 25 kilometrus no manām mājām. Tā, negulējusi, nesos uz mācībām. Dažkārt pagulēju desmit minūtes mājās pirms tam vai aizbraucu ātrāk un pagulēju mašīnā. Līdz vieniem dienā mācījos. Es biju vienīgā kursos, kas strādāja, un biju vienīgā ārzemniece. Nesaprotu, kur man bija spēks. Vakaros raudāju no nespēka, bet izturēju. Paralēli sarīkoju kursu biedriem astotā marta svinības, ko Vācijā nesvin. Visi bija patīkami pārsteigti, kaut gan es biju vienkārši pārgurusi."

"Pēc pusgada kursiem turpināju cīnīties par darbu birojā. Meklēju darbu un atkal gāju kursos, kurus man atkal apmaksāja. Kursi maksāja 7000 eiro un vēl ceļa nauda. Gribēju sasniegt virsotnes – mācīties un mācīties. Mācījos biroja menedžmentu, lai apgūtu arī datora vidi, bez kā neiztikt. Visu panācu un izsitu pati. Tas viss ir vajadzīgs, lai dabūtu vismaz sekretāres darbu. Mācījos kā traka. Noliku smagu eksāmenu, kuru nenolika pat divi vācieši," viņa lepojas ar sevi. "Gāju un darīju, man nekas cits neatlika. Paralēli meklēju darbu, kuru nekādi nevarēju dabūt. Izsūtīju ļoti daudz CV. Visbeidzot man paveicās. Mani paņēma darbā, kas atrodas 35 kilometrus no Melles, kur dzīvoju, bet man bija vienalga. Dabūju to darbu, kur ir jāstrādā un paralēli jāmācās. Uzņēmums ir viens no lielākajiem Vācijā un pasaulē – ģimenes uzņēmums, kas pastāv 40 gadus. Biju tur labklājības konsultante, kas ir nopietnāks darbs, nekā latviski izklausās. Kompānijas ideja ir strādāt klienta interesēs. Esmu speciāliste četrās sfērās – bankas speciāliste, kas palīdz noformēt kredītus, sakārtoju papīrus, cilvēkam neizejot no mājas, esmu kā mobilā banka. Esmu apdrošināšanas speciāliste, kas palīdz īpaši mūsu tautiešiem, kas visu sāk no nulles, bet grib labi dzīvot. Vēl es esmu nekustamo īpašumu speciāliste. Vēl esmu speciāliste valsts prēmiju saņemšanā. Man bija kliente, latviete, kurai es izcīnīju prēmiju 1500 eiro apmērā, bet to var izdarīt tikai tad, ja zini, kas jādara. Strādāju tur jau četrus gadus. Dievinu savu darbu. Mēs esam "finanšu dakteri". Palīdzu saviem tautiešiem izsisties. Atdodu visu sevi klientam. Darbs ir mana aizraušanās."

"Es negribu melot un saku godīgi – es iedvesmojos no sava darba. Esmu absolūts darbaholiķis. Neesmu laimīga, ka esmu divas nedēļas prom no turienes. Mani klienti mani nevar šobrīd sasniegt. Tas varbūt izklausās neparasti, bet tā ir," stāsta Iveta. "Esmu noskaņojusies palikt Vācijā. Nopirkām paši savu dzīvokli blakus manam darbam. Ir grūti izsisties, tikt uz augšu, ir jākārto smagi eksāmeni, lai tu tiktu tālāk. Es pilnveidojos un visu laiku mācos. Daudziem ir bail to darīt, un ir slinkums. Vieglāk ir nedarīt, bet man ir tālejoši mērķi. Manuprāt, ja cilvēks Latvijā neko nevar sasniegt, tad kāpēc viņš domā, ka ārzemēs būs citādāk? Viss ir atkarīgs no cilvēka paša.

"Tikai katra pati var sasniegt savus mērķus. Ir jādzīvo tālāk, ja ir grūti. Arī man ir bijis smagi, esmu raudājusi spilvenā, zinu, kā tas ir. Nerēķinies, ka kāds palīdzēs. Dari pati! Saņemies! Ej cilvēkos, pastaigājies, aizej uz jūru. Man jūru nevajag. Es parasti sēžu mājās, ja man ir slikti, ne ar vienu negribu runāt – ne ar mammu, ne vīru. Ja mani ir pieraduši redzēt smaidīgu, tad tā arī būs. Pati sevi uzlādēju, pati ar sevi strādāju, jātiek galā pašai un jāsaņemas. Ne vienu vien reizi esmu cēlusi sevi augšā," stāsta Iveta. Smagākās dzīves detaļas gan paliek aizkadrā, bet tas tāpēc, ka Iveta uzskata, ka ir lietas, kas jāpārdzīvo vienatnē.