Puantēs un ar revolveri. Atklāta intervija ar baletdejotāju Ievu Rāceni

Domājot par gaisīgām un ēteriskām dejotājām, gandrīz nepamanīju, kā Ieva pienāca pie kafejnīcas, kur bijām norunājušas tikties. Mani uzreiz "uzpirka" gaišais meitenes smaids. Stereotips par balerīnu augstprātību un sarežģīto raksturu sagruva mūsu sarunas apmēram otrajā teikumā. Vēl pēc dažām minūtēm kļuva skaidrs, ka manā priekšā ir absolūti netipiska savas profesijas pārstāve.

Ieva Rācene ir dzimusi Cēsīs, taču jau 15 gadus sauc sevi par rīdzinieci. Pati balerīna stāsta, ka bijusi patiešām nepakļāvīgs bērns, tāpēc mamma pastāvīgi centusies atrast īstās nodarbes, lai novirzītu meitenes enerģiju pareizajā gultnē. Vienus pulciņus nomainījuši citi, taču pēc tam, kad nākamās mākslinieces ģimene pārcēlās uz dzīvi Rīgā, mamma desmitgadīgo Ievu aizveda uz Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu. Neskatoties uz baleta pieredzes trūkumu un "vēlīno" vecumu, skolā viņu uzņēma nekavējoties.

Protams, mācīties nebija viegli, īpaši – sākumā. Ik dienu divpadsmit stundas skolā – "pusaudžu dzīvei" laika nav atlicis. Taču, kā saka Ieva, pat visgrūtākajos brīžos viņai nav bijusi vēlme tā pa īstam baletu mest pie malas.

Man ne reizi vien ir nācies dzirdēt stāstus par šausmīgiem sodiem un nejaucībām, ko jaunās balerīnas viena otrai nodara, lai atbrīvotos no "potenciālās konkurentes". Es par to Ievai nevarēju nepajautāt. Viņa nosmējās:

"Sasisti stikli puantēs un sagrieztas baleta čībiņas? Nekas tāds mums nav bijis. Iespējams, tas ir, pateicoties mūsu pedagogiem. Mana klase bija ļoti draudzīga, un nekādu skaudību no malas es nejutu. Baletā tev ir jāsacenšas pašai ar sevi, nevis jācenšas "uzvarēt" kādu citu meiteni vai puisi. Tev vienkārši šodien ir jābūt labākai, nekā tu biji vakar. Tāpēc galvenā cīņa notiek pašā dejotājā. Tu cīnies ar nogurumu, ar sāpēm un dažreiz ar nepārliecinātību, taču kopumā tas viss tevi padara tikai stiprāku. Varbūt kāds mani uzskata par augstprātīgu, bet patiesībā es vienkārši esmu ļoti prasīga – gan pret sevi, gan citiem. Dažkārt ir ļoti grūti apzināties, ka kaut kas neizdodas, kā vajag. Un tad tu pacietīgi trenējies vēl un vēl. Bez šīs īpašības baleta mākslinieka profesija nebūtu iespējama."

Izrādās, no 22 klasesbiedriem skolu pabeidza tikai seši, un Ieva, pateicoties stūrgalvībai, perfekcijai un, protams, talantam, nokļuva uz Latvijas Nacionālās operas skatuves.

"Strādājot pie jauniem iestudējumiem, horeogrāfs mums dod tik daudz jaunas informācijas, ka pārtraukumus mēs izmantojam, lai tos apstrādātu, nevis lai ietu ēst. Protams, balerīnas nepārtiek tikai no salātlapām. Tieši otrādi – visizplatītākais ēdiens mums ir šokolādes batoniņi. Tie vienmēr ir pa rokai un dod daudz enerģijas. Nemaz nerunājot par to, ka mazajā teātra kafejnīcā pat pie vislielākās vēlēšanās nesatilptu visa teātra trupa, tāpēc mēs bieži vien šo to iekožam turpat mēģinājumu zālē," saka Ieva.

Balerīna teic, ka viņai ar figūru esot paveicies, turklāt, esot nemitīgā kustībā, uzbaroties nevarētu, pat ja gribētu. Un, kaut gan viņa nenoliedz, ka dažai meitenei ar lēnāku vielmaiņu mākslas vārdā nākoties atteikties no desertiem, par slaida auguma atslēgu uzskatot blīvo un saspringto mēģinājumu grafiku. Bet, kas notiktu, ja balerīna pēc atvaļinājuma atgrieztos viegli apvēlusies?

"Jau labu laiku mūs neviens speciāli nesver. Ja kādam parādās liekie kilogrami – tas paliek uz viņa vai viņas sirdsapziņas. Ja dejotājam ir drosme iziet uz skatuves kaut kādā neformā, tad lūdzu, lai jau to dara! Projām neviens nedzīs. Taču ir jāsaprot, ka balets ir estētiska māksla, tāpēc ir jāzina mērs. Galu galā dejas partnerim taču tevi ir kaut kā jāpaceļ."

"Protams, ir bēdīgi, ja sāpes traucē nodejot tikpat viegli, kā ierasts. Viens ir tikt ar to galā savā galvā, pavisam kas cits – pārvarēt fiziskās sāpes. Taču tāda ir mūsu profesija. Tā ir cena par profesiju, un tas ir neizbēgami. Kad es slimoju, tad meklēju kādus citus rakursus, ne tik sāpīgas pozīcijas, kas ļauj mazināt spiedienu uz cietušo ķermeņa daļu," pieredzē dalās Ieva.

Kāds pazīstams horeogrāfs reiz man teica, ka dejotāja ģimene ir viņa trupa. Un ar privāto dzīvi dejotājam neesot nemaz tik vienkārši. Cilvēks, kas nav no deju pasaules, neizturēs nemitīgos partnera izbraukumus un viesizrādes. Tāpēc liela daļa attiecību baleta māksliniekiem veidojas ar amata brāļiem. Ieva apstiprina: "Jā, tā ir – balerīnas tiekas ar partneriem, ar puišiem no citām trupām, no citām valstīm un ar dejotājiem, kas dejo citā stilā. Daudz retāk – ar cilvēkiem, kas nenāk no mākslinieku vides."

Pēdējo septiņu gadu laikā Ieva Rācene ir paguvusi dejot Itālijā, Spānijā, Grieķijā, Somijā, Francijā un Ķīnā, bet, pēc viņas teiktā, skatuve Latvijā ir vismīļākā, un pret "La Scala" viņa to nemainītu: "Šeit ir mājas, bet tur – pilnīgi cits repertuārs un cita politika. Mēs daudz zinām, bet maz runājam," smejas māksliniece. Tad es viņai pajautāju par viņas mīļākajiem iestudējumiem.

Spēcīgās un neatkarīgās carienes Šeherezādes, kas no nāves glāba austrumu sultāna Šeihrijāra sievas – nevainīgas jaunavas, lomu Ieva sauc par vienu no sarežģītākajām savā karjerā. Viņa gan uzreiz atrunājas: "Visas lomas, ko esmu dejojusi, ir man mīļas – vai tā būtu kurtizāne "Romeo un Džuljetā" vai "Otello" Dezdemona, vai jaunā Hloja no "Bolero" vai lomas "Žizelē" vai "Bajadērā". Uztraukumiem bagātākā loma ir bijusi Karabosa. Pirms es dejoju šo tēlu "Apburtajā princesē", teātrī biju strādājusi tikai divus mēnešus. Tādu stresu, kā toreiz, neesmu piedzīvojusi nekad – ne pirms, ne pēc."

Turpinot tēmu par balerīnas bailēm un drosmi, atgriežamies pie sarunas par pārliecību sevī, un es atceros izcilo baleta meistaru – bijušo Konventgārdena solistu Sergeju Poluņinu, kura aizraušanās ar "skatuves huligānismu" ir plaši zināma. Ieva atdzīvojas:

"Domāju, Poluņina fenomens slēpjas viņa īpašajā pārliecībā – nevis augstprātīgā, bet tādā siltā un pievilcīgā. Tieši tas un vēl viņa harizma, protams, ļauj "spēlēties ar skatītāju". Man būtu patīkami, ja mani redzētu tikpat pārliecinātu, lai gan es ne vienmēr tā jūtos. Tev iekšā var vārīties visādi jautājumi un pārdzīvojumi, tomēr pats svarīgākais māksliniekam – ticami un pārliecinoši nospēlēt savu lomu."

Ievai ļoti patīk ceļot. Tas notiek bieži – gan saistībā ar darbu, gan arī tāpēc, ka visa balerīnas ģimene dzīvo ārzemēs – vecākā māsa mācās Oksfordā, bet vecāki jau vairākus gadus dzīvo Spānijā.

Kādu mūziku balerīna klausās? Uzdodot šo jautājumu, biju praktiski pārliecināta, ka saņemšu negaidītu atbildi. Es uzminēju. Ieva atzīstas, ka ārpus skatuves reti klausās klasisko mūziku. Dejotājai jau no bērnības patīk klasiskais roks. Mīļāko grupu sarakstā ir "Queen" un "Aerosmith".

"Mazus bērnus es pavisam noteikti nemācīšu, jo es esmu pārāk prasīga un stingra. Pagaidām es neesmu domājusi, kas konkrēti notiks pēc pieciem vai desmit gadiem, bet, visticamāk, turpināšu darboties šajā nozarē. Varbūt citā ampluā, bet deju pasaulē – pavisam noteikti, " stāsta balerīna.

Balets iedvesmo. Ar vērienu, spēku un dziļumu. Savukārt baleta mākslinieki iedvesmo ar savu mērķtiecību un spēku. Viņi, gluži kā atlanti, nes pasaulē šo neparasto mākslas veidu. Un, zinot, kādas pūles tas prasa, sāc baletu novērtēt vēl vairāk.