Būt par brīvprātīgo Rio olimpiādē – Monta no Staļģenes par savu sapņu piepildījumu  (23)

Monta stāsta, ka viņas ceļš uz Rio sākās jau diezgan sen – ar skaisto spēli hokeja laukumā starp Latviju un Kanādu Soču olimpiskajās spēlēs. Nespējot izturēt nervus kutinošos notikumus uz ledus, starplaikā Monta sērfojusi "Instagram" un, pārskatot dažādas bildes, uzgājusi meiteni, kura tajā brīdī atradusies Sočos kā brīvprātīgā.

"Superīgas bildes, satikti cilvēki no visas pasaules, smaids līdz ausīm un galvenais – piedalīšanās vislielākajā sporta pasākumā pasaulē. Pie sevis nodomāju – es arī tā gribu, bet kā tas ir iespējams?" Ilgi nevilcinādamās viņa vienkārši noskaidrojusi visu par gaidāmajām 2016. gada vasaras olimpiskajām spēlēm – arī to norises vietu, kas lika Montas acīm iedegties teju tāpat kā iepriekš bildēs redzētajai meitenei.

Tiesa, tolaik Monta bija tikko ielekusi pilngadībā, bet priekšā vēl bija vidusskolas gala eksāmeni, izlaidums, bet līdz spēlēm – vēl divi gadi. Nevar noliegt, ka vairumam jauniešu tas ir laiks, kad viņi vēl nav droši par savas nākotnes izvēlēm, nezina, kas notiks rīt, pēc mēneša, kur nu vēl pēc diviem gadiem?! Lai arī kā Monta bija noskaņojusies, sākotnēji vecākiem viņa par to neminēja ne vārda.

Kad pienāca maģiskais datums – 2014. gada 29. augusts jeb diena, kad sporta entuziasti varēja pieteikties par brīvprātīgajiem lielākajā sporta pasākumā – Monta nolēma nedaudz nogaidīt, domādama, ka sporta fani noteikti pieteikšanās mājaslapu "gāž riņķī", tomēr sevišķi ilgi jaunajai meitenei nesanāca gaidīt un jau divas dienas vēlāk, nepacietības urdīta, viņa saprata, ka tūlīt un tagad vēlas aizpildīt pieteikuma anketu.

Kā atminas Monta, pieteikuma anketas aizpildīšana prasījusi pusotru stundu – bija jānorāda viss, no izglītības un valodu prasmēm līdz auto un laivu vadītāja tiesībām.

Tomēr arī ar to viss nebeidzās un viss nebija tik vienkārši. Rudens mēnešos sākušies pirmie pārbaudījumi – testi angļu, krievu un franču valodā (tas izriet no pieteikuma anketā minētajiem prasmēm). Pēc pusgada "klusā perioda", kā to sauc pati Monta, sekoja intervijas tiešsaistē. "Biju lasījusi, ka šajā intervijā ir seši brīvprātīgie un viens intervijas vadītājs no Rio. Kādas divas minūtes šajā intervijā biju viena, līdz pievienojās vēl viena meitene. Joprojām nezinu, kas tā bija par sakritību, bet viņa arī bija latviete. Piebildīšu, ka intervija noritēja veiksmīgi," stāsta Monta.

Tad atlicis vien gaidīt pašu galveno – apstiprinājuma vēstuli. 27. novembrī Monta saņēma savu laimīgu vēsti!

"Šī pusotra gada laikā ik pa laikam atgādināju vecākiem par olimpiskajām spēlēm un vienmēr sekoja atbilde: "Aha, mhm, jā, jā, sapņot nav aizliegts." Bet pēc šīs apstiprinājuma vēstules arī mani mīļie sāka pozitīvi noskaņoties uz šo pasākumu."

Lai arī satraukums par gaidāmo pasākumu bija patīkams, bez nervus kutinošām situācijām neiztikt.
"Olimpiāde tuvojās straujiem soļiem, un vajadzēja iegādāties aviobiļetes un atrast vietu, kur dzīvot, jo cenas cēlās ļoti strauji. Bet, lai to varētu izdarīt, mums vajadzēja saņemt "invitation letter" (ielūgumu), kurā ir informācija par lokācijas vietu un pozīciju, kurā strādāsim. Pirmais "deadline" (beigu termiņš) šīm vēstulēm bija 2016. gada februāris. Un tad organizācija atlika šo termiņu ik pa mēnesim. Teiksim tā – tur viss notika ļoti, ļoti lēni," atceras Monta.

"Savas aviobiļetes iegādājos 20.martā, jo pēc pieteikuma aizpildīšanas atcerējos, ka atzīmēju – vēlos strādāt Riodežaneiro. Piebildīšu, ka futbols notiks vēl citās pilsētās, tāpēc tie, kuri vēlējās strādāt "futbola lauciņā", nevarēja zināt, uz kuru pilsētu pirkt biļetes. Kad aviobiļetes bija iegādātas, atlika gaidīt apsolīto vēstuli. Pirms kāda laiciņa biju atradusi kādā portālā vietu, kur varētu apmesties. Šajā dzīvoklī dzīvo meita ar mammu un viņas istabiņu izīrē tikai meitenēm – kas man bija ļoti labi. Dzīvoklis atrodas Botafogo – Rio centrā. Uzturēju kontaktus ar meitu (turpmāk tekstā – Ana) katru dienu – superīga meitene, ļoti komunikabla un ļoti labi pārzina angļu valodu, kas brazīliešiem diezgan klibo."

"Kad mērs jau bija pilnāks par pilnu un vēstule vēl nebija saņemta, izlēmu, ka ir laiks samaksāt Anai drošības naudiņu, lai būtu kāds apstiprinājums, ka istaba ir mana, jo, ja jau dzīvošu centrā, tad it kā būtu vienalga, kur strādāšu. Tas bija 10. maijs, kad pārskaitīju naudu un 11. maijā saņēmu savu ilgi gaidīto vēstuli. Kāda sagadīšanās! Es strādāšu olimpiskajā ciematiņā – trīs stundu braucienā ar autobusu vai stundas braucienā ar metro. Šī metro līnija veidota tieši olimpiskajām spēlēm un ziniet ko? Pavasarī tā vēl nebija pabeigta. Es tiešām ļoti cerēju, ka šī metro līnija tiks pabeigta, jo katru dienu nevēlējos kratīties ar autobusu trīs stundas turp un atpakaļ." Pasteidzoties stāstam pa priekšu, jāpiebilst, ka Montai paveicās – metro līnija tika sakārtota.

Monta Rio ir no 30. jūlija līdz 23. augustam un šajā laika periodā viņai ir jāstrādā 16 dienas. Katru dienu no 13.00 līdz 22.00, vienu stundu atvēlot pusdienlaikam. Monta stāsta, ka ar grafiku viņai ir ļoti paveicies – citi sāk strādāt sešos no rīta, bet darbu beidz vienos vai divos naktī. Tāpat atliks septiņas dienas, lai apskatītu, ko piedāvā Rio.

Tuvojoties lielajam notikumam, Montu pārņēmis viegls uztraukums par prombraukšanu no savas zemes un atvadām no ģimenes, taču, neraugoties uz to, dīdīja nemiers un vēlme doties uz Rio bijusi neizsakāma. 29. jūlijā Monta ar lielajām ceļasomām devās uz lidostu, lai stātos pretī 26 stundu ilgam ceļam un vasaras lielākajam piedzīvojumam.

"Kad biju nolaidusies Rio lidostā, ilgi nespēju noticēt, ka esmu beidzot klāt. Mazs kuriozs no lidostas, kurš mani pamatīgi sasmīdināja – saņēmu savu bagāžu un devos uz izeju. Atvērās durvis un manā priekšā pavērās pūlis ar fotogrāfiem, žurnālistiem, filmētājiem. Protams, viņi gaidīja, kad nāks ārā sportisti. Ieraugot mani, nopūtās, nolaida kameras un sāka savā starpā aktīvi diskutēt. Man sanāca tādi smiekli, jo viņi droši vien jau kuro stundu gaidīja sportistus, bet viņu priekšā iznāk atkal kaut kāds cilvēks – šoreiz parastais latvietis," smejas brīvprātīgā.

"Nemelošu, ja teikšu, ka pirmais iespaids bija tāds – ak, kungs, kur es esmu atbraukusi? Tā kā starptautiskā Rio lidosta atrodas ārpus pilsētas, tad vispirms redzēju pilsētas nomali. Izbraucot no lidostas teritorijas, skatam paveras arī slavenā trīs, četrus metrus augstā siena, kura izbūvēta, lai nevarētu redzēt Rio graustu rajonus jeb favelas. Mājas celtas no sarkaniem klučiem, lielākajai daļai logu nav stiklu, tie izskatās kā melni caurumi. Saceltas bez sajēgas, bez kāda plānojuma... gan uz pakalniem, gan blakus pakalniem. Ir grūti saprast, kā cilvēki var dzīvot tādos apstākļos."

Nākošās trīs dienas Monta baudījusi un centusies apskatīt visu, ko sniedz šī košā pilsēta – pludmali, Kristus statuju un atklāšanas ceremonijas ģenerālmēģinājumu.

Ceturtajā augustā bija pirmā Montas darba diena. Viņas pienākumos ietilpa komunikācija ar delegāciju līderiem un organizatorisku jautājumu nokārtošana.

Pēc tam Monta tika aizvesta uz olimpisko ciematiņu, kur vajadzējis sagaidīt atlētus un parādīt, kurp viņiem doties tālāk. "Es biju tur tieši astoņas minūtes, kad pa rāciju paziņoja, ka tūlīt ieradīsies kāda svarīga persona. Kāda meitene stāstīja, ka situācijās, kad ierodas populāri atlēti, tiek bloķēta visa satiksme un ieeja. Tas arī notika tajā brīdī, jo olimpiskajā ciematiņā ieradās Useins Bolts. Mans uzdevums bija grūst projām trakojošos žurnālistus. Joprojām nespēju noticēt, ka savā pirmajā darba dienā es redzēju Useinu Boltu. Meitene no Staļģenes redzēja Useinu Boltu! Droši vien daudzi jautās – kur bilde? Bilde ar viņu ir kaut kas neiespējams. Viņu pavadīja vairākas policijas mašīnas un militāristi. Līdz pat viesnīcas istabiņai."