Linda Abu Meri: tagad varu atļauties neklusēt  (47)

Stipra sieviete. Tāda ir mana pirmā asociācija ar Lindu. Atbildīga. Iepazinos ar viņu jau pirms kāda laika, ciemojoties pie viņas ģimenes lauku mājās Vecpiebalgā, pamanot, cik viņa ir arī viesmīlīga un saimnieciska. Ceļas un krīt par savu ģimeni. "Šobrīd baudu to, ka varu atļauties teikt to, ko vēlos, un tikties ar tiem cilvēkiem, ar kuriem vēlos, un netikties ar tiem, kurus nevēlos satikt. Tā ir priekšrocība, salīdzinot ar politiku," viņa atzīst mūsu sarunā.

"Man bija laimīga un bezrūpīga bērnība, neskatoties uz to, ka tā ir pagājusi padomju laikos un uzaugot pie vecmāmiņas. Man ir vecāki, brālis un māsa, bet viss manas ģimenes pamats un autoritāte bija vecmāmiņa, kurai pateicoties es daudz ko dzīvē protu un esmu izaugusi par tādu cilvēku, ar kuru viņa varētu lepoties. Zinu."

Linda stāsta, ka bijusi nopietna un stingri audzināta pusaudze: "Tāpēc tagad bieži smejos, ik pa laikam izdaru kādu pārgalvību, kas kompensē pusaudžu gados neizdarītas blēņas. Skatoties uz savu meitu, redzu sevi. Viņa ir tikpat nopietna, labi mācās, ir neatkarīga, patstāvīga, vasarās strādā un meklē dzīves jēgu. Lasa to pašu dzeju, ko es pusaudžu gados – Elsbergs, Veidenbaums, Melngalvs – un par uzticamākiem draugiem izvēlas puišus, jo viņiem nepatīk klačoties un apskaust citus."

"Neapšaubāmi esmu savu vārdu ierakstījusi ne tikai Latvijas, bet pasaules vēsturē. Esmu pirmā sieviete Latvijas aizsardzības ministres un iekšlietu ministres amatā. Viena no dažām Eiropā un pasaulē," Linda lepojas par izdarīto. "Pēdējos gados sievietes šajos amatos vairs nav tik reti ieceltas kā tad, kad tas notika ar mani. Sievietei nopietni amati uzliek daudz lielākus pienākumus nekā vīriešiem. Vīrietis izpilda savu lomu – ir, piemēram, ministrs, un no viņa maz ko vēl var prasīt. Kamēr sievietei paralēli jābūt arī mammai, sievai, apkopējai, pavārei, šoferim un tā tālāk. Un jāmēģina visas lomas apvienot, cenšoties būt visur vienlīdz labai. Sievietēm arī nepiedod to, ko piedod vīriešiem, jo sabiedrība kopumā uz politiķiem vīriešiem skatās pozitīvāk, no politiķēm sievietēm prasa daudz vairāk. Manā gadījumā daži vīrieši no dusmām par to, ka sieviete ieņem tādu amatu, bija gatavi pat zemiskai rīcībai."

"Vismelīgākais stāsts, kas tika publicēts un nepamatoti un nepatiesi palicis cilvēku atmiņās – ka es esmu sūtījusi specvienību uz Bauskas tiltu," viņa atceras skarbos mirkļus. "Šo ziņu uzzināju no medijiem. Ministrs vispār nedrīkst izdot rīkojumus specvienībai, kas pakļaujas Valsts policijas priekšniekam, tas būtu nelikumīgi, bet, tā kā nevienu īsti neinteresēja mani skaidrojumi, jo tikai dažiem žurnālistiem bija skaidrs, ka to sūtīju es, tad šī ziņa tā arī palika nekad neatsaukta."

Linda stāsta, ka dažkārt bijis ļoti smagi, īpaši tad, ja kāds ar nolūku mēģinājis kaitēt. "Emocionāli grūti bija, kad kādi nelieši fotografēja, kā paņemu bērnus no skolas," viņa sašutusi stāsta. "Man nebija citas iespējas slimu bērnu citādi paņemt kā ar savu dienesta mašīnu, jo mašīna un vadītājs miesassargs iekšlietu ministram ir "piestiprināts" 24 stundas. Bet neviens neiedomājās, ka nevar manus pamatskolas bērnus pa visu valsti izrādīt, publicējot viņu bildes, jo no dusmām pret mani, visi bija gatavi pat viņus "nograuzt". Kurai mātei tas šķistu pieņemami?"

"Šādus piemērus varu minēt ļoti daudz, kad atsevišķi žurnālisti absolūti nepamatoti, melīgi un subjektīvi izturējās pret mani, metās plosīt mani, pat nepainteresējoties, vai ir iemesls, taču esmu ieguvusi milzīgu dzīves pieredzi, zināmu imunitāti pret sliktiem vārdiem un spēju izkļūt no jebkuras sarežģītas situācijas," bijusī ministre priecājas arīdzan par to, ko ieguvusi.

Linda atzīst, ka tikai šobrīd, beidzot – pēc daudziem gadiem, vairs neuztraucoties par to, ko par viņu padomās, rīkojoties tā vai citādi: "Dzīvoju. Baudu to, ka varu atļauties teikt to, ko vēlos, un tikties ar tiem cilvēkiem, ar kuriem vēlos, un netikties ar tiem, kurus nevēlos satikt. Tā ir priekšrocība, salīdzinot ar politiku."

Šobrīd Linda darbojas viesnīcu biznesā un ir viesnīcas "Hotel Roma" vadītāja. Viņa stāsta, ka vienmēr ir kustībā, kaut šad tad mēdzot apstāties un apdomāties: "Dzīve ik pa laikam man liek apstāties un paskatīties uz to, kas notiek. Jebkurš kritiens ir devis spēku piecelties un iet tālāk, jo būtu muļķīgi palikt uz ceļiem vai guļus zemē."

"Atpūšos ģimenes vai draugu lokā, dažkārt arī viena. Kad varu atļauties neko nedarīt, esmu klusumā. Ļoti patīk iepriecināt savu ģimeni un draugus. Ik pa laikam rakstu pārdomas par to, kas mani ir aizskāris – gan pozitīvi, gan negatīvi. Žurnālists manī ir dzīvs," Linda smejas. "Jo tad varu apmainīties domām ar cilvēkiem, kuri izsaka savu viedokli."

Uz jautājumu, kam ir vislielākā nozīme viņas dzīvē, Linda atbild nedomājot: "Ģimenei, protams. Pārējais viss ir mazsvarīgi, jo viss cits ir pakārtots ģimenei, un nekas cits bez tās nav vajadzīgs. Svarīgi man ir arī draugi, īpaši tie, kuri ik pa laikam var atgādināt, kāda esmu patiesībā, kad pati aizmirstos, jo viņi mani pazīst tik daudz gadus, ka atceras visādu."

Linda vēlas iedvesmot citas sievietes, kam dzīvē trūkst motivācijas doties tālāk: "Iesaku nedaudz pažēlot sevi un tad sakopot visus spēkus, cik kura var sakopot, jo tikai no katras pašas atkarīgs, kā viņa dzīvo savu dzīvi. Nevajag klausīties apkārtējos, jo tikai katra pati dzīvo, padomdevēji vakarā mājās blakus nesēdēs, un vecumdienās no viņiem nebūs ne vēsts, būsi tikai pati. Un tikai pati vai nu priecāsies, vai skumsi par saviem lēmumiem – saviem, ne citu uzspiestiem vai ieteiktiem. Dzīve notiek, ja iet uz priekšu, nevis stāv uz vietas un bēdājas par to, kas bijis vai varējis būt, bet nav noticis. Iespējas un pārsteigumi ir aiz katra stūra. Jāiet un jāizmanto!"

"Lūk, ko es vēl vēlos pateikt. Varbūt skanēs patētiski – latvieši ir maza tauta, un tai jāturas kopā, nevis jāapkaro vienam otrs," sarunu noslēdz Linda.